Laika posmā no 1.janvāra līdz 31.martam pēcdoktorante strādāja ar literatūras avotiem par sociālās atmiņas digitalizāciju Latvijas nacionālajā bibliotēkā un Britu bibliotēkā Londonā.

No aptvertajiem literatūras avotiem, kā būtiskākie minami:

• Lev Manovich “Languages of the new media” (2001),
• Jacque Derrida “Archive Fever” (1996),
• David Weinberger “Everything is Miscellaneous: The Power of the New Digital Disorder” (2007),
• Manuel Castells “The Rise of Network Society” (2010),
• Alison Lansberg “Prosthetic Memory” (2004).
• Jose Van Dijck “Mediated Memories in the Digital Age” (2007)
• Susan M. Pearce “Museums, Objects and Collections: A Cultural Study” (1993).

Tāpat kā nozīmīgi atsīstami sekojoši rakstu krājumi:

• Andrew Hoskins (ed) “Digital Memory Studies: Media Pasts in Transition” (2017).
• Joanne Garde-Hansen, Andrew Hoskins, Anna Reading (ed) “Save As …. Digital memories” (2009).
• Astrid Erll, Ann Rigney (ed) “Mediation, remediation, and the dynamics of cultural memory“ (2009).
• Susan A. Crane (ed) “Museums and Memory” (2000).
• Ross Parry (ed) “Museums in a Digital Age” (2010).
• Neiger, M., O. Meyers, E. Zandberg (ed) “On Media Memory: Collective Memory in a New Media Age” (2011).

Četras no augstāk minētajām grāmatām (Van Dijck (2007), Pearce (1993), Crane (2000), Ross (2010)) tika iegādātas par projekta līdzekļiem un būs pieejamas visiem interesentiem LKA bibliotēkā.

Februārī pēcdoktorante prezentēja pētījuma projektu semināru ciklā “Jauno akadēmiķu otrdienas”.

Post-doctorate reseracher Maija Spuriņa spent the first three months of the project working with literature on digitalization of memory at the atvian National LIbrary and the British Library in London.

From bibliography covered so far the most significant have been monogrtaphies:

• Lev Manovich “Languages of the new media” (2001),
• Jacque Derrida “Archive Fever” (1996),
• David Weinberger “Everything is Miscellaneous: The Power of the New Digital Disorder” (2007),
• Manuel Castells “The Rise of Network Society” (2010),
• Alison Lansberg “Prosthetic Memory” (2004).
• Jose Van Dijck “Mediated Memories in the Digital Age” (2007)
• Susan M. Pearce “Museums, Objects and Collections: A Cultural Study” (1993).

Also the following collections of articles have been covered:

• Andrew Hoskins (ed) “Digital Memory Studies: Media Pasts in Transition” (2017).
• Joanne Garde-Hansen, Andrew Hoskins, Anna Reading (ed) “Save As …. Digital memories” (2009).
•  Astrid Erll, Ann Rigney (ed) “Mediation, remediation, and the dynamics of cultural memory“ (2009).
• Susan A. Crane (ed) “Museums and Memory” (2000).
• Ross Parry (ed) “Museums in a Digital Age” (2010).
• Neiger, M., O. Meyers, E. Zandberg (ed) “On Media Memory: Collective Memory in a New Media Age” (2011).

Four books from those mentioned above have been bought with the funds of the project (Van Dijck (2007), Pearce (1993), Crane (2000), Ross (2010)) and will be available at the library of the academy.

The postdoctoral researcher presented the project in February in the seminar series “Tuesdays of New Academics”.

17.04.2019.

No 24. līdz 29. jūnijam Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) Zinātniskās pētniecības centra pētniece Maija Spuriņa piedalījās Atmiņas studiju asociācijas (Memory Studies Association) ikgadējā konferencē, kur prezentēja savu projektu par atmiņas digitalizāciju un transnacionalizāciju paneļdiskusijā “Pārdomājot atmiņu arhīvus” (Rethinking Archives of Memory), kā arī piedalījās kopumā deviņās paneļdiskusijās, tostarp diskusijās par atmiņas digitalizāciju, globālām atmiņām, atmiņu un populismu.
Atmiņu digitalizācijas tēma tika skatīta vairākos paneļos. Tika prezentētas inovatīvas metodes, kā, izmantojot dažāda veida digitālās tehnoloģijas, uzkrāt datus, kas izmantojami sociālo procesu pētniecībā. Piemēram, atsevišķs panelis tika veltīts sensorajām atmiņām, kur vairāki pētnieki dalījās ar savām metodēm sensoru datu uzkrāšanai, tostarp, izmantojot sensorus, kas fiksē fizioloģiskas ķermeņa reakcijas.

Panelis, kurā Maija Spuriņa prezentēja savu pētījumu, bija veltīts atmiņu arhīviem. Panelī piedalījās pētnieki no Brazīlijas, Filipīnām un Lielbritānijas. Divos pētījumos tika skatīti digitālie mutvārdu arhīvi. Tika aktualizēts jautājums par šo atmiņu izmantojumu, autorību un tās ētiskajiem aspektiem. Viena no vērtīgākajām atziņām saistībā ar digitalizācijas procesu atmiņas institūcijās bija, ka atrodamies pārejās posmā starp analogo un digitālo kārtību, un, ka bieži izmantojam digitālos rīkus vadoties pēc analogas loģikas. Esot šajā pārejas posmā, skats uz digitalizāciju bieži ir utopisks (kas saistīts ar pārlieku lielu optimismu, ka digitālais atrisinās visas problēmas) vai distopisks (kas saistīts ar bailēm no nezināmā un bažām, ka digitālais iznīcinās esošo pasaules kārtību).

No praktiskā viedokļa, ļoti vērtīga bija paneļdiskusija par publicēšanās iespējām atmiņas studiju laukā. Šajā diskusijā piedalījās abu atmiņas studiju žurnālu – Memory Studies Journal un History and Memory redaktori, kā arī vairāku izdevniecību pārstāvji, kuri izdod īpašas atmiņu studijām veltītas sērijas: Pallgrave McMillan Memory Studies Series, Sage Worlds of Memory Series un DeGruyter Cultural Memory and Media Series. Visi izdevēji izteica iesniegt priekšlikumus, par iecerētajām monogrāfijām un konceptuāliem rakstu krājumiem.

No 22. jūlija līdz 3. augustam Maija Spuriņa piedalījās Digitālo humanitāro zinātņu Eiropas vasaras universitātes programmā “Kultūra un tehnoloģijas” (European Summer University in Digital Humanities "Culture & Technology"), ko jau desmito gadu pēc kārtas organizē Leipcigas Universitāte. No divpadsmit piedāvātajām darbnīcām, kuras ietvēra 18 nodarbības jeb 36 kontaktstundās nelielās (5–10 cilvēku) grupās, Maija Spuriņa iesaistījās darbnīcā “Attēli un attēlu mašīnas. Interpretatīvās mašīnmācības pielietojuma DHZ teorija un prakse” (“Images of Image Machines. Theory and Practice of Interpretable Machine Learning for the Digitial Humanities”). Papildus darbnīcām viņa klausījās lekcijas par DHZ attīstītību dažādās pasaules malās, tostarp Krievijā, Brazīlijā, Kamerūnā, Vācijā un Eiropā kopumā, “viesojās” trīs darbnīcās (par datu bāžu modelēšanu, XML un humanitāro zinātņu datiem ) un iepazinās ar kolēģu projektiem dažādās DHZ jomās.

Vasaras skolā Maija Spuriņa ne tikai papildināja savas iemaņas darbā ar Python programmēšanas valodu, kuru jau pirms došanās uz Leipcigu bija apguvusi, izmantojot Masačūsetas Tehnoloģiju institūta (MIT) tiešsaistes kursu platformā Edx, bet arī guva padziļinātu izpratni par mašīnmācības algoritmiem kopumā, to darbības principiem, pielietojumu, iespējām un ierobežojumiem un, pats būtiskākais, to attīstības un izmantošanas sociālajām sekām.

DHZ ir joma, kurā satiekas humanitārās zinātnes ar datorzinātnēm. Skatot DHZ attīstību kopumā, var nošķirt divus būtiskus jautājumus. Pirmkārt, ko datortehnoloģijas un datorzinātnes var sniegt humanitārajām un sociālajām zinātnēm. Un otrkārt, ko humanitārās un sociālās zinātnes var sniegt datorzinātnēm un tehnoloģiju attīstībai. Līdz šim DHZ attīstībā noteicošais ir bijis pirmais jautājums. DHZ apmācības programmas, vasaras skolas, konferences ir galvenokārt fokusējušās uz humanitāro un sociālo zinātnieku apmācību kvantitatīvo datu apstrādē un digitālo rīku izmantošanā un piemērošanā humanitāro zinātņu vajadzībām.  Tomēr pēdējos gados IT un DHZ konferencēs un saietos arvien biežāk izskan atziņa, ka IT rīku attīstībā ir svarīgi ievērst uzmanību sociāliem un kulturāliem aspektiem. Pēdējos gados cerību un ticību, ka digitālā datu analīze sniegs objektīvāku skatu uz sociālo realitāti, ir mazinājuši pētījumi par sociālajiem aizspriedumiem (social bias), kas dažādu iemeslu pēc atspoguļojas iegūtajos rezultātos. Sociālo un humanitāro zinātņu skatījums ir svarīgs, lai kritiski novērtētu IT attīstītos rīkus un algoritmus un mazinātu tajos apslēptos sociālos aizspriedumus.

(Pēcdoktorantes dalība vasaras universitātē tika ERAF pēcdoktorantūras atbalsta programmas ietvaros, projekta nr. 1.1.1.2/VIAA/2/18/252)

Latvijas Kultūras akadēmiju Eiropas sociologu asociācijas konferencē Mančesterā, kas norisinājās no 20. līdz 23. augustam, pārstāvēja Anda Laķe, Agnese Hermane, Maija Spuriņa un Iveta Ķešāne. Konferences kultūras socioloģijas sesijā par digitalizāciju Maija Spuriņa prezentēja savu projektu par atmiņas digitalizāciju un transnacionalizāciju (projekts Nr. 1.1.1.2/VIAA/2/18/252).  Prezentācija bija ļoti veiksmīga. Īpaši liela interese bija par pētījumā izmantoto mašīnmācības algoritmu pielietojumu attēlu analīzē. Pēcdoktorante nodibināja kontaktus ar kolēģiem no Portugāles, Itālijas, Nīderlandes un ASV, kas nākotnē varētu attīstīties vērtīgos sadarbības projektos. 

Digitālās tehnoloģijas, to attīstības sociālie aspekti un to ietekme uz sabiedrību tika iztirzāti daudzās konferences sekcijās un prezentācijās. Viena no interesantākajām bija diskusija par algoritmiem, un to ietekmi uz sabiedrību, kurā Erans Fišers (Eran Fisher) no Izraēlas prezentēja pētījumu par satiksmes aplikāciju Waze un tās ietekmi uz vietējām kopienām, itāļu socioloģe Lorenca Bonina (Lorenza Boninu) runāja par algoritmu izmantošanu izglītībā un ar to saistītajā problēmām, un poļu akadēmiķis Džernejs Prodņiks analizēja algoritmu saistību ar sociālās dzīves akselerāciju žurnālistikā. Tāpat interesanta bija Džeimija Vudkoka (Jamie Woodcock) no Oksfordas Universitātes prezentācija par digitālo platformu darbinieku darba pieredzi un iespēju mobilizēties, organizēties un aizstāvēt savas intereses.  Viņa novērojumi bija balstīti galvenokārt informācijā, kas gūta intervējot un novērojot taksometru platformas Uber darbiniekus (kurš līdzīgs Latvijas Bolt) un  ēdienu piegādes platformu darbiniekus (līdzīgi Latvijas Wolt). Vudkoks secināja, ka platformu darbinieki ir sociāli neaizsargāti, pakļauti ekonomiskai ekspluatācijai un ka tiem ir salīdzinoši mazākas iespējas politiski mobilizēties nekā industriālās ēras rūpnīcu strādniekiem. Neskatoties uz to, Vudkoks norādīja uz vairākiem faktoriem, kas līdz šim sekmējuši platformu strādnieku mobilizāciju un sadarbību.

Konferencē kopumā dominējošās tēmas bija imigrācija, nacionālisms un populisms. No visām semi-plenārdiskusijas visiedvesmojošakās bija Elaidžas Andersona (Elijah Anderson), Mišelas Lamontas (Michele Lamont) un Rutas Vodakas (Ruth Wodak) uzrunas.  Andersons, socioloģijas un afroamerikāņu studiju profesors Jēlas universitātē ir viens no vislabāk zināmajiem pilsētas etnogrāfiem ASV un Eiropā un galvenokārt raksta par rasi pilsētvidē. Mančesterā viņš runāja par to, kā tumšādains cilvēks jūtas “balto cilvēku pasaulē”. Viņa novērojumi bija ļoti personīgi, etnogrāfiski dziļi un aizkustinoši un raisīja pārdomas par sociālo stereotipu un aizspriedumu ģeneoloģiju. Lančesteras Universitātes profesore Rutas Vodaka savā uzrunā iztirzāja labējo populistu retoriku, galvenokārt, analizējot Austrijas un ASV politiskā diskursa piemērus. Mišela Lamonta, savukārt runāja par “cerību naratīvu” krīzi.  “Amerikāņu sapnis” (american dream) kā dominējošais cerību naratīvs ASV ir zaudējis savu leģitimitāti, jo nesniedz jēgpilnu un sasniedzamu nākotnes vīziju nevienai no sociālajām šķirām, tostarp arī ekonomiski vislabāk situētajiem, kuri cieš no neauglības un depresijas. Lamonta aicināja meklēt jaunus cerību naratīvus, kuri  balstīti iekļautībā, plurālismā, ikdienas universiālismā un kosmopolītismā." 

06.09.2019.

Veiksmīgi noslēdzies pētniecības projekta “Sociālās atmiņas digitalizācija: Digitalizācijas prakses nacionālajos muzejos un to ietekme uz muzeju nacionalizāciju un transnacionalizāciju” pirmais gads, kura laikā pēcdoktorante Maija Spuriņa ne tikai iepazinusies ar attiecīgo literatūru un veikusi priekšizpēti, bet arī apguvusi programmēšanas valodas Python pamatus un digitālo humanitāro metožu pamatus, dalījusies ar šīm zināšanām vairākos priekšlasījumos gan Kultūras akadēmijā, gan Mākslas akadēmijā, gan atvērtā lekcijā konferences “Kultūras Krustpunkti” ietvaros, kā arī uzstājusies vairākās starptautiskās konferencēs Madridē, Leipcigā un Mančesterā.

Izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Valsts Nacionālo Mākslas muzeju un ar Kultūras informācijas sistēmu centru (KISC). Pēcdoktorante uzsākusi darbu ar KISC sagatavotajiem datiem no Nacionālā muzeju kopkataloga (NMKK). Izmantojot datu apstrādes instrumentu OpenRefine Maija uzsākusi darbu ar publiski pieejamiem NMKK datiem, kuru apjoms ir vairāk kā 400 lauku un vairāk kā 6 milionu ierakstu.

07.01.2020.

Pētījuma otrā gada pirmajā pusē pēcdoktorante turpināja analizēt Latvijas muzeju digitalizētos resursus, kas sabiedrībai pieejami Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga vietnē nmkk.lv. Projektā tika sākotnēji iecerēts, ka analīzes rezultāti tiks prezentēti Ziemeļvalstu digitālo humanitāro zinātņu konferencē Rīgā, kurai bija jānorit 2020.gada martā. Diemžēl, Covid-19 pandēmijas dēļ konference tika pārcelta uz š.g. oktobri. Šeit apkopotas tēzes, ar kurām pēcdoktorante cerēja dalīties nenotikušajā konferencē.

Pateicoties digitalizācijai, ikvienam ir pieejami dati par vairāk kā 1,3 milioniem Latvijas muzejos glabāto priekšmetu, tostarp vairāk kā 270 000 attēlu. Zināmā mērā var uzskatīt, ka šī informācija ir Latvijas nacionālā muzeju krājuma digitālā reprezentācija, tāpēc no sabiedrības atmiņas viedokļa ir būtiski saprast, kāda tā ir jeb kādu priekšstatu par Latvijas kultūras mantojumu tā rada.

Uzreiz jāatzīst, ka līdzīgi citiem lieliem datu kopumiem arī NMKK ievadīties dati nav viegli pārskatāmi un intuitīvi uztverami. Uz doto brīdi lietotājs var “klaiņot” par digitalizētajiem muzeju krājumiem un uzzināt priekšmetu nosaukumus, izmērus, izmantotos materiālus, iepazīties ar aprakstiem, un atsevišķos gadījumos arī ar attēliem. No kultūras pētniecības viedokļa, interesantāk par šo klaiņošanu, būtu gūt apkopojošu jeb pārskatošu priekšstatu par to, kas tiek glabāts Latvijas muzejos. Piemēram, būtu interesanti uzzināt kādi vēstures periodi vai ģeogrāfiskie reģioni ir pārstāvēti, vai kādi priekšmetu tipi ir pieejami, vai arī kādi materiāli. Tāpat būtu interesanti gūt, pārskatu par noteikta veida priekšmetiem, piemēram vāzēm vai kroņiem, to formu un krāsu daudzveidību, u.tml. Kā norāda mediju teorētiķis Ļevs Manovičs kultūras mantojuma digitalizācijai teorētiski vajadzētu ļaut veikt vienlaikus kvalitatīvu un kvantitatīvu kultūras priekšmetu izpēti, piemēram saprast ko cilvēki fotografēja 20.gadsimta 30tajos gados Eiropā vai pat visā pasaulē. Bet kā secina, Manovičs uz doto brīdi digitalizētie kultūras resursi nedod iespēju šādu pārskatu gūt, bet gan atgādina nelielas savstarpēji nesaistītas kultūras saliņas, kuras nepadodas apkopojumam vai salīdzinājumam.

Līdzīgi ir ar Latvijas nacionālo muzeju krājuma kopkatalogu. Dotajā brīdī katalogs sastāv no atsevišķām informācijas saliņām, ko radījuši dažādi muzeji un kuras grūti apkopot un pārskatīt. Viens no pēcdoktorantes mērķiem šajā projekta posmā bija izmantot datu analīzes metodes, tomēr gūt pārskatošu priekšstatu par NMKK pieejamajiem datiem, kā arī norādīt uz šķēršļiem, kas traucē šādu priekšstatu gūt. Izmatojot Python, Openrefine un Excel moduļus pēcdoktorante šajā pētijuma posmā ieguva pārskatu par Latvijas muzeju krājumā glabāto un uz doto brīdi digitalizēto priekšmetu materiālu, priekšmetu tipiem, izcelsmes vietām un laiku. Viens no sarežģītākajiem uzdevumiem izrādījās apkopot informāciju par NMKK pāsrtāvētajiem vēstures periodiem. Uz doto brīdi ievadītie dati par priekšmetu izcelsmes laiku ir tik dažādos formātos, ka tos nav iespējams apkopot.

Līdztekus darbam ar NMKK, pēcdoktorante identificēja līdzīgas datu bāzes kaimiņvalstīs – Igaunijā un Somijā – kuras turpmākajā projekta gaitā izmantot salīdzinājumam ar NMMK. Somijā tas ir FINNA – kultūras resursu satura bāze, kura ietver arī muzeju digitalizētos krājumus. Igaunijā tas ir MUIS. Pēcdoktorante sazinājās ar kolēģiem Tartu universitātē un Somijas Nacionālajā bibliotēkā un turpmākajā projekta gaitā, ir iecerējusi veikt visu trīs datu bāžu salīdzinājumu.

Pētījuma otrā gada otrajā pusē pēcdoktorante turpināja analizēt Latvijas muzeju digitalizētos resursus, kas sabiedrībai pieejami Nacionālā muzeju krājuma kopkataloga vietnē nmkk.lv, uzsāka Somijas un Igaunijas nacionālo muzeju katalogu izpēti, kā arī sāka datu lejupielādi no Somijas kataloga finna.fi.

2020.gada oktobrī un novembrī pēcdoktorante piedalījās divās starptautiskās konferencēs: LKA starptautiskajā konferencē “Kultūras Krustpunkti” un Ziemeļvalstu digitālo humanitāro zinātņu konferencē. Abas konferences norisinājās attālināti. Abās pēcdoktorante prezentēja līdzšinējos pētījuma rezultātus par digitālajām muzeju datu bāzēs, to piedāvātajām datu agregācijas iespējām un starp tām esošajām digitālajām robežām. Prezentācijas pieejamas pēcdoktorantes profilā vietnē academia.edu.

Kaut teorētiski digitalizētie kultūras mantojuma krājumi, dod līdz šim nebijušu iespēju pārskatīt lielu informācijas apjomu un gūt patiesi visaptverošu skatījumu, esošās digitālo datu kopumu struktūra neļauj šo iespēju realizēt praksē. Piemēram, NMKK katalogā ir informācija par vairāk kā 1,3 miljoniem priekšmetu. Par katru priekšmetu, potenciāli iespējams ievadīt 438 informācijas vienības, tātad kopumā datubāzē pieejamas vairāk kā 600 miljoni informācijas vienību.  Realitātē tikai 31 miljonā aizpildāmo lauku ir atrodama informācija.  Piedevām, no 438 laukiem mazāk par 20 izmanto vairums no muzejiem.  Šai informācijas neviendabībai ir vairāki iemesli. Pirmkārt, muzeji un tajos glabātie priekšmeti ir ļoti dažādi un tāpēc to aprakstīšanai nepieciešama dažāda informācija.  Spilgts piemērs ir Dabas muzejs, kurš sava krājumā aprakstīšanai izmanto tādus laukus, kā neviens cits muzejs Latvijā. Dabas priekšmetiem, piemēram, nav aktuāls citu muzeju izmantotais lauks “Izgatavošanas datums” vai “Autors”.  Otrkārt, katram muzejam ir savas tradīcijas, kā tas apraksta savā krājumā esošos priekšmetus. Un treškārt,  līdz šim Latvijā bijusi ļoti demokrātiska datu ievades sistēma – katrs muzejs var ievadīt datu bāzē to informāciju ko vēlas vai pat izveidot jaunus informācijas laukus. Tā rezultātā izveidotā datu bāze gan formāli saliek kopā visu muzeju iesniegto informāciju, bet neļauj apkopot informāciju pēc būtības.

Pēcdoktorante līdz šim skatījusi iespēju datus apkopot pēc vairākām atmiņu socioloģijā aktuāliem parametriem – laika, vietas, materiāla, priekšmetu tipa un izmantojot attēlus. Jāsecina, ka apkopojums pēc laika un vietas nav iespējams, jo dati par priekšmetu datējum atrodami 47 laukos, par vietu 13 laukos.  Pat ja izvēlas mazāku skaitu lauku, kuri izmantoti lielākam priekšmetu īpatsvaram, dati nav apkopojumi dēļ to formāta. Piemēram, priekšmeta datējums pierakstīts sekojošos formātos:

19.gs.

19.gs. 50tie gadi

19.gs. 50tie – 70tie gadi

18. – 19.gs m.ē.

19.gs. beigas (vidus, sākums)

19.gs. pirmais ceturksnis

ap 1900

01.01.1899.

01.01.1899.- 01.01.1899.

1899 janvāris

janvāris – februāris 1899

utt.

Kaut manuālai datu apstrādei šī informācija ir uztverama un saprotama, to apkopot ar digitālām datu metodēm nav iespējams. Līdz ar to nav iespējams gūt pārskatu par visu datu kopumu, t.i. 1,3 miljoniem priekšmetu, jo tādu datu apjomu apstrādāt manuāli būs pārāk laikietilpīgi un dārgi.

Līdztekus darbam ar NMKK datiem, pēcdoktorante uzsāka FINNA izpēti – iepazinās ar dokumentāciju un datu bāzes struktūru, kā arī sāka datu lejuplādi no Finna.fi izmantojot API.  Iemaņas darbam ar API pēcdoktorante apguva patstāvīgi un konsultējās ar kolēģiem Somijas Nacionālajā bibliotēkā.

2021.gada pirmajā pusē tika pabeigts darbs pie trīs datu kopumu sagataves un sākta katra datu kopuma analīze un savstarpējais salīdzinājums.  Dati ietver attēlus un metadatus par Latvijas, Somijas un Igaunijas muzejos glabātajiem priekšmetiem, kas pieejami datubāzēs nmkk.lv, finna.fi, muis.ee.  Kopumā analīzei izmantoti visu datubāzes pieejamo fizisko priekšmetu attēli, kopumā aptuveni 900 000 attēli, kas tika iegūti ar webscraping  palīdzību un tiek analizēti izmantojot attēlu atpazīšanas mašīnmācības algoritmu VGG19. Tāpat analīzē tiek izmantoti metadati par visiem NMKK, FINNA un MUIS priekšmetiem.  Uz doto brīdi ir veikta analīze par priekšmetu izgatavošanas laikiem, gūstot priekšstatu par dažādu vēsturisko laika posmu “atmiņu blīvumu”.  Lai veiktu šo analīzi tika veikta laikietilpīga datu tīrīšana un pārkodēšana.  Tāpat tika analīzēta informācija par digitalizēto priekšmetu materiāliem.  

Projekta trešā gada otrajā ceturksnī tika analizēts kultūras atmiņas blīvums izmantojot datus par lietiskajiem priekšmetiem no digitalizēto muzeju krājumu datubāzēm NMKK, FINNA un MUIS.

Šeit atspoguļoti rezultāti grafiskā formā:

1.attēls. Atmiņu blīvums: Latvija, Igaunija, Somija (1 g.p.m.ē – 2020 g.m.ē.). Lietisko priekšmetu skaits pēc datējuma gada (svērts). Kopējais datu vienību skaits: 740 000.

2.attēls. Atmiņu blīvums: Latvija, Igaunija, Somija (1800 – 2020). Lietisko priekšmetu skaits pēc datējuma gada (svērts). Kopējais datu vienību skaits: 740 000.

Tāpat tika izmantota CVGG19 mašīnmācības algoritms, lai gūtu transnacionālo redzējumu par atsevišķiem vēstures periodiem.  Šeit piemērs par 19.gs atspoguļojumu Latvijas un Somijas muzeju krājumos uzglabāto un digitalizēto lietisko priekšmetu datos.

3.attēls. 19.gadsimts “mašīnskatījumā” uz Latvija un Somijas muzeju uzglabātajiem digitalizētajiem lietiskajiem priekšmetiem. Kopējais datu vienību skaits: 376 010.

Šajā periodā pēcdoktorante piedalījās trīs zinātniskajās konferencēs.  Atmiņas studiju asociācijas ikgadējā konferencē Varšavā viņa uzstājās ar priekšlasījumu " Digital boundaries and convergances of digitized museum collection databases – Latvian NMKK and Finnish FINNA" panelī "Digitālās Atmiņas: Muzeji", un Eiropas Sociologu asociācijas ikgadējā konferencē Barselonā ar referātu “Islands and Ocean of Digitized Cultural Memory and “Machine Vision”.

Referātu galvenās tēzes bija sekojošas:

• Atmiņu teorētiķi Jans un Aleida Assmani nošķir divas kultūras atmiņas daļas – funkcionālo un krātuvju atmiņu. Funkcionālā atmiņa ir neliela daļa no pagātnes, ko aktīvi lietojam, kura ir politiski jēgpilna un kura cieši saistās ar šodienu.  Lielākā daļa kultūras atmiņu ir krātuvju atmiņa, kas glabājas muzeju, bibliotēku un arhīvu krātuvēs, un netiek aktīvi izmantota.
• Krātuvju atmiņai ir būtiska nozīme – tā kalpo kā rezervuārs alternatīvām funkcionālām atmiņām. Tā ir politiski angažētās funkcionālās atmiņas kritikas avots, un pateicoties tai ir iespējama funkcionālajās atmiņas maiņa.
• Krātuvju atmiņa sastāv no miljoniem priekšmetu (dokumentu, grāmatu, mākslas darbu, lietisko priekšmetu), kas atrodas neskaitāmās noliktavās.  Tāpēc tā grūti pakļaujas empīriskajai pētniecībai.
• Pateicoties krātuvju digitalizācijai, ir iespējams pārlūkot un analizēt krātuvju atmiņu.
• Izmantojot nacionālajās digitalizētajās muzeju datu bāzēs pieejamos datus var analizēt muzeju krātuvju atmiņu blīvumu, t.i. to, cik apjomīgi, krātuvēs uzkrāts krājums par dažādiem vēsturiskajiem periodiem. NMKK un FINNA dati rāda, ka visblīvāk reprezentētais laika periods ir 19. un 20.gadsimts.
• Pateicoties digitalizācijai ikdienas lietotājam ir iespēja klaiņot pa neskaitāmu muzeju krājumiem. Bet, būtiskākais potenciālais ieguvums no muzeju krājumu digitalizācijas, ir iespēja šos krājumus apvienot, pārskatīt un analizēt kā vienotu datu kopumu un iespējams saskatīts jaunas sakarības un gūt jaunas atziņas.
• Digitalizētu muzeja objektu parasti veido digitāls attēls un objekta metadati, kas informē par priekšmeta nosaukumu, autoru, izgatavošanas laiku, vietu, materiālu un vēl citām pazīmēm, kas atšķiras no priekšmeta veida un muzeja, kas šos datus veido.
• Lai digitalizētie dati veidotu vienu kopumu jeb metaforiski – digitālo datu okeānu – starp digitalizētajiem priekšmetiem jābūt saskares punktiem, kas ļautu tos apkopot, salīdzināt un analizēt.  Paradoksālā kārtā, uz doto brīdi visvienkāršāk ir dažādu muzeju krājumus sasaistīt izmantojot attēlus un tos apstrādājot ar mašīnmācības algoritmiem attēlu semantiskās nozīmes atpazīšanai. Metadatu izmantošanu apgrūtina, gan valodas barjeras, gan atsķirīgie datu formāti un struktūras.
• Jāsecina, ka uz doto brīdi digitalizētie muzeju krājumi atgādina digitālas datu saliņas, kuras apvienot vienotā digitālā okeānā ir darbietilpīgi, jo tas prasa vērienīgu datu tīrīšanu, tulkošanu un interpretāciju.

2021.gada otrajā pusgadā pēcdoktorante sagatavoja zinātnisku publikāciju "Shape of Storage Memory: A Digital Analysis of the Museum Storages of Northeast Europe", kuru iesniedza vadošajam atmiņu studiju žurnālam Memory Studies, kuru izdod SAGE izdevniecība. Raksta pirms-publikācija pieejama vietnē Research Gate: https://www.researchgate.net/publication/356784278_Shape_of_Storage_Memory_A_Digital_Analysis_of_the_Museum_Storages_of_Northeast_Europe.

Šeit raksta kopsavilkums angļu valodā:

Although storage memory serves an important social function, its dispersion across various institutional storerooms, as well as diversity of shapes and formats of objects, hinders its analysis. Mass digitization of museum collections provides an opportunity to analyze storage memory and its shape and structure. It transcends national boundaries as it pools together digitized data from multiple countries. In this article, I present the transnational mnemonic density of Northeast European storage memory through an analysis of digital databases of museum collections of Latvia, Estonia, and Finland. Using metadata on time, I illuminate the overall shape of Northeast European storage, identify and interpret sociomnemonically dense and scarce periods, and reflect on the difficulties encountered during data analysis process, which are informative about the nature of digitized storage memory.

Tāpat pēcdoktorante sagatavoja otru zinātnisku rakstu “The Semantic Gap between Human and Machine in Databases of Digitised Museum Collections”, kuru iesniedza vienam no prestižakajiem kultūras studiju žurnāliem – Media,Culture & Society (SAGE).

Raksta kopsavilkums angļu valodā:

Digitization of museum collections transform material traces of the predigital past, diverse in materials and shapes, to a digital format. This transformation requires creative translation of each cultural artefact from a format that is accessible, informative and meaningful for a human being to one readable by a machine. The paper addresses differences between these two formats through critical analysis of data in two national databases of digitized museum collections – FINNA of Finland and NMKK of Latvia. By exploring obstacles for data aggregation and formatting inconsistencies, it sheds light on the semantic gap between human and machine view of the world.

Visbeidzot, šajā laikā posmā pēcdoktorante piedalījās Latvijas Kultūras Informācija Sistēmu centra organizētā paneļdiskusijā. Diskusija tika translēta tiešsaistē un tās ieraksts pieejams visiem interesentiem (https://www.kis.gov.lv/lv/jaunums/krajuma-digitalizacijas-darba-svariga-kvalitate-un-ilgtspeja#tiessaistes-seminara-muzeju-krajuma-digitalizacija-ieraksts).