In memoriam. Prof. Dr.hist. Aleksandrs Gavriļins (15.07.1953.- 20.06.2019.)
Vasaras pilnbriedā mūžībā devies kādreizējais Latvijas Kultūras akadēmijas mācību spēks un programmas vadītājs prof. Dr.hist. Aleksandrs Gavriļins (15.07.1953.- 20.06.2019.) – Latvijā un ārzemēs pazīstams reliģijas vēstures, vēstures avotu un kultūras mantojuma zinātājs un pētnieks, vairāku augstskolu pasniedzējs, daudzu grāmatu latviešu, krievu un angļu valodā autors un sastādītājs, zinātnisko izdevumu redaktors.
Sit tibi terra levis
Aleksandra Gavriļina paša vārdiem par savu dzīves gājumu no "Man jau un tev tikai [piecdesmit]." – Latvijas Kultūras akadēmijas mācību spēku jubilejas kopkrājuma. (Sastādīja: J. Urtāns. – Rīga: Apgāds Mantojums, 2002. – 7.-8.lpp):
"1950. Dzimis esmu 1953. gadā 15. jūlijā Rīgā, Zaļā ielā, kā otrais dēls jūrnieka Valentīna Gavriļina ģimenē. Ģimene dzīvoja mazā dzīvoklītī, ļoti pieticīgi, no algas līdz algai, cīnoties ar parādiem. Tā dzīvoja visi mūsu mājas iemītnieki, tāpēc dzīvokļu ārdurvis reti kad bija aizslēgtas. 1956. gadā pirmoreiz mūžā apmeklēju dievkalpojumu baznīcā. Pārdzīvojot divus karus (Ziemas karu un II. Pasaules karu), tēvs uzskatīja, ka materiālai labklājībai nav nekādas nozīmes, tāpēc, neskatoties uz mātes pretestību, vienmēr bija gatavs atdot visu citiem cilvēkiem. Man bija lieliski vecāki. Jau daudzus gadus viņi ir viņsaulē, bet līdz šai dienai man viņu ļoti pietrūkst.
1960. 1960. gadā sāku apmeklēt Rīgas 10. vidusskolu, tajā laikā – labāko krievu vidusskolu Rīgā. Atmiņā palīka Gagarina lidojums (kas tie bija pār svētkiem!) un 1961. gada naudas reforma. Skolā labi gāja visās humanitārajās disciplīnās, grūti – ar matemātiku. Caurām diennaktīm lasīju daiļliteratūru: mājās, pa ceļam uz skolu, skolā mācību stundu laikā, pa ceļam no skolas un citur. Klasē nopelnīju iesauku “Ciniķis”. Bieži vien uzvedos ļoti izaicinoši, tāpēc 1965.-1969. gadi pagāja tikpat kā nepārtrauktos kautiņos. Aizrāvos ar paukošanos, bet saslimu un biju spiests atmest sportošanu. Sākot ar 1967. gadu katrās vasaras brīvdienās mēģināju nopelnīt naudu kā preču iepakotājs, krāvējs un citādi.
1970. Vidusskolu pabeidzu 1970. gadā ar atzīmi “labi” par domrakstu (tā bija traģēdija, jo sapņoju kļūt par literātu). Gribēju mācīties Maskavā, jo tur
mācījās mans brālis Valērijs. Mēģināju iestāties Maskavas Vēstures arhīva institūtā, izturēju konkursu, bet netiku uzņemts, jo pēkšņi parādījās reflektants, kurš tika uzņemts bez konkursa. Kā papilduzņemtais sāku mācīties Latvijas valsts universitātes (LVU) Vēstures un filozofijas fakultātes vakara nodaļā, kopš 1971. gadā – dienas nodaļā (negribējās dienēt armijā). 2. kursā uzrakstīju kursa darbu par Rīgas vecticībnieku draudzes vēsturi; sākumā to novērtēja neapmierinoši, pēc tam – ar atzīmi “labi” (pirmā sliktā atzīme manos Universitātes studiju gados). 1975. gadā pēc augstskolas beigšanas ar tā saucamo “sarkano” diplomu sāku strādāt kā Reliģijas vēstures nodaļas vadītājs Latvijas Vēstures muzejā. 1978. gadā atvedu uz Rīgu no Karēlijas “Kižu salas muzeja” skaistu meiteni Margaritu, ar kuru 1979. gadā sākumā arī apprecējos. 1978. gadā sāku strādāt par stundu pasniedzēju LVU Vēstures un filozofijas fakultātē.
1980. Beidzās pirmā jaunība. Paliku bez darba un biju spiests aiziet strādāt celtniecībā. Nekad neesmu nožēlojis celtniecībai ziedotos trīs gadus. 1983. gadā piedzima ļoti gaidītais dēls Dmitrijs, bet pats sāku strādāt par LVU prorektora palīgu. Paralēli iestājos LVU Vēstures un filozofijas fakultātes aspirantūrā. 1987. gadā aizstāvēju vēstures kandidāta disertāciju “Vidzemes zemnieku parēja pareizticībā XIX gs. 40. gados” un sāku strādāt par pasniedzēju LVU Vēstures un filozofijas fakultātē.
1990. 1991.gadā tiku ievēlēts par Latvijas universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes Arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras docentu. Pirmoreiz tiku uz ārzemēm. Naivās cerībās izglābt cilvēci no krišanas materiālismā, uzsāku dalību starptautiskā kustībā “Moral Re-Armament”. 1993. gadā tika publicēts pirmais manis sastādītais rakstu krājums “Pareizticība Latvijā”, 1997.gadā – otrs. Sāku vadīt Latvijas Kultūras akadēmijas “krievu kultūras” bakalaura programmu. 1999. gadā publicēju monogrāfiju “Rīgas eparhijas vēstures apcerējumi. 19. gadsimts”.
2000. 2001. gadā tiku ievēlēts par LU asociēto profesoru. Sāku vadīt LU Vēstures un filozofijas fakultātes “kultūras mantojuma” specializācijas programmu. Turpināju pētījumus Baznīcas vēsturē, kultūras mantojumā aizsardzībā un citās nozarēs, lasīju lekcijas Latvijas universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, Teoloģijas fakultātē, Latvijas Kultūras akadēmijā, Baltijas Krievu institūtā un Rīgas Puškina licejā."
Foto: foto.lu.lv