Elza Medne

Izvēle par labu dalībai Erasmus+ mobilitātei bija ilgi pārdomāta un apsvērta, tomēr beigās tā visai negaidīti izvērsās spontāna, kad pagājušā gada rudenī tika izziņota papildus pieteikšanās mobilitātei pavasara semestrim. Jau biju nolēmusi gaidīt līdz nākamajam pavasarim, kad notiek oficiālā pieteikšanās, bet, kad ieraudzīju savas augstskolas mājaslapā paziņojumu par papildu uzņemšanu, sapratu, ka ir īstais laiks un tā ir mana iespēja. Iemesls, kāpēc zināju, ka Erasmus tajā brīdī ir tieši tas, kas man vajadzīgs, bija vēlme pēc pārmaiņām, izraušanās no ierastās rutīnas un „izkāpšanas” no komforta zonas. Protams, ne mazāk svarīga bija vēlme gūt jaunas zināšanas, draugus, uzlabot valodas prasmes un redzēt pasauli.

Jāteic, ka sadarbība ar nosūtošo augstskolu, kurā mācos, bija ļoti vienkārša un saprotama. Visas nepieciešamās darbības, kas bija nepieciešamas mobilitātes veikšanai, tika izklāstītas un par tām laicīgi paziņots. Saskarsme ar augstskolas koordinatori I.Beimani vienmēr bijusi patīkama. Mazliet cits stāsts ir saskarsme ar uzņemošās augstskolas internacionālo ofisu un koordinatoriem – pirms mobilitātes informācija tika sūtīta novēloti, pēdējā brīdī, gadījās arī, ka šis un tas tika aizmirsts atsūtīt pavisam, vai viņu e-pastu gūzmā mans e-pasts ar jautājumiem vai dokumentiem vienkārši ticis nepamanīts. Mobilitātes laikā saskarsme jau bija vienkāršāka un nepieciešamo informāciju varēja iegūt ātrāk fiziskās klātbūtnes dēļ. Jāteic, ka pēc mobilitātes, visi nepieciešamie dokumenti tika atsūtīti solītajā laikā, nekādu problēmu ar to nebija. Svarīgi ir pašam sekot līdzi notiekošajam un jautāt, ja kas neskaidrs, jo neviens neko „ar karotīti mutē nelies”.

Runājot par akadēmiskajiem ieguvumiem, apgūtā programma un nozare (pedagoģija) maz sasaucās ar to, kas man būtu bijis jāapgūst Kultūras akadēmijā. Nekad nebiju mācījusies pedagoģiju, bet domāju, ka pamatzināšanas, kuras ieguvu mācoties tur, ir noderīgas ne tikai jebkurā profesijā (īpaši jau socioloģijā un menedžmentā, nemitīgi esot saskarsmē ar cilvēkiem), bet arī privātajā dzīvē. Bez tā visa ieguvu daudz jaunu paziņu un dažus ļoti labus draugus, uzlaboju savas valodu zināšanas, paplašināju savu pasaules redzējumu, dzirdot dažnedažādus stāstus un iepazīstot neskaitāmas kultūras, kā arī apceļoju vairākas valstis un redzēju elpu aizraujošus skatus, kas liek smaidīt vēl šodien.  Lielākais ieguvums tomēr bija sevis iepazīšana no jauna, spējot saskarties ar dažādiem šķēršļiem un pārdzīvojumiem, risinot tos, esot tik tālu prom no mājām un būt tikai ar sevi pašu. Esmu pārliecināta, ka mobilitātes laikā kļuvu par vēl morāli spēcīgāku, spējīgāku un labestīgāku cilvēku kā pirms tam.

Protams, esot mobilitātē nākas saskarties arī ar mazāk patīkamiem brīžiem. Mana liekākā sāpe bija kopmītnes, par kurām bija jāmaksā iespaidīga drošības nauda un īres maksa, lai gan apstākļi tajās nekādi neatbilda ne lielajai summai, ne reklāmas bildēs redzamajam. Bieži nācās sastapties ar dažādiem sīkumiem un šķēršļiem, par kuriem vēl mājās esot, nemaz nebūtu varējusi iedomāties, bet esmu pateicīga, ka tas tā bija, jo tieši tas mani audzināja un padarīja patstāvīgāku un stiprāku. Tomēr pāri visiem šiem nepatīkamajiem mirkļiem atmiņās dzīvo smiekliem, smaidiem, apbrīnā par skaistumu ieplestām acīm un prieka asarām piepildīti brīži, kas tika dalīti ar jauniegūtajiem draugiem no dažādām pasaules valstīm. Tagad, esot mājās, ir tik neiedomājami labi apzināties, ka manas mājas ir arī Austrijā un daļa manis un mana mūža vienmēr paliks tur.

Studentiem, kas apsver iespēju piedalīties Erasmus+ mobilitātē, iesaku – dariet to! Nedomājiet un nevilcinieties, bet brauciet – tas būs pagrieziena punkts jūsu dzīvēs un noteikti viens no labākajiem piedzīvojumiem jebkad. Tas, par ko mani brīdināja un par ko pati pārliecinājos, ka ir labi nodrošināties ar savu papildus naudiņu un nepaļauties tikai uz stipendiju, ja vēlies izmantot mobilitātes brīvo laiku (kas parasti ir un dažreiz pat daudz) apceļojot tuvākas un tālākas vietas. Savu Erasmus nevaru iedomāties bez nemitīgās domas, kas tad nu būs mans galamērķis nākamajā nedēļas nogalē.  Visādi citādi iesaku ļauties notikumu gaitai, ķert un tvert ik mirkli, jo laiks, ko pavadīsiet tur, paskries nemanot, lai arī sākumā liksies kā mūžība. Varbūt nebūs viegli, bet būs tā vērts! Apsolu!

Anete Tambaka

Gēteborgas universitāte vilināja ar iespēju apgūt dejas filmu kursu. Dejas filma ir svarīga mana maģistra darba sastāvdaļa un Latvijā tas ir vēl maz izzināts lauciņš. Pirms devos uz Zviedriju, Latvijas Kultūras akadēmijai vēl nebija noslēgta vienošanās ar Gēteborgas universitāti. Pēc manis izrādītās iniciatīvas, Gēteborgas universitāte bija ar mieru slēgt līgumu. Formalitātes tika nokārtotas viena semestra laikā.

Devos apmaiņas braucienā savā pēdējā mācību semestrī, kas bija pamatīgs izaicinājums, jo, paralēli maģistra darba praktiskās un teorētiskā daļas izveidei, notika lekcijas, kas gan ļoti iedvesmoja, jo tās varēja sasaistīt ar savu pētījumu un lika kritiski padomāt par sevi kā par mākslinieku un radošo darbu, ko un kā radam. Nenoliedzami, ka papildus enerģijas resursi bija jāiegulda adaptēšanās procesam jaunā vietā, kur vēl nekad iepriekš nebiju bijusi. Līdz ar to kultūras un cilvēku apzināšana ir aizraujošs piedzīvojums, tomēr dažkārt arī enerģijas resursu izsmeļošs.

Gēteborgas universitātei ir vairākas filiāles, es mācījos Mūzikas un drāmas nodaļā. Radās iespaids, ka skola ir ar izteiktu mūzikas novirzienu. Visapkārt studenti trenējās dziedāt un spēlēt mūzikas instrumentus, kā arī rīkoja koncertus starplaikos un pēc lekcijām. Pat datortelpās pie katra jaunā datora klaviatūras stāvēja pievienots sintezators.

Dejas mēģinājumiem varēja rezervēt telpas, kuras bija dažādos izmēros un pārsvarā aprīkotas ar skatuves gaismām, videoprojektoriem un dažāda izmēra ekrāniem, ar kuriem varēja brīvi rīkoties.

Filma bija man maģistra darbā būtiska sastāvdaļa, kas tika uz vietas producēta - meklēta komanda un filmēšanai nepieciešamais aprīkojums. Komandu bija grūtāk atrast, kā filmu aprīkojumu. Lai dabūtu filmu tehniku, bija jāuzrunā fotogrāfijas filiāle, kas bija atsaucīga un ļāva izmatot arī montāžas telpas, kas tika aprīkotas ar augstas klases tehnoloģijām un jaunākajām programmām. Ir svarīgi zināt, ka studentam ir jāapdrošina filmēšanas tehnika, kad tā tiek lietota, jo skola to nedara.

Esmu pateicīga arī Gēteborgas universitātes administrācijai par patiesu un nedalītu vēlmi iedziļinās student problēmās un risināt tās - sākot no vēdersāpēm līdz pat budžeta rašanas iespējām studentu projektiem.

Lai gan Latvijā man bija diplomdarba vadītājs un konsultants, arī Zviedrijā tika piešķirta konsultante - ļoti zinoša dejas filmu un videoinstalācijas profesionāle Ami Skanberg, kura palīdzēja ar filmas producēšanu, lokāciju sarunāšanu, savas mašīnas aizdošanu filmēšanas vajadzībām un labprāt dalījās ar viedokli un idejām. Es viņu varētu nodēvēt par savu Zviedrijas sargenģeli.

Dzīvošana tur ir dārga, bet studenti zināja vietas, kur nopērkot dzērienu var arī paēst bezmaksas pusdienas. Aktīvākie Erasmus studenti rīkoja volejbola un basketbola treniņus, kur labprāt piedalījos, kas rosināja lielāku dzīves prieku tumšajos ziemas mēnešos.

Ceļot sanāca pavisam maz, jo biju ierakusies bibliotēkās, kur bija pieejama jaunākā literatūra par dejas filmu sfēru. Izdevās redzēt arī augsta līmeņa dejas izrādes.   Erasmus+ pieredze devusi spēju paraudzīties uz pasauli savādākām acīm. Esmu ieguvusi ne tikai noderīgas zināšanas, bet arī ciešus kontaktus ar jauniem māksliniekiem un cilvēkiem no dažādām pasaules malām. Esmu pateicīga par Erasmus+ iespēju un novēlu katram studentam kaut reizi izmēģināt mobilitātes braucienu, jo tas atver mūsu prātu un sirdi! Paldies!

Elīna Veira

Studējot LKA apakšprogrammā Audiovizuālā māksla: filmu režija un producēšana, sapratu, ka savā izvēlē neesmu kļūdījusies, ka vēlos ar šo profesiju saistīt savu turpmāko profesionālo darbību, radošo dzīvi. Erasmus+ prakses mobilitāte bija brīnišķīga iespēja zināšanu un iemaņu papildināšanai, un tā bija arī lielisks starpposms starp studijām un patstāvīga ceļa uzsākšanas šajā nozarē.

Jau pirms prakses uzsākšanas zināju, ka tās laikā vēlēšos uzsākt darbu arī pie patstāvīgiem projektiem. Lai arī nekad agrāk nebiju viesojusies Islandē, intuitīvi nojautu, ka tās dabas tuvums, īpatnējā noskaņa ir vide, kurā varētu mājot iedvesma šiem darbiem. Esmu ļoti pateicīga, ka šis sapņojums arī piepildījās.

Kopumā esmu apmierināta gan ar nosūtošo, gan uzņemošo institūciju  - man tika nodrošināts viss nepieciešamais atbalsts gan pirms, gan pēc mobilitātes. Tās laikā tikos ar brīnišķīgiem cilvēkiem, kas man deva krietnu atspērienu jomā, kurā visvairāk vēlējos papildināties - video apstrāde un montāža, praktiskajā producēšanā;  asistēja, deva padomus un iedrošināja arī individālo projektu izstādē – šobrīd darbs ir jau gandrīz pusē pie pilnmetrāžas komēdijas kinoscenārija, kas jau ieguvis starptautiski atdzīta scenāriju konsultanta atzinību, pēcapstrādes stadijā ir divas art-house īsfilmas).

Īpaši gribu pieminēt kādu pavisam nejaušu tikšanos stopējot. Iepazinos ar eksperimentālās mūzikas producentu no Somijas, un kopā ar viņa kolēģi no Portugāles ierakstījām albumu „Areia”. Guvums ir abpusējs, jo es plānoju šo mūziku iekļaut savās eksperimentālajās īsfilmās, bet viņi ir ieinteresēti, lai dziesmām tiktu rasts audiovizuāls risinājums. Nemaz nerunājot par to, ka muzicēju jau no piecu gadu vecuma, spēlēju dažādus instrumentus, un kakofonija, eksperimentālā mūzika ir man tuvākais žanrs.

Domāju, ka pateicoties jaunajiem iespadiem, pastaigām pa kalniem (reizums aušīgām un neaudz bīstamām), darbīgajai universitātes videi, omulīgajai atmosfērai izdevās pārvarēt arī radošo krīzi, kas bija iestājusies pēc pirmā dzejas krājuma iznākšanas 2015. gadā. Nebiju uzrakstījusi ne rindiņu, bet nu ir iesākts darbs pie otrā dzejas krājuma „Izgājuši iet”.

Mobilitātes laikā izmantoju arī bibliotēkas resursus, piekļuvi dažādajām elektroniskajām datu bāzēm un sāku strādāt pie doktora disertācijas tēzēm - šī gada janvārī plānoju pieteikties studijām Liepājas Universitātes apakšprogrammā „Jauno mediju māksla”, īstenot radošāš idejas un veikt pētījumu saistībā ar eksperimentālo, art-house kino un absurda dzeju.

Atskatoties uz savu dzīvi, nevarētu teikt, ka tik ražīgu periodu bijis daudz, tāpēc esmu pateicīga Erasmus+ prakses mobilitātei par šo iespēju, arī par finansiālo atbalstu, bez kuras tas nebūtu bijis iespējams.

Lāsma Goba

Praksē izvēlējos doties pēc studijām, jo bez akadēmiskas pieredzes vēlējos iegūt arī praktisku pieredzi, ko savās studijās neieguvu, kā arī nejutos emocionāli gatava maģistra studijām. Bez tam, pirms gada biju atgriezusies no studiju apmaiņas Rumānijā, kas bija veiksmīga un bija iedvesmojusi mani doties vēl vienā mobilitātē. Atceros, ka, uzsākot pēdējo studiju gadu, akadēmijā noskaidroju visu par iespējām pieteikties uz pēcabsolventu praksi un līdz ar to praksei varēju gatavoties jau gadu iepriekš pirms došanās tajā. Janvārī veiksmīgi izveidoju komunikāciju ar topošo uzņemošo organizāciju, ar koprades telpu un radošo centru Poligon. Augustā, kad bija jādodas praksē, es biju salīdzinoši labi sagatavojusies ar saviem gaidāmajiem pienākumiem, jo pusgada laikā mans mentors Marko ar mani bija sazinājies regulāri un bijām pārsprieduši visu, kas nepieciešams, lai veiksmīgi uzsāktu sadarbību. Uzsākot savu praksi Poligonā, jāsaka, ka biju ļoti pārsteigta, cik viegli tiku integrēta un uzņemta kolektīvā un drīz vien kļuvu par daļu no komandas un pildīju dažnedažādus uzdevumus un realizēju gan savas radošās idejas, gan arī palīdzēju citiem tās realizēt. Darbs koprades telpā ir ne tikai aizraujošs, bet tas daudz ko māca par mūsdienu sociāliem un profesionāliem trendiem un tas man palīdzēja izprast radošo industriju specifiku. Praksē pārliecinājos, cik svarīgas ir komunikatīvās prasmes, kā arī cik būtiski ir tās izkopt. Šo septiņu mēnešu laikā Ļubļana kļuva par manām otrajām mājām, bet kolēģi - par tuviem draugiem. Manuprāt, prakse ārzemēs man ir palīdzējusi celt manu profesionālo kompetenci, kā arī palīdzēja izveidot noderīgu un plašu profesionālo (arī neformālo) sociālo loku, kas arī ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ uzskatu, ka jauniešiem būtu jādodas apmaiņās. Visi iepazītie cilvēki nākotnē var kļūt par sadarbības partneriem, un reizēm labāk ir, ja tie ir labi pazīstami cilvēki ar kuriem esi bijis spējīgs izveidot draudzīgas attiecības.

Sveicot vienu no Poligon dibinātāju Evu ar ģimenes pieaugumu.

Marko (Poligon līdzdzibinātāja) dzimšanas diena, kopā ar visām tā brīža praktikantēm.

Mana iniciētā projekta „Private Matters” izstādes atklāšanā.

Liene Pučko

Kāpēc izvēlējāties piedalīties Erasmus+ prakses mobilitātē?

Pēc Latvijas Kultūras akadēmijas maģistra programmas Kultūras menedžments un radošās industrijas absolvēšanas nolēmu izmantot izdevību pieteikties absolventu praksei. Tā kā iepriekš esmu diezgan ilgu laiku pavadījusi dažādās Itālijas pilsētās, gan studējot, gan esot praksē, izvēle meklēt prakses institūciju minētajā valstī bija diezgan pārdomāta un pragmatiska. Nenoliegšu, ka viens no maniem mērķiem bija atrast tādu prakses institūciju, kurā būtu iespējams turpināt karjeru arī pēc prakses mobilitātes beigām.

Kāda bija pieredze sadarbībā ar nosūtošo un uzņemošo institūciju gan pirms un pēc mobilitātes, gan tās laikā?

Esmu piedalījusies Erasmus+ mobilitātes programmā vairākas reizes, un vienmēr mana sadarbība ar Latvijas Kultūras akadēmiju un starptautisko apmaiņas programmu vadītāju Ilzi Beimani ir bijusi ļoti veiksmīga un pozitīva.

Uzņemošā institūcija bija ļoti pretimnākoša. Prakses vadītājs deva vairākus noderīgus un praktiskus padomus dzīvesvietas meklēšanā, kā arī citos jautājumos. Tenax Club biju pirmā praktikante, bet mana pieredze, strādājot vienā no lielākajiem deju mūzikas klubiem Itālijā un veicot booking manager asistentes pienākumus, ir neatsverama un ļoti vērtīga.

Kādi ir Jūsu profesionālie un personiskie ieguvumi no Erasmus+ prakses mobilitātes?

Prakses periods ir bijis ļoti vērtīgs, tā laikā apguvu ļoti daudz jaunu prasmju, ieguvu neaizmirstamu pieredzi, kontaktus. Šobrīd manas zināšanas un iemaņas mūzikas menedžmentā ir ievērojami uzlabojušās. Strādājot citā valstī ar starptautiskiem klientiem un māksliniekiem, ir jāiemācās pielāgoties, būt pacietīgai, atvērtai izmaiņām jebkurā brīdī. Darbs ir ļoti dinamisks un bieži vien neparedzams, taču tieši tas to padara vilinošu un interesantu.

Pārvācoties uz pilnīgi nepazīstamu pilsētu, uzsākot praksi nepazīstamā institūcijā, kā arī atrodot mājvietu un uzsākot kopdzīvi ar nepazīstamiem cilvēkiem, ļauj man būt daudz atvērtākai, patstāvīgākai, pieņemt lēmumus un kritiski izvērtēt dažādas situācijas.

Kādi bija Jūsu spilgtākie iespaidi, dzīvojot ārpus Latvijas Erasmus+ prakses perioda laikā?

Pirmkārt, pati prakses institūcija ir ļoti ievērojama. Tenax Club ir viens no lielākajiem deju mūzikas klubiem Itālijā ar trīsdesmit piecu gadu ilgu vēsturi. Tā pastāvēšanas laikā ir uzstājušies daudzi pasaulslaveni mūziķi, dīdžeji un grupas, piemēram, Daft Punk, Radiohead, Fatboy Slim, Ricardo Villalobos u.c. Strādājot kopā ar mūzikas menedžeriem, kuriem ir ļoti liela pieredze un kuri ir spējuši sekot līdzi aktuālajām tendencēm, ieguvu vairākas noderīgas atziņas un padomus.

Otrkārt, Florence ir burvīga pilsēta, ļoti skaista un pārsteidzoša. Rakstiskā veidā, iespējams, ir nedaudz grūtāk izstāstīt pilsētas skaistumu, un varbūt tas nemaz nav nepieciešams.

Treškārt, cilvēki, kurus iepazinu, ar kuriem pavadīju daudzus ar pozitīvām emocijām piepildītus mirkļus, man ir ļoti bagātinājuši.

Kādus praktiskus padomus Jūs vēlētos sniegt tiem studentiem, kuri apsver iespēju piedalīties Erasmus+ prakses mobilitātē?

Noteikti ieteiktu dzīvot kopā ar prakses valsts jauniešiem, tādā veidā apgūstot jaunu kultūru, valodu, tradīcijas un paradumus. Dzīvesvietas meklēšanu neatlikt uz pēdējo mirkli, lai izvairītos no stresainām situācijām. Būt godīgam un atklātam pašam pret sevi, izvērtējot arī savu valodu zināšanu līmeni.

Citi aspekti, kas Jums šķiet būtiski saistībā ar Jūsu Erasmus+ prakses periodu.

Ja vien tas ir iespējams, es ieteiktu jauniešiem uzdrošināties un piedalīties Erasmus+ mobilitātes programmā, jo tas noteikti mainīs uzskatus un uztveri. Vienmēr ir jātur acis plaši atvērtas un jābūt gatavam uz jebko, jo pašas skaistākās lietas nāk negaidīti.

Agnese Beļajeva

Iemesls doties Erasmus+ studiju mobilitātē uz Ankaras Universitāti, galvenokārt, bija saistīts ar turku valodas lietošanas prasmju attīstīšanu, kā arī nepieciešamība padziļināt zināšanas par Turciju un censties saprast attiecīgā brīža situāciju valstī. Mācoties attālināti, nav iespējams just un ieelpot to, ko elpo manis interesējošā sabiedrība, tālab domāju, ka šāda studiju mobilitāte uzskatāma ne tikai par brīnišķīgu iespēju, bet vēl vairāk par vitālu nepieciešamību ceļā uz arvien pilnīgāku izpratni. Pie tam, man noteikti arī palīdzēja apstāklis, ka valsti jau iepriekš nedaudz pazinu un daļēji orientējos turienes realitātē.

Formalitāšu kārtošana nesagādāja nekādas problēmas, jo gan Akadēmijai, gan Ankaras Universitātei bijusi ilgstoša pieredze apmaiņas studiju jautājumos. Lai arī nebija iespējams apgūt vairākus no sākotnēji izvēlētajiem studiju kursiem, jo valsts iekšpolitisko pārmaiņu rezultātā daļa akadēmiskā personāla tika atstādināta no profesionālo pienākumu pildīšanas, studiju saturs un realizācija daudzkārt pārsniedza manas sākotnējās cerības.

 Akadēmisko personālu tur satiku kā ļoti profesionālu, plaši un universāli domājošus, tādus prātus, kuros vispārcilvēciskais dominē kā virsvērtība pār jebkurām citām sabiedriskās, kultūras vai politiskās kārtības tradīcijām un interpretācijām.

Saprotams, izvēloties padziļināti studēt un analizēt bieži vien tik sensitīvos ar dzimumu lomu, likumu un tradīciju saistītos jautājumus, nav iespējams nesajust empātiju ar šīs sabiedrības vājākajām grupām. Pie tam, ir neizsakāmi skumji uzzināt, ka pat akadēmiķe, kuras publikācijas lasījām ar mērķi izprast, piemēram, tādu fenomenu, kā „goda noziegums” Turcijā, un, kura paralēli šiem jautājumiem veltītajiem pētījumiem, pievērsusi uzmanību arī vardarbības skartu sieviešu aprūpei, Dicle Koğacıoğlu, 2009.gada rudenī galu galā ir apzināti atstājusi šo pasauli, palicējiem paskaidrojot, ka nespēj izturēt: „šeit ir pārāk daudz sāpju”. Saskaroties ar šāda līmeņa realitāti un lekcijās un semināros apgūstot informāciju, kas bieži vien šokē, ir grūti patikt vienaldzīgai. Zinātne un zināšanas ir fundamentāli lielumi, taču cilvēkiem ir nepieciešama arī cerība, tāda apziņa ārpus nolemtības, ka kaut kas ir maināms. Cerību es atradu. Daudzu manis satikto cilvēku ikdienas rīcībā, kā arī, jo īpaši studentu zinātkārajās acīs un darba spējās, un apņēmībā cīnīties par tiesībām un labāku nākotni visiem, veidot citādu sabiedrību, pretoties mazākām un lielākām netaisnībām, neļauties tikt uzpirktiem ar ikdienišķiem labumiem vai maldus informāciju un neturpināt iepriekšējo paaudžu kļūdas un noziegumus. Turklāt vēlos pieminēt, ka Ankaras Universitāte ir viena no pašām labākajām universitātēm valstī (6.), un tur imatrikulētie studenti ir izturējuši milzīgu konkurenci. Tāpēc nokļūšana šajā vidē Erasmus+ mobilitātes ceļā ir lieliska un atkārtošanas vērta iespēja.

Nav iespējams uzskaitīt visus aizvadītā laika ieguvumus, jo katra diena sniedza iespēju „pieskarties” kaut kam no interesējošā: studijās un sarunās ar cilvēkiem, vērojumos, cenšoties būt vietās, kurās varētu ieraudzīt lokālo skaistumu, vērtības, kā arī pretējības tām, un kaut mazliet nojaust vienojošo un atsvešinošo mūsos. Un tas atrodams gan valsts muzejos, gan piepilsētas graustos. Vērtīgi šķita pavadīt laiku sarunās ar tirgotāju, taksistu, miskastnieku, apsargu un tur nokļuvušu bēgli tik pat ļoti, kā ar kādu pētnieku, žurnālistu, operas solistu vai ārvalstu vēstnieku. Savukārt, svešvalodu apmācību „Tomer” turku valodas kursi atjaunoja pārliecību, ka šo, tomēr ne visai vieglo valodu, ar laiku ir iespējams saprast un nākotnes perspektīvā arvien labāk iemācīties. Arī fakts, ka grupās „attapāmies” kā dažādu kontinentu, kultūru, vecumu un darbības sfēru pārstāvji, kopā mācīšanos papildus izvērta par vēl vienu atsevišķi skaistu pieredzes apmaiņu.

Tiem, kas turp brauksiet, - nebrauciet bez sirds.

Alīna Gromova

ERASMUS+ apmaiņas programmas ietvaros man radās brīnišķīga iespēja doties uz zemi, kas jau gadu desmitiem ir vēturnieku, valsts vīru un tūristu iecienīts mērķis, lai pati pārliecinātos par vāciešu steriotipiem, par brīnumgardajām vācu desiņām un alu, par metrapoļu nebeidzāmo ritējumu un Vācijas mazpilsētu lauku šarmu. Un, protams, pats galvenais - jauni draugi, neaizmirstama pieredze, valodas apgūšana un Vācijas kultūras iemīlēšana nāca komplektā.

ERASMUSā uz Vāciju devos jau otro reizi. Pieteicos atkārtoti, jo pirmā pieredze bija lieliska. Pirmkārt, atsaucība no LKA un uzņemošās augstskolas bija liela - tika sniegtas atbildes uz visiem maniem jautājumiem jau pirms došanās ceļā. Otrkārt, Maincā Erasmus studentu uzņemšanas sistēma ir ļoti sakārtota. Jau pirmajās dienās tikām sadalīti grupās un ar vadītāju izstaigājām skolas teritoriju, sakārtojām “papīru lietas”, tikām iepazīstināti ar kārtību, kā noritēs viss semestris.

Pirmajās dienās iepazinos ar cilvēkiem no dažādām pasaules vietām, un arī vietējie studenti labprāt mums pevienojās. Jau iepriekšējā Erasmusā lauzu stereotipus par vāciešu punktualitāti un pedantismu - vācieši ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Studējot man ļoti patika pasniedzēju pieeja, ka nav nepareizu viedokļu. Tāpat arī neviens nebakstīja ar pirkstu, ja kādu reizi neierodies uz lekciju. Mēs studējam priekš sevis un tā ir mūsu atbildība, cik daudz tiek strādāts arī pēc lekcijas, students pats meklē, interesējas, un pasniedzējs ir atbalsts šajā ceļā. Uniersitātes bibliotēka šajā ziņā piedāvā ļoti plašus bibliogrāfisos krājumus.

Mainca tiek uskatīta par studentu pilsētu un tam var piekrist! Universitātes teritorija ir ļoti plaša un var teikt, ka tā ir vēl viena pilsētiņa pilsētā ar savām ielām, kafejnīcām un veikaliņiem. Augstskola piedāvā plašu kopmītņu izvēli par visdažādākajām cenām. Es dzīvoju dzīvokļa tipa kopmītnes ar meiteni no Vācijas. Katrai bija sava istaba, tika dalīta virtuve un vannasistaba. Ar kopmītnēm biju ļoti apmierināta, jo tās atradas tuvu universitātei un centram.  

Paralēli studijām tika oganizētas dažādas aktivitātes gan studentiem, gan atsevišķi „erasmusniekiem”. Ekskursijas, internacionālās vakariņas, sporta spēles, mūzikas festivāli un daudz, daudz citi pasākumi gan skolas, gan pašu jauniešu vidū. Izcelt konkrētu iespaidu/atmiņu/piedzīvojumu ir grūti, jo katra diena nesa sev līdzi kaut ko jaunu un šie pieci mēneši „palidoja vēja spārniem”. Šajā laika posmā esmu ieguvusi lieliskus draugus no visdažādākajām pasaules malām. Jau šī gada rudenī sagaidīšu Latvijā savus jauniegūtos draugus no Vācijas. Esmu apguvusi ne tikai vācu valodu, bet nostiprinājusi un uzlabojusi savas angļu valodas zināšanas. Esmu iemācījusies plānot savu laiku un sapratusi, jo vairāk dari, jo vairāki vari izdarīt! Jebkurā gadījumā ERASMUS+ programmas sniedz tikai un vienīgi ieguvumus. Šī bija mana otrā pieredze Vācijā un noteikti ne pēdējā. Paldies!

Žanete Kiseļeva

Esot savā otrajā mācību gadā, jutos apmaldījusies savās studijās un nākotnes iecerēs. Līdz ar to nāca nenomācama garlaicība, turklāt ar apziņu, ka es savā dzīvē neko pārāk interesantu neesmu redzējusi. Apzinoties, ka jau pabeigtajos divos gados ir ieguldītas lielas pūles, kaut arī ar pārliecību, ka nekādas brīnumdarba iespējas tie man klāt nepienesīs, es augstskolas pamešanas vietā izvēlējos īslaicīgu “aizbēgšanu”. Man nebija svarīgi, ko es mācīšos citā valstī, es tikai gribēju aizbraukt uz vietu, kur ir skaisti, kur prātu ierasti nenomāc eksistenciālas pārdomas un visu laiku nesalst pirksti.  

Ļoti drīz pēc ierašanās Nafplio pilsētā mans intereses trūkums par izglītības niansēm tika karmiski atalgots. Pirmajs lekciju apmeklējumos noskaidroju, ka pilnīgi viss notiek grieķiski. Angļu valodā, kā tika solīts, nekā nav, turklāt tā ir izteikta teātra skola (esmu Kultūras teorijas un menedžmenta studente), kur teorētiskie priekšmeti, ja arī ir, tad man neaizsniedzami, jo absolūti un pilnīgi grieķiski. Man atlika apmeklēt praktiskos kursus, kuru pasniedzēji bija gatavi, vadot lekciju, ik pa mirklim pārtulkot savu sakāmo angļu valodā. Tā nu es, iespējams, vismazkustīgākais un neplastiskākais cilvēks visā Teātra fakultātē  apmeklēju dejas horeogrāfiju, fizisko treātri, teātra režiju u.tml.  

Jāatzīst, pirms aizbraukšanas man bija aizdomas, ka tomēr esmu mazāk teorētiķe, bet vairāk audiovizuālas iedabas, un, esot Grieķijā, nepatīkama pārpratuma dēļ es ieguvu negaidīti brīnišķīgu pieredzi. Es sāku apmeklēju multimediju kursu, kur man bija jāuzņem bildes un jāveido video, ar ko es nebiju pilnīgi sveša, bet, tur esot, pārliecinājos: patiesi, ir nodarbes uz pasaules, kas spēj ilgstoši noturēt manu uzmanību un šī ir viena no tām. Noslēgumā viss izvērtās tik lieliski, ka man gluži nepieciešami jāiekļauj savā stāstā klišejiski un pozitīvi banāli izteicieni par sakritībām. Es aizbraucu vīlusies savās izvēlēs un notikumos, piedzīvoju grieķu haotisko lietu kārtību kā ķirsīti garnējumā, bet atgriezos veselīgi sapurināta, atspirgusi, atpūtusies un ieguvusi jaunas prasmes, uz ko es taisos balstīt savas turpmākas gaitas. 

Bildē Nafplio pludmale un mana franču modele Lilī, kurai visu semestri nācās pavadīt objektīva priekšā, jo viņas dzīvokļa biedrene bija tikko atklājusi sevī fotogrāfu.  

Grieķija ir brīnišķīga vieta, kur būt. Ārkārtīgi skaista, piepildīta, savdabīga. Es esmu pārliecāta, ka Nafplio ir viena no skaistākajām vietām, uz kuru studenti no Latvijas var doties apmaiņā – tur sasniedzamā attālumā ir viss, kalni, pludmales, vecpilsēta. Kafejnīcas un bāri, kur meklēt nemieru, nomaļas neaizskartas dabas vietas, kur noslēpties. 

Grieķi ir patīkami un savdabīgi. Man vienmēr nāca prātā vārdu savienojums “rupjā laipnība”, ko veido temperamentīgais sarunas stils, kas nereti izklausās gandrīz dusmīgs, kopā ar aizkustinošiem centieniem palīdzēt, kā nu iespējams. Grieķija, lai arī nav milzīga valsts, atstāja iespaidu kā vieta ar neizsmeļamām ceļojumu rezervēm. Braucot uz turieni, galvenais atcerēties, arī tur ir ziema. 

Meteora, Grieķijas ziemeļi janvārī un slavenie kalnu klosteri.  

Mūsu multimediju pasniedzēja vēl pēc semestra beigām atsūta pa e-pastam par grieķu video konkursiem  ar norādi – iespējams iemesls atgriezties.   

Dārta Dīriņa

Jau uzsākot mācības Latvijas Kultūras akadēmijā zināju, ka noteikti izmantošu iespēju doties Erasmus+ mobilitātes braucienā. Pirmā kursa otrajā semestrī izvirzīju trīs skolas, kuras piesaistīja manu uzmanību Islandē, Somijā un Norvēģijā. Dažādu apstākļu sakritības dēļ devos uz savu trešo prioritāti – Voldas augstskolu Norvēģijā. Vēlreiz pierādījās mūžsenais teiciens “viss notiek tā, kā tam jānotiek”, un četri Norvēģijā pavadītie mēneši 2016./2017. mācību gada rudens semestrī noteikti vienmēr paliks manā atmiņā.

Ziemeļvalstis savām studijām izvēlējos tāpēc, ka ziemeļu kultūras telpa mani vienmēr ir piesaistījusi gan ar nopietno pieeju studijām un darbam, gan ar latviešiem līdzīgo mentalitāti un kultūru, gan neatkārtojamo dabu un neprognozējamajiem laikapstākļiem. Pirms došanās mani ļoti biedēja visiem labi zināmais fakts par to, ka Norvēģija ir viena no dārgākajām valstīm pasaulē, un tas, ka paši norvēģi stereotipiski tiek uzskatīti par noslēgtiem cilvēkiem, kas nemeklē kontaktu ar citiem cilvēkiem.

Lai gan cenu ziņā tiešām bija jāpierod pie zināmām pārmaiņām, piešķirtā stipendija ir gana liela, lai nosegtu dzīvošanas izmaksas, ikdienas izdevumus un atliktu mazliet naudas arī kādam ceļojumam vai citām aktīvām izklaidēm. Voldas augstskolas ārzemju mobilitātes darbinieki bija ļoti pretīmnākoši, ik dienas piedomājot gan pie tā, lai mēs kā studenti no dažādām pasaules malām būtu informēti par notiekošo, gan pie tā, lai regulāri notiktu sadraudzības vakari, gan pie tā, lai mums būtu iespēja darīt to, kas patīk – doties dažādos izbraucienos, pārgājienos, līdzdarboties festivālos, nodarboties ar sportu, rakstītu žurnālam u.c. Ja bija kādas problēmas, vienmēr bija kāds cilvēks, pie kā griezties – Voldas augstskolā cilvēkiem bija ļoti svarīga mūsu labsajūta. Arī vietējie studenti bija samērā atvērti, ja vien spēji sadūšoties uzsākt sarunu. Mobilitātes laikā man neradās nekādas problēmas, ne ar nosūtošo, ne arī saņemošo iestādi, pateicoties abu skolu profesionālajam personālam.

Norvēģi pret mācībām attiecas citādi nekā līdz šim biju pieradusi Latvijas Kultūras akadēmijā. Tā kā kredītpunktu sistēma ir krietni atšķirīga, Voldā apguvu trīs studiju priekšmetus, kamēr mani kolēģi Latvijā – apmēram vienpadsmit. Mācījos vizuālo komunikāciju, norvēģu literatūru angļu valodā un ievadu norvēģu kultūrā, kur ieguvu pamatus norvēģu valodā, ģeogrāfijā un uzzināju daudz jauna par norvēģu mentalitāti. Lai gan pasniedzēji bija prasīgi un sagaidīja, ka atbildīgi vienmēr pildām mājasdarbus, atlika pietiekami daudz laika arī vietējās kultūras iepazīšanai. Es piekritu būt par brīvprātīgo palīgu Voldas Animācijas festivālā, kura ietvaros mazo, florda un kalnu ieskauto pilsētu apmeklēja pasaules līmeņa mākslinieki, lasot lekcijas un vadot dažādas meistarklases. Tā kā mani saista sportiskas aktivitātes un kvalitatīvi pavadīts laiks dabā, par simbolisku dalības maksu kļuvu arī par kluba “Natura” biedru, tādējādi gūstot iespēju regulāri doties pārgājienos zinošu vietējo cilvēku pavadībā un reiz pat ziemas laikā braucot brīvdienās sērfot uz zināmo sērfošanas kūrortu Hoddevika.

Nelielo Voldu raksturo miers un dabas bagātība – tā atrodas Norvēģijas vidienē, divu stundu braucienā no lielākās tuvākās pilsētas Alesundas un astoņu stundu braucienā no galvaspilsētas Oslo. Voldu apdzīvo vien astoņi tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem gandrīz puse ir studenti. Vietējie iedzīvotāji ir aktīvi dabas mīļotāji, un ikdienā dodas garās pastaigās apkārt ezeram vai kāpj kalnos. Pilsētiņa ir romantiska, un attaisno cerības par tipisku Norvēģiju – te atrodamas gan mazas koka mājiņas, gan brīnišķīgi kalnu masīvi, gan kalnu ezers ar maziem strautiņiem, gan mežs, gan neticami svaigs gaiss.

Mobilitātes laikā gandrīz visi internacionālie studenti apmetās kopmītnēs, tāpēc iegūt jaunus draugus bija diezgan vienkārši. Katrā stāvā esošā virtuve kļuva par kopmītņu centru, tā ļaujot iepazīt ne tikai cilvēkus no visdažādākajām valstīm, bet arī vienoties kopējā maltīšu gatavošanā, norvēģiem tik svarīgajās tacco piektdienās, dažādās sarunās un eksāmenu laikā arī kopējas mācīšanās pēcpusdienās. Jauniegūtie draugi četru mēnešu laikā kļuva par jaunu ģimeni, padarot atšķirtību no mājām un Latvijas ne tikai panesamu, bet arī pieredzes bagātu, jēgpilnu un jautru. Erasmus+ laikā gūtā pieredze kļuva par lielu iedvesmu, kā arī vērtīgu un neaizvietojamu pieredzi jaunas kultūras iepazīšanā. 

Kristīne Celitāne

Dažus biedē jaunais un nezināmais, un es piederu pie tiem cilvēkiem. Es zināju, ka Erasmus+ apmaiņas programma man būs vērtīga, jo es gribēju mācīties franču valodu un kultūru no kultūras nesējiem. Ar šādu mērķi es braucu uz Franciju, bet mani ieguvumi no šī semestra Amjēnā izrādījās daudz lielāki nekā es spēju iedomāties pirms mobilitātes sākuma.

Jāatzīst, ka uztraukums man radās vēl pirms es devos uz Franciju, jo sākās dokumentu vākšana un anketu aizpildīšana. Pieteikšanās gaitā man radās arī nelielas problēmas, piemēram, ar galvotāju, kas bija nepieciešams, lai pieteiktos kojām. Tas bija satraukumu pilns laiks, tomēr, skatoties atpakaļ, es ieteiktu tiem, kas iet cauri pieteikšanās procesam – neuztraucieties, viss būs kārtībā! Jā, var rasties nelielas problēmas vēl pirms jūs esat pametuši Latviju, bet tās nekādā gadījumā nenozīmē to, ka netiksiet pieņemti uzņemšanas augstskolā. Vajag mierīgi tikt tam cauri, fokusējoties uz to, ka drīz jūs būsiet savā iekārotajā vietā un sāksies viens no labākajiem dzīves posmiem.

Apmaiņas programmas laikā literatūras katedras vadītāja bija ļoti izpalīdzīga, iesakot mums interesantākos kursus un meklējot kopā ar mums risinājumu, ja kādas lekcijas pārklājās viena ar otru. Kā zināms, lekciju saraksts jāveido vēl pirms došanās Erasmusā, bet gribās iedrošināt un nomierināt topošos apmaiņas studentus, ka augstskolā tiek dots laiks izmēģināt pēc iespējas vairāk lekciju, lai saprastu, kas studentus vairāk interesē un aizrauj.

Būdama Erasmusā es apguvu valodu un kultūru tādos aspektos, kurus pasniedzējs Latvijā varbūt nemaz neiedomājas izstāstīt, un, pielietojot franču valodu katru dienu, tā kļuva daudz tuvāka un šķiet beidzot radās sajūta, ka tā tiešām ir noderīga. Tomēr man personīgi bija svarīga šī pieredze dzīvojot citā valstī, jo es pilnībā sajutu brīvību un to, ka viss ir atkarīgs tikai no manis - mani sapņi, manas vēlmes, mani mērķi. Šis semestris Francijā paplašināja manu redzesloku, lika domāt ārpus tiem rāmjiem, kuri, gadiem dzīvojot vienā vietā un komunicējot ar vienu tautu, nemanāmi ierobežo.

Atgriežoties Latvijā, man likās, ka tagad es esmu spējīga uz visu, jo es taču nodzīvoju 5 mēnešus citā valstī, komunicējot svešvalodā un tiekot galā ar dažādām problēmām, kas radās studiju ietvaros un arī sadzīviskā sfērā. Es iepazinos ar interesantiem cilvēkiem, ieguvu jaunus draugus un ceļoju pa Franciju un blakus valstīm. Caur šo pieredzi mēs tiekam izrauti no savas ikdienas un komforta zonas, un mēs iepazīstam cilvēkus un vietas no pavisam cita skatupunkta. Manuprāt, tas ir laiks, kad mēs izzinām sevi tā pa īstam, jo apkārt nav ierasto barjeru, mēs esam kļuvuši trausli un aizskarami un visas mūsu stiprās un vājās puses kļūst acīmredzamas. Un, ja ļaujas šai pieredzes plūsmai, tad cilvēks iekšēji aug un bagātinās.

Ar laiku, atkal ieslīgstot dzīves rutīnā, šī visvarenības un drošsirdīguma sajūta pazūd. Es novēlu visiem to saglabāt, vienmēr tiekties un īstenot savas ieceres un saglabāt savu unikalitāti. Un, protams, ja ir iespēja, doties dažādās apmaiņas programmās vēl un vēl, jo tās bagātina, iedvesmo un ļauj iepazīt gan sevi, gan citus.

Luīze Frančeska Dakša

Šis bija mans otrais apmaiņas brauciens manu studiju laikā. Tajā izlēmu doties tādēļ, ka otrajā kursā mobilitātē pavadīju 6 mēnešus, kas nozīmēja to, ka, tā kā Latvijas Kultūras akadēmijā bakalaura studiju laikā Erasmus+ programmas ietvaros ārpus Latvijas var pavadīt vienu gadu, atlikušo divu gadu laikā varēju, tā teikt, "iztērēt" atlikušos 6 mēnešus. Atceroties iepriekšējā apmaiņas brauciena iespaidus, nevēlējos laist garām šo iespēju un nosliecos par labu Turīnas universitātei. Šis apmaiņas brauciens atšķīrās ar to, ka pirmo reizi devos uz Itāliju viena pati (pirms diviem gadiem devos uz Sjēnas universitāti kopā ar kursa biedreni). Doties studiju apmaiņas braucienā vienatnē noteikti iesaku jebkuram došanos mobilitātē apsverošam studentam.

Mobilitātes programmas dokumentu noformēšana Latvijas Kultūras akadēmijā, tāpat kā iepriekš, noritēja gludi un bez problēmām. Ierodoties Turīnā, iepriekšējās pieredzes dēļ, nepārsteidza tas, ka itāļu organizācijas spējas nav uzdevuma augstumos. No pagājušā gada rudens Turīnas universitāte bija pārejas procesā uz digitalizētu studentu un kursu reģistrāciju, kas nozīmēja to, ka pilnīgi visi, arī no ārzemēm ieradušies studenti bija atbildīgi par reģistrāciju izvēlētajiem studiju kursiem. Tas izraisīja nelielas neērtības un uztraukumu, tomēr Turīnas universitātes informācijas centrs pret studentiem, kas universitātē ieradušies mobilitātes programmas ietvaros, bija ļoti pacietīgi un izpalīdzīgi.

Mobilitātes perioda laikā īrēju dzīvokli kopā ar četrām itāļu meitenēm un, lai gan manas valodas zināšanas bija pietiekami augstā līmenī, komunikācija ar cilvēkiem, kuriem itāļu valoda ir dzimtā, bez šaubām pilnveidoja manas spējas. 

Studentiem, kas apsver iespēju piedalīties Erasmus+ apmaiņas programmā un doties uz Turīnas (vai jebkuru citu Itālijas) universitāti, iesaku ņemt vērā to, ka izmaiņu veikšana mobilitātes programmas līgumā ir neizbēgama, jo lekciju saraksts tiek sastādīts citādi kā Latvijā, un pat vienas apakšprogrammas kursi bieži vien norit vienlaicīgi (un tam, ka jūsu izvēlētie kursi pārklāsies, ir ļoti liela varbūtība). Šī iemesla dēļ arī man nācās atteikties no dažiem izvēlētajiem kursiem un to vietā apmeklēt citus, kas gan, manuprāt, manu akadēmisko ceļu iespaidoja pozitīvi, jo, atrodoties Turīnā, sāku mācīties arābu valodu.

Neskaitot nelielās aizķeršanās, kas jau bija paredzamas, atrodoties Turīnā, ieguvu neaizmirstamus iespaidus. Pilsēta, ko var uzskatīt par Itālijas baroka arhitektūras epicentru, ir pilna interesantu apskates un atpūtas vietu un ir studentiem ļoti draudzīga.

Mare Ķirule

Jau studijas uzsākot, zināju, ka jāpiedalās Erasmus+ apmaiņas programmā, galvenokārt jau tāpēc, ka tā ir lieliska iespēja nomainīt vidi, ceļot, uzzināt kā funkcionē augstskolas citviet, iepazīt citas kultūras un visvairāk jau iepazīt pašam sevi. Ceļošanas aspekts mani vilināja visvairāk, jo, kā jau ļoti daudziem no mums, arī man ļoti patīk ikdienišķā pamešana un nezināmā iepazīšana. Tā arī sanāca, ka semestrī, ko pavadīju Amjēnā, ne pārak lielā pilsētā Francijas ziemeļos, izmantoju pilnīgi katru iespēju kaut kur aizceļot, un tas piešķīra šai smobilitātei patiesi lielu vērtību.  

Veiksmīgai studiju mobilitātes norisei ar Žila Verna Pikardijas universitāti bija nepieciešams daudz dokumentu, es pat teiktu, ka pārāk daudz, bet koordinatori gan nosūtošajā, gan saņemošajā augstskolā bija pretimnākoši un palīdzēja ar tiem tikt galā. Žila Verna Pikardijas universitātē mums paveicās ar fakultātes vadītāju, kura arī bija atbildīga par apmaiņas studentiem un tāpēc vienmēr zināja kā palīdzēt ar lekciju grafiku, gala pārbaudījumu un kredītpunktu jautājumos.

Šķiet, ka visvairāk šajā mobilitātes programmā ieguvu tieši praktiskas, dzīvei un ceļošanai ārzemēs noderīgas gudrības, ne tik daudz ar mācībām saistītas. Pirmo reizi uz vairākiem mēnešiem pārvākties uz citu valsti ir krietns pārbaudījums un savas mobilitātes laikā nācās iemācīties kā atvērt bankas kontu un iegūt dzīvesvietas apdrošināšanu valodā, kuru mutiski nepārvaldu pietiekami labi, iepazīties ar dažbrīd nesaprotamo franču pasta sistēmu, iemācījos arī sadzīvot ar faktu, ka tādi mums pašsaprotami pārtikas produkti, kā, piemēram, griķi Francijā lielveikalos nav atrodami un arī citus pierastus produktus nācās meklēt aizdomīgās dārgās bodītēs. Bija jāiemācās sadzīvot ar dažādajām kultūršoka fāzēm, kurām neizbēgami jāiet cauri kad nokļūstam svešā kultūrā, un sadzīvot ar to, ka pirmo reizi mūžā bija spēcīga svešuma sajūta un ļoti grūti iepazīties ar vietējiem cilvēkiem. Man personīgi ļoti paveicās ar to, ka mobilitātes programmā devos kopā ar savu labāko draugu un ar visiem sarežģījumiem mēs cīnījāmies kopā.

Mobilitātes beigās es biju guvusi pašpārliecinātību par savām spējām izdzīvot ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, pirmo reizi patiešām biju sapratusi, ka mana pasaule spēj būt krietni plašāka par manu līdzšinējo dzīvi Latvijā, un pēc apmaiņas atgriezos ar nesatricināmu pārliecību, ka man piemīt potenciāls savu dzīvi izveidot tādu, kā vēlos, īsumā Erasmus+ mani atbrīvoja no ierobežojumiem, kurus nemanot pati biju sev piešķīrusi dzīvojot vienuviet. Studijas ŽVPU toties man palīdzēja attīstīt franču valodas zināšanas un sapratni par Francijas kultūrvēsturi, tur arī attīstīju citas valodu prasmes un saskāros ar citādu studiju sistēmu, kas ļāva izvērtēt to, ko par augstskolu biju domājusi iepriekš. Amerikāņu kinovēstures kurss, kurā piedalījos mobilitātes laikā, bija ārkārtīgi interesants un tajā iemācījos analītiskāk izvērtēt filmas, LKA šāda veida kursus nebija sanācis apmeklēt, un tas man sniedza zināšanas, kas noderēs bakalaura darba izstrādē.

Lai arī es ne mirkli neesmu slēpusi to, ka šī mobilitātes programma nebija viegla, man personīgi bija pietiekami daudz ļoti negatīvu aspektu šai pieredzei, man arī uzreiz jāatzīst, ka mobilitāte deva tik daudz skaistu, jaunu piedzīvojumu un ieskatu, ka labais noteikti atsver visus sarežģījumus un pārdzīvojumus. Kopš atgriezos, neesmu beigusi ieteikt visiem, kuriem vien varu, doties Erasmus+ mobilitātē, kad viņiem ir tāda iespēja, un visiem, kuriem patīk ceļot, es no sirds iesaku dzīvot pieticīgi un naudu tērēt ceļojumiem, jo daudzās Eiropas valstīs apmaiņas programmas ir pieejamas tādās vietās, kas ģeogrāfiski un finansiāli ir dadz izdevīgākas ceļošanai nekā mūsu Latvija. Pirms došanās dzīvot citā valstī, ļoti vērtīgi būtu arī iepazīties ar tās kultūru un paražām, un vispār ar kultūršoka konceptu un tā dažādajām fāzēm, lai zinātu ko sagaidīt, un kā reaģēt, kad piedzīvosiet to uz savas ādas. Vissvarīgāk ir nebaidīties.