Agija Jirgena

To, ka noteikti izmantošu studiju mobilitātes iespēju, zināju jau uzsākot studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Jau vidusskolā biju devusies pieredzes apmaiņā un 11.klasē dzīvoju un mācījos Vācijā. Tolaik šī pieredze man deva tik daudz, ka nebija šaubu, ka šādu iespēju noteikti vēlos izmantot vēlreiz.

Mana pieredze ar Austriju viennozīmīgi bija ļoti pozitīva, arī ar visu to, ka biju tur pandēmijas laikā. Gan LKA, gan mana uzņemošā augstskola Austrijā ir salīdzinoši mazas skolas, un nevienā mirklī nesaskāros ar komunikācijas problēmām. Vienmēr ļoti ātri saņēmu sev nepieciešamo informāciju un visāda veida atbalstu, ikreiz, kad tāds bija nepieciešams.

Šie divi semestri studējot Austrijā man ir devuši ārkārtīgi daudz. Pirmkārt, jau pieredze un zināšanas, ko Austrijas augstskola piedāvāja, bija man ļoti interesantas un Latvijā, šķiet, nepieejamas. Bija iespēja iepazīties arī ar Austrijas izglītības sistēmu, jo abos semestros izmantoju iespēju apmeklēt praktisku kursu ar reālu praksi ar augstskolu savienotājā sākumskolā un pamatskolā. Tas deva ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas zināšanas un pieredzi Austrijas skolās un klasēs ar skolēniem. Bija arī tādi kursi, kuros sniegtā informācija latviski nav atrodama, un, ja nebūtu devusies uz Austriju, esmu pārliecināta, ka daudz ko nekad tā arī nebūtu uzzinājusi.

Bija iespēja tuvāk iepazīt arī pašus austriešus un viņu kultūru, kā arī Karintiju – tās vēsturi ar tajā esošajām problēmām un konfliktsituācijām, un redzēt kā šīs problēmas tur tiek risinātas. Tā pat bija arī iespēja attīstīt savas svešvalodas prasmes un piedzīvot atšķirības starp Vācijas un Austrijas vācu valodām. Ne mazāk svarīgs ieguvums bija cilvēki, ar kuriem kopā dzīvoju un studēju. Kaut gan lielākā daļa no tiem mācījās otrā, netālu esošajā un daudz lielākā Alpu-Adrijas universitātē, tas nebija nekāds šķērslis iepazīties un pavadīt laiku kopā. Esmu uzzinājusi daudz jauna ne tikai par Austriju, austriešiem, viņu valodu un dialektiem, bet arī par citām valstīm, to kultūrām un reliģijām. Šobrīd, kad esmu jau atgriezusies atpakaļ mājās, varu teikt, ka man ir labi draugi un paziņas no Vācijas, Itālijas, Čehijas, Baltkrievijas, Bosnijas, Serbijas, Horvātijas, Melnkalnes, Spānijas, Somijas un Ēģiptes, ar kuriem noteikti centīšos turpināt uzturēt kontaktu. 

Spilgtākie iespaidi no laika Austrijā ir visi mūsu kopīgie ceļojumi un pārgājieni. Esmu piedzīvojusi Austriju tā, kā nekad to nepiedzīvotu, ja vienkārši tur aizbrauktu kā tūrists uz neilgu laiku. Arī pandēmija deva savas priekšrocības, jo daudz ko pieredzējām praktiski bez neviena cita tūrista apkārt… piemēram, Hallštati, vienu no skaistākajām Austrijas pilsētiņām, kura normālos apstākļos ir pārpildīta ar tūristiem, taču, tobrīd, kad mēs uz turieni aizbraucām, tā bija absolūti tukša un mierīga… līdzīgi bija apmeklējot arī iespaidīgo Krimlas ūdenskritumu un citas vietas Austrijā. Klāgenfurtei ir izcila atrašanās vieta, jo vien stundas brauciena attālumā ir Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana, taču 4h attālumā atrodas Venēcija, uz kuru devāmies maija vidū, kad epidemioloģiskie apstākļi to beidzot ļāva. Arī Venēciju paspējām izstaigāt vēl tad, kad tā bija ievērojami tukšāka kā ierasts, un ļoti paveicās arī ar laikapstākļiem, jo nebija pārāk karsts. Toreiz mums līdzi brauca arī Itāliete, kura zināja visas apskates vērtās vietas, no kurām noteikti daudzas pati nekad nebūtu atradusi un apmeklējusi… 

Uzskatu, ka Erasmus+ pieredze ir ne tikai ļoti vērtīga, bet pat ļoti nepieciešama dzīvei 21.gadsimtā. Tā kā pasaule kļūst arvien transkulturālāka, kontakti no dažādām valstīm ir milzīga vērtība! Šī viena gada laikā esmu ieguvusi daudz, daudz vairāk nekā jebkad būtu ieguvusi, ja šo gadu būtu pavadījusi tepat Latvijā! Guvu ne tikai jaunas akadēmiskās zināšanas un pieredzi, bet arī iespēju attīstīt savu personību – izaicināt sevi dažādos veidos, attīstīt savu patstāvību un komunikācijas prasmes, kuras nudien ir  jūtami uzlabojušās, kā arī esmu nedaudz vairāk iepazinusi pasauli, kā arī atbrīvojusies no vēl dažiem sevī mītošiem aizspriedumiem…  

Svarīgākā lieta, kas nepieciešama braucot Erasmusā, manuprāt, ir atvērtība – ir jābūt atvērtam jaunām pieredzēm, zināšanām, draugiem un piedzīvojumiem, un tad atliek vien darīt… Aizbraucot Erasmusā, šī pieredze būs tieši tāda, kādu pats to sev izveidosi. Ar aizbraukšanu vien nepietiek… būt tik daudz piedzīvojumu, cik pats tos sameklēsi vai noorganizēsi, tik daudz zināšanu – cik daudz būsi gatavs mācīties, utt. 

Ļoti priecājos, ka biju tieši Klāgenfurtē. Karintija ir ezeriem bagātākā Austrijas federālā zeme, un daba tur arī ir neaptverami skaista… tik daudz iespēju, kur doties, un ko redzēt!

Dzīvoju netālu no skaistā Verterezera ar tirkīzzilo ūdeni, kas noteikti bija mana mīļākā vieta, kur atrasties!

Elza Stalidzēna

Tā kā aizpagājušajā vasarā, pirms uzsāku studijas Latvijas Kultūras akadēmijā, strādāju 3 mēnešus Norvēģijā, tad pēc šīs pieredzes jau zināju, ka pēc iespējas ātrāk vēlos atkal kur aizbraukt, un gūt vēl pieredzi, dzīvojot citur un ceļojot. Erasmus bija brīnišķīga iespēja, īstajā laikā un vietā- tad, kad bija vēlme un gatavība doties meklēt piedzīvojumus ārzemēs. Tad nu zināju, ka vēlos iegūt pieredzi tieši kādā no dienvidu valstīm, lai būtu lielāks kontrasts ar Norvēģiju. Kaljārī universitāte Sardīnijā bija perfekta iespēja.

Esot vēl Latvijā, pieteikšanās un dokumentu kārtošana mobilitātei gāja diezgan raiti, viss bija saprotams un koordinatore jebkurā laikā bija gatava palīdzēt un atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, kas arī radīja drošības sajūtu- tas pirms šāda lielāka lēmuma pieņemšanas man bija nepieciešams, ka kāds visu paskaidro un izskaidro skaidrā valodā. Savukārt, kad sāku kontaktēties ar Kaljārī universitāti, tad, kā jau tas ir pieņemts dienvidos, viņi visu dara lēnām un mierīgi, nekur nesteidzoties. Sākumā bija grūti pierast, ka informāciju nesaņem uzreiz un neviens tev neatbild, ir kādreiz jāatgādina vai jāpaprasa vēlreiz, bet tā tāda kultūras īpatnība pie kuras var arī pierast pēc ilgāka laika. Galu galā viss bija kārtībā.

Lai arī sākumā biju apjukusi ar priekšmetu izvēli mobilitātes augstskolā, sapratu, ka tā patiesībā ir lieliska iespēja pamēģināt kaut ko jaunu, līdzīgu, bet ne tieši to pašu, ko būtu mācījusies mājās. Varu teikt, ka tieši ar šiem specifiskajiem priekšmetiem arī paplašināju savas zināšanas par vispārīgām, pasaulē svarīgām tēmām. Protams, esot Erasmusā akadēmiskās zināšanas ir tikai maza daļiņa no tā, ko Erasmus iemāca, manuprāt, tā ir lieliska iespēja praktizēt daudzas citas prasmes.

Esot kopā un draudzējoties ar dažādu tautu un vecumu cilvēkiem, var uzzināt dažādas interesantas lietas- kur nu kurš ir bijis, ko darījis, ko mēģinājis, kur ceļojis. Sevi var labāk iepazīt, sastapties ar savām bailēm un grūtībām, ko dzīve sagādā, dzīvojot vienam. Jāuzņemas atbildība pilnībā par visu, jārisina problēmālas situācijas, jāatrod vajadzīgie kontakti, vajadzīgās preces,utt.

Mani spilgtākie iespaidi bija par salu, uz kuras dzīvoju, Sardīnijas iedzīvotājiem un tuvākajiem draugiem, ar kuriem izveidoju mīļas un jaukas attiecības. Sala pati ir viena no skaistākajām vietām, kādās esmu bijusi, daba ir ļoti daudzveidīga, pludmales ir brīnišķigas, pilsētiņas mīlīgas un kafija debešķīga. Ar draugiem paspējām 5 mēnešu laikā izbraukāt visus četrus krastus, dodoties foršos pārgājienos, laivu braucienos un paliekot pa nakti kepingos. Tas bija brīnišķīgi- kopā atklāt salas skaistākās vietas. Sardīnijas iedzīvotāji ir vieni no atsaucīgākajiem un draudzīgākajiem cilvēkiem, kādus vispār nācies sastapt, viņi ir gatavi palīdzēt jebkurā situācijā, iedzert kopā tasi kafijas vai vīna glāzes un pasēdēt pēcpusdienas saulītē. Jā, un tad viena no vērtīgākajām lietām bija draugi, man tiešām palaimējās satikt tik foršus Erasmus studentus, kuri šo piedzīvojumu padarīja vēl labāku, bez kuriem Erasmus nebūtu Erasmus, tā kopības sajūta ir ļoti nozīmīga, it īpaši tāpēc, ka mobilitātē braucu Covid pandēmijas laikā, kad visi studentiem domātie pasākumi bija atcelti. Un, protams, saulainais laiks un ne tik stingri Covid ierobežojumi bija arī viens no iemesliem, kāpēc bija daudz vieglāk nekā mājiniekiem Latvijā.

Runājot par Covidu- jā, šis Erasmus bija daudz citādāks nekā tas būtu bijis bez vīrusa, jo netikām iet uz skolu klātienē un nesatikām pilnibā visus skolas biedrus, bet es noteikti negribētu teikt, ka sliktāks. Katrai situācijai savi risinājumi- tākā bāros mēs nevarējām tikties liels studentu pulks, tad mēs tikāmies katru vakaru pilsētas skvērā, lai sapazītos un parunātu, satiktu skolas biedrus, kurus redzējām tikai caur “zoom”. Arī šāda situācija daudz ko iemācīja. Viena no nepatīkamākajām lietām bija atbraukšana un aizbraukšana, jo lidojumi atcēlās ik pēc dienas un nebija 100% skaidrs, vai tiešām konkrētajā dienā varēs tikt mājās, tāpēc ar plānošanu negāja tik gludi, savukārt pēc pieredzes esmu daudz zinošāka, un gribu ticēt, ka varu brīvāk uztver saspringtas situācijas.

Studentiem, kuri vēlas braukt Erasmusā varētu ieteikt dažus padomus: pirmkārt, apsvērt, kas ir prioritātes. Valtij, uz kuru braukt ir diezgan liela nozīme Erasmus pieredzē, tāpēc ir jāsaprot, vai šī kultūra un īpatnības būs pieņemamas. Es, pirms braukšanas jau zināju, ka tie noteikti būs dienvidi, tāpēc rēķinājos ar cilvēku īpatnībām visu darīt vēlāk un ilgāk, lai arī pirmstam īsti nesapratu, ka tas būs tik nepierasti. Otrkārt, no šādas pieredzes nav pamata baidīties, jo pretī būs tieši tādi paši Erasmus studenti no citām valstīm, kur arī kādam tā būs pirmā reize. Treškārt, Erasmus tiešām ir iespēja iegūt draugus un kontaktus no visvisādām valstīm, kas ir vienmēr ļoti patīkami, iepazīties ne tikai ar valsts kultūru, bet arī ar citu studentu valstu kultūru.

Madara Stalta 

Jau iestājoties augstskolā zināju, ka došos pieredzes braucienā uz Franciju. Tas likās pavisam pašsaprotams solis ātrākai valodas apguvei. Izvēlējos tieši Po universitāti tās atrašanās vietas dēļ. Po dēvē par vārtiem uz Pireneju kalniem un ne velti, jo neparasts skats uz ģeogrāfisko veidojumu paveras no vairākām vietām mazajā pilsētiņā. Kā arī manu lēmumu ietekmēja kursa biedrene, kas devās mobilitātē uz šo universitāti semestri iepriekš.

Vidusskolā bija iespēja piedalīties gadu garā apmaiņas programmā Dominikānas Republikā, tāpēc apmēram jau zināju ar kādām problēmām sastapšos. Jāsaka gan, ka  došanās braucienā globālas pandēmijas vidū bija piedzīvojums un izaicinājums vienlaicīgi. Jau pirms Latvijas pamešanas  savi biju sevi sagatavojusi tam, ka būs daudz ierobežojumu, kas ietekmēs ne tikai mācību procesu, bet arī ikdienišķu komunikāciju ar citiem Erasmus studentiem.

Dodoties uz Franciju jāsagatavojas tam, ka būs jāizrokas milzīgam oficiālu dokumentu kalnam. Personīgi man liekas, ka pat paši Francūži īsti nesaprot, kāda ir šī sistēma, un kurš par ko atbild. Līdz ar to pats pirmais mēnesis kļuva par pašu smagāko, atšifrējot lekciju sarakstu, izvēloties lekcijas. Katrā ziņā pēc tam, kad manas lielākās bailes tikt izdzītai no lekcijas bija piepildījušas, es nonācu pie secinājuma, ka Francija ir mana kontrastu zeme.Bija ļoti daudz izaicinošu situāciju, bet tās atsvēra negaidīta laipnība dažādās sadzīves situācijās.

Birokrātija izradījās fiziski nogurdinoša. Lai oficiāli piereģistrētos ir jāapstaigā visi mazie sekretariāti un jāsavāc par katru kursu atbildīgās personas paraksti. Fiziskais aspekts paradās tad, kad tu saproti, ka bieži vien šie sekretariāti nestrādā. Tu esi spiests apmeklēt tos vēlreiz un vēlreiz un beigu beigās tiec nosūts uz pilnīgi citu sekretariātu. Kopā ar citiem Erasmus studentiem bijām izveidojuši spēli no visa reģistrācijas procesa.

Parasti universitāte piedāvā plašu sportisko aktivitāšu klāstu. Ir iespēja doties dažādos pārgājienos. Bet diemžēl visas šāda veida aktivitātes tika atceltas pandēmijas dēļ. Salīdzinoši netālu ir arī okeāns, kuram ir savs šarms. Vietas kur ceļot un ko apskatīt netrūkst.

Dzīvošana Francijā ir viens liels gastronomisks piedzīvojums. Man arī bija iespēja Ziemassvētku periodu pavadīt pie Franču ģimenes, kur izrādās siera plate ar 20 dažādiem sieriem ir svētku viena no svarīgākajām daļām.

Jāatzīst šī mobilitātes pieredze nebija viegla, bet tā norūdīja. Un starp visām mazajām, lielajām grūtībiņām un uztraukumu sirdstrieciņām sanāca satikt fantastiskus cilvēkus. Tā bija šīs mobilitātes atslēga. Manuprāt Erasmusa šarms ir iespēja izveidot neparast saiknes ar cilvēkiem no visdažādākajām valstīm un kultūrām.  Tie palīdzēja ar visām nedienām. Noteikti iesaku palikt studentu rezidencē, kurā arī pat vistiktākajos karantīnas laikos apradīsies tādi paši studenti ar tādām pašām problēmām.  

Marta Helēna Vītola

Mans pirmais gads Latvijas Kultūras akadēmijā bija notikumiem bagāts ne tikai akadēmiskajā, bet arī privātajā dzīvē, un tieši tādēļ biju apņēmusies doties ERASMUS+ studiju apmaiņā, lai uz brīdi nomainītu vidi un gūtu spēku, iedvesmu un pieredzi nākotnei. Kamēr Eiropa, it īpaši Itālija, bija ietīta pandēmijas pirmā viļņa izraisītās panikas mākonī, es gatavojos savai apmaiņai Kaljāri Universitātē Sardīnijā – otrajā lielākajā Itālijas un Vidusjūras salā.

Pateicoties Kultūras akadēmijas atbalstam un operatīvajai Erasmus+ koordinācijai, es biju mierīga, ka birokrātiskajā  Erasmus+ apmaiņas daļā noteikti saņemšu nepieciešamo atbalstu, ko gan nevarētu apgalvot par Kaljāri Universitāti. Pirmkārt, saziņu apgrūtināja Covid-19 izplatību ierobežojošie noteikumi (kuru dēļ arī savas apmaiņas laikā ne reizi neapmeklēju universitātes telpas). Tādēļ, ka visa saziņa noritēja attālināti, dažreiz atbilde uz šķietami vienkāršu jautājumu e-pastā prasīja teju nedēļu, izraisot nelielu stresu, bet arī uz to jāskatās, kā uz daļu unikālās Sardīnijas pieredzes – dažreiz tik tiešām saules pilsētā Kaljāri laiks neeksistē un diena pludmalē šķiet tikai kā pusstunda.

Sardīnija, kalnaina dzidra ūdens, pludmaļu, pamestu raktuvju, kazu un aitu apbērta saliņa, mani nebeidza pārsteigt ar savu dabu, kas tik krasi atšķiras no Latvijas zemienēm un skuju koku mežiem. Tur dabā aug kaktusi, pāri galvai saulrietā lido flamingo un Kaljāri ostā ik pa laikam parādās delfīni (viens no pandēmijas bonusiem). Kaut arī pandēmija atņēma mums, Erasmus+ studentiem, apmeklēt universitāti klātienē, doties uz muzejiem, vai ceļot vairāk, Kaljāri Universitātes Erasmus studentu tīkla (Erasmus Student Network, ESN) studenti parūpējās, lai neskatoties uz visiem ierobežojumiem studentu dzīve rit savu gaitu un sociālā dzīve neierūsē.

Arī akadēmiskā dzīve universitātē man ritēja veiksmīgi. Jāatzīmē gan, ka es itāliešu valodu jau biju mācījusies iepriekš, tādēļ profesoru lēkāšana starp valodām  man nesagādāja grūtības, un es spēju izsekot visam. Spriežot pēc sarunām ar citiem studentiem, šķiet visgrūtāk valodas jautājumos gāja tieši medicīnas studentiem, jo lekcijas viņiem notika tikai itāliešu valodā. Humanitāro priekšmetu studentiem savukārt tiek piedāvāts apmierinošs skaits ar kursiem angļu valodā, pat ja profesors ik pa laikam lekcijās iesprauž kādus paskaidrojumus arī itāliski, viss bija saprotams un nepieciešamības gadījumā ar jautājumiem droši var vērsties gan pie profesoriem, gan citiem studentiem. Turklāt apmaiņas studentiem universitāte piedāvā iespēju apmeklēt itāliešu valodas kursus, kur iegūtās zināšanas uzreiz pielietojamas ikdienas dzīvē.

Dodoties uz Kaljāri Universitāti studentiem no Latvijas jābūt gataviem būt draudzīgiem un atvērtiem, un nenobīties no lielā jauno nepazīstamo cilvēku daudzuma. Un ja gadījumā mācoties ap trijiem dienā pēkšņi iegribas picu, var aizmirst par īsu pastaigu līdz tuvākajai picērijai – šajā laikā lielākā daļa restorānu un veikalu ir slēgti, jo šeit kā jau Dienviditālijā tiek praktizēta “siesta”. Pirms došanās uz Sardīniju es ieteiktu mazliet pamācīties itāliešu valodu, lai justos komfortablāk un nepieciešamības gadījumā varētu sazināties arī ar tiem itāļiem, kas angliski runā salīdzinoši slikti. Jāatceras arī, ka piedaloties Erasmus+ apmaiņā var nostiprināt ne tikai angļu vai uzņemošās augstskolas valodas zināšanas, jo starp studentiem ir cilvēki teju no visām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Sardīnijas saullēktā sarunāties lauztā Franču valodā un censties atkārtot man fiziski neiespējamo izrunu, iemācīties “priekā!” teju desmit valodās un uzzināt, ka “sis” turku valodā nozīmē migla, ir tikai viena tūkstošdaļa no manas vienreizējas Erasmus+ pieredzes.

Lai Erasmus+ apmaiņa noritētu pēc iespējas veiksmīgāk, es iesaku pirms došanās ceļā pēc iespējas mazāk sapņot un domāt par gaidāmo, jo kā ar visu dzīvē – nekas nenotiek tieši tā, kā mēs to vēlamies, vai iztēlojamies. Taču pēc savas pieredzes varu atzīt, ka Sardīnija ir īstā vieta, kur mācīties dzīvi tvert vieglāk un uztraukties mazāk. Erasmus+ Kaljāri Universitāte man iemācīja vairāk izbaudīt dzīvi un izaicināt sevi. Manuprāt, Erasmus+ ir ne tikai akadēmisks uz pieredzes krāšanu vērsts piedzīvojums, bet sevis pilnveidošana un izaugsme arī emocionālā līmenī.

Zanda Zelma Lece

Teorētiskās zināšanas ir ļoti svarīgas, lai spētu atbildēt uz jautājumu «kāpēc?», taču praktiskā pieredze ļauj zināšanas pārbaudīt, izmantot tās reālās situācijās un to, kas ir iesākts apgūt, iemācīties ar citu aptveri un jaudu. Tādēļ es savas studijas Starpkultūru sakaros: Latvija-Vācija vēlējos papildināt ar apmaiņas semestri nekur citur kā Vācijā. Lai gan vācu valodu pratu jau pirms tam, dzīvošana kopā ar vācu studentiem vienā dzīvoklī un studēšana vācu augstskolā deva pārliecību par sevi, papildināja vārdu krājumu un iemācīja pat domāt vācu valodā.

Mainca ir skaista, ne pārāk liela, ar jauniem cilvēkiem bagāta pilsēta Reinas krastā, kurai vienā pusē zaļo vīna kalni, bet otrā - slejas metropole Frankfurte. Drukas pamatlicēja klātbūtne jaušama uz katra stūra, jo, kā izrādās, iedvesmu pirmās drukas mašīnas darbības principam Gūtenbergs smēlies tieši no vīna darītāju iekārtām, no sulas spiešanai paredzētās preses. Universitātei ir ilga vēsture, tā ir dibināta 1477. gadā, un humanitāro zinātņu jomās joprojām lepojas ar labu reputāciju. Augstskolas atbalsts bija tiešām uzteicams, lai gan jāpiebilst, ka mana izpratne par punktuālismu un kārtību ir citādāka nekā Vācijas dienvidrietumos. Tad, kad es to apzinājos, process kļuva patiešām viegls. Tika soli pa solim paskaidrots, kā jāreģistrējas, kas jāraksta, kas par ko ir atbildīgs. Ja vien pats esi uzmanīgs, tad problēmu nebūs. Studiju laikā Apmaiņas studentu departaments darbojās ātri un precīzi, vienmēr varēja vērsties pēc padoma vai arī vienkārši tāpat uzrakstīt, piemēram, kā departaments darīja - atsūtīja vēstuli ar jautājumu, «kā iet?», jo studijas notika attālināti pandēmijas dēļ un mūs iepazīt izdevās vien online-pasākumos. Pēc lekciju perioda beigām arī par ieskaišu kārtošanas datumiem varēji viegli vienoties, visi kritēriji tika laicīgi un precīzi paskaidroti.

Kopumā varu apgalvot, ka pretēji uzskatam, ka Erasmus laikā ne tik daudz mācās, cik iepazīst vietējo kultūru, es tomēr cītīgi studēju, ko es arī gaidīju, ka Maincā būs jāpastrādā, un ieguvu daudz jaunu zināšanu un interešu. Vācijā studenti diskutē, un daudzkārt svarīgāka ir studenta gatavība piedalīties, ne tik daudz, cik pareizi vai nepareizi tas ir. Tāpat vairāk novērtē nevis «sausas» zināšanas, bet gan spēju par tām patstāvīgi spriest un dažādus fenomenus aplūkot plašākā kontekstā. Es biju pāsrteigta, ka, neskatoties uz attālināto mācību procesu, man izdevās līdzdarboties divos grupu darbos, kas deva tuvāku ieskatu, kā studē studenti Vācijā. Kā arī izmantoju izdevību piedalīties apmaiņas studentiem piedāvātā projektā «Eiropa veido skolu» (Europa macht Schule), kā dēļ es klātienē novadīju četras mācību stundas 6. klases skolēniem par Latvijas svētkiem, tradīcijām, simboliem un arhitektūru. Atkal cita, viennozīmīgi pozitīva pieredze! Savukārt pateicoties Maincas lokācijai un studentu transporta kartei es apceļoju aptuveni piektdaļu Vācijas; cik tas bija skaisti! Vēl pavasarī bija EURO2020, tādēļ iemācījos skatīties vāciešiem tik mīļo futbolu. :)

Es tiešām visiem silti iesaku doties mobilitātē, jo tas paplašina pasaules redzējumu, ļauj labāk izprast pašam sevi un iegūt jaunus draugus gandrīz visās valstīs, attīsta svešvalodu prasmes un dod jaunu elpu, lai varētu sasniegt jaunas virsotnes savā ikdienā. Iesaku atcerēties teikumu: «Nav stulbu jautājumu!» un doties bez gaidām. Pati aizbraucu ar apziņu, ka mans (ierobežotais) laiks būs tieši tik interesants, cik interesantu es to padarīšu. Izdevās!

Nikola Klaudija Siliņa

Erasmus+ studiju mobilitātē izvēlējos piedalīties, jo šī iespēja šķita pārāk vērtīga un maģiska, lai to palaistu garām, turklāt mani spēcīgi iedrošināja arī dzirdētie citu studentu stāsti. Neskatoties uz sarežģīto globālo situāciju 2020.un 2021. gadā, arī es tomēr varu pievienot savu studiju pieredzi Prāgā pozitīvo piemēru rindiņai.

Latvijas Kultūras Akadēmijas Erasmus biroja koordinatore Ilze Beimane ļoti palīdzēja sagatavošanās posmā pirms brauciena – ne tikai profesionāli, bet arī sniedzot emocionālu atbalstu, kad šķita, ka nokļūt ārzemēs nekādi nebūs iespējams dažādo neprognozējamo apstākļu dēļ. Arī uzņemošās augstskolas darbinieki komunicēja visai operatīvi un centās pavēstīt jaunākās ziņas pēc iespējas ātrāk. Tā kā studijas visu gadu (ar pāris izņēmumiem) notika attālināti, ar pasniedzējiem nācās meklēt dažādus kompromisus lekciju organizēšanā un mācību programmas apguvē – neskatoties uz šādām tādām neērtībām (garas stundas pie datora, praktisko nodarbību pārstrukturēšana mājas apstākļiem), lielākoties visu bija iespējams apspriest un risināt tā, lai abas puses būtu apmierinātas.

Katrs stāsts noteikti ir individuāls, taču manā gadījumā personiskā, nevis akadēmiskā pieredze daudz spēcīgāk iespaidoja manu izaugsmi un atstāja paliekošāku iespaidu uz personību un turpmāko dzīvi. Kā akadēmiskie ieguvumi noteikti jāmin vairāki kursi, kas manas nosūtošās augstskolas studiju programmā nebija pieejami – tie lieliski papildināja profesionālās zināšanas, īpaši tāpēc ka tika pasniegti no čehu kultūras perspektīvas. Protams, arī pats fakts, ka mācības un komunikācija norisinājās tikai angliski, palīdzēja sasniegt augstāku valodas izmantošanas līmeni.

Lai gan personiskie ieguvumi ir daudzreiz lielāki, vārdos tos pat ir grūti ietērpt. Pēc šīs pieredzes jūtos daudz pārliecinātāka, ka varu tikt galā ar nestandarta/sarežģītām situācijām arī vienatnē, respektīvi, varu paļauties pati uz sevi, jo esmu iemācījusies būt drosmīgāka un atvērtāka. Gada laikā manā dzīvē turklāt ienāca vairāki īpaši cilvēki, ar kuriem man izveidojās tik spēcīga saikne, kas nepārtūks nekad – ar savu enerģiju un unikālo pieredzi viņi paplašināja manu skatījumu, izpratni par dažādiem kultūras aspektiem un izgaismoja vairākas personības šķautnes manī pašā. Viņi bija un vēl joprojām ir nesavtīgi iedvesmotāji un virzītājspēki. Esmu sastapusi gan potenciālos kolēģus, gan vienus no tuvākajiem draugiem dzīvē, kurus būtu gatava uzņemt savās mājās kaut vai divos naktī un zinu, ka viņi darītu tieši to pašu manā labā – Čehijā, Norvēģijā, Itālijā vai Gruzijā. Un tā ir viena no brīnišķīgākajām sajūtām – iegūt mīļus cilvēkus visā pasaulē. Lai arī ļoti spēcīgu iespaidu tiešām atstāja Čehijas kalni, čehu un latviešu pārsteidzošās kultūras līdzības (starp čehiem jutos ļoti komfortabli, gandrīz kā mājās J), kā arī Prāgas skaistā arhitektūra un daudzveidīgā gastronomiskā aina, visspilgtāk manā sirdī vienalga būs palikuši silti mirkļi ar lieliskiem cilvēkiem.

No pavisam piezemēta un praktiska skatpunkta raugoties, varu ieteikt sākt brauciena formalitātes kārtot pēc iespējas savlaicīgāk, lai neradītu sev lieku stresu. Attiecībā uz dzīvesvietas atrašanu – pirmajām nedēļām vai mēnesim noteikti var meklēt kādu lētāku variantu. Nevajag kautrēties, var uzrunāt kādu no latviešu kopienas, kas dzīvo mērķa valstī/pilsētā. Tā būs daudz vieglāk iegūt vērtīgu informāciju un ieteikumus. Pēc tam, veidojot kontaktus ar vietējiem, iegūstot jaunus draugus un paziņas, dabīgi vajadzētu parādīties dažādām iespējām. Pati pirmos mēnešus īrēju dzīvokļa istabiņu no latviešu meitenes, bet, kad iepazinos ar kursabiedriem, parādījās iespēja pārcelties uz māju, kas atradās 25 minūšu attālumā no Prāgas centra, un dzīvot co-living sistēmā, kas bija vienreizēji.

Pavelkot apakšā svītru šai pieredzei, varu tikai teikt – ir jābrauc! Protams, katrs šajā piedzīvojumā dosies citu mērķu vadīts, bet ceļš piedāvās tieši tādas iespējas, kādas katrs spēs ieraudzīt un izmantot.