Tikšanās vieta – Latvijas Kultūras akadēmija. Intervija ar akadēmijas rektori prof. Rūtu Muktupāvelu
Intervija ar akadēmijas rektori prof. Rūtu Muktupāvelu
Kultūras portāls http://www.kultur-port.de, kurā darbojas mūsu maģistrante Agnese Vasermane, neilgi pirms LKA trīs dienu jubilejas svinībām tikās ar rektori Rūtu Muktupāvelu, lai runātu par LKA nozīmīgo jubileju, izglītības tirgu un Tabakas fabriku.
Intervija vācu valodā lasāma šeit: http://www.kultur-port.de/index.php/kunst-kultur-blog/kulturmanagement/13263-25-jahre-lettische-kulturakademie-in-riga.html
„Latvijas Kultūras akadēmija nav tikai studiju un darba vieta – tā ir telpa, kur satikties, vieta, kur var kopā smieties un sapņot, vieta, kur var skumt un domāt par sevi, par valsti, par pasauli,” tā Kultūras akadēmijas divdesmit piecu gadu jubilejā saka akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. „Mail aus Rīga” numurā piedāvājam interviju ar rektori.
Latvijas Kultūras akadēmijai aprit divdesmit pieci gadi. Vai augstskolai tas ir daudz vai maz?
Tas atkarīgs, ar ko salīdzina. Ja skatās uz Latvijas Kultūras akadēmiju kā vienu no Latvijas Mākslas augstskolu asociācijas loceklēm, tad līdzās Latvijas Mākslas akadēmijai un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai, kas drīzumā svinēs savas simtgades, mēs esam vismazākā māsiņa. Tajā pašā laikā esam sasnieguši jau pietiekamu briedumu, ceturto daļu gadsimta. Kultūras akadēmijas jubileja ir nozīmīga arī tāpēc, ka faktiski esam dzimuši kopā ar Latvijas valsti. Esam Latvijas Trešās atmodas, barikāžu bērni, un Kultūras akadēmijas divdesmit piecgade ir cieši saistīta ar Latvijas valstiskuma vēsturi.
Jūs esat bijusi saistīta ar Kultūras akadēmiju kopš tās pirmsākumiem – esat te ieguvusi zinātniskos grādus, gadiem ilgi izglītojat studentus, bet pēdējie divi gadi aizvadīti rektores amatā. Kā akadēmijai šobrīd klājas?
Akadēmijai klājas labi, kaut jāatzīst, ka diemžēl mūsdienu pasaulē jau no Apgaismības laikmeta aizvien vairāk dominē ekonomiskā domāšana, tieksme pēc tūlītējas atdeves un rezultāta, arvien vairāk par prioritārām tiek uzskatītas dabaszinātnes. Šīs vispārējās rietumu pasaules tendences mums ir grūti ietekmēt. Taču paradoksālā kārtā interese par humanitāro jomu, Latvijas kultūru un mākslu nemazinās. Priecājos par akadēmijas potenciālu un to, ka, pateicoties mūsu mācībspēkiem, mums ir iespēja dot nozarē kvalitatīvu izglītību, mūsu absolventi ir labākais kvalitātes rādītājs. Absolventu aptaujas liecina, ka Latvijas Kultūras akadēmijas beidzēji spēj ātri iekļauties darba tirgū. Sākot jau ar trešo kursu, daļa mūsu studentu ir sākuši darba gaitas, maģistrantūrā strādā praktiski visi. Tā ka kopumā Kultūras akadēmija attīstās pareizā virzienā. Starpdisciplinaritāte, kas ir mūsu spēcīgā puse, izglītības procesā ļauj ne tikai iegūt humanitāro un sociālo zinātņu zināšanas, bet arī radīt elitārās mākslas fenomenus, kas ilgtermiņā dod pienesumu Latvijas ekonomikai, vērtību orientācijas stabilitātei un arī, kas ne mazāk nozīmīgi, valsts starptautiskajam prestižam.
Jūs minējāt terminu „kvalitatīva izglītība” – kas mūsdienās ir laba augstākā izglītība?
Labas augstskolas izglītības uzdevums mūsdienās ir dot cilvēkam izvēles pamatus. Ja profesionālā izglītība cilvēkam piedāvā apgūt noteiktu profesiju kādā šaurā jomā, tad
kvalitatīvas universitātes, tostarp arī Kultūras akadēmijas izglītības modelis, ir orientēts uz indivīdu, kas pēc studiju beigšanas būtu spējīgs plaši domāt, mūsu gadījumā būt arī radošs un pietiekami intelektuāls, lai spētu ātri orientēties dažādās jomās, kurās ir nepieciešami speciālisti. Piemēram, producēšanā un menedžmentā, nemaz nerunājot par teātri, audiovizuālo mākslu vai kultūras teoriju, kultūras socioloģiju, radošām industrijām un starpkultūru sakaru jomu, kas ir mūsu pamatspecialitātes.
Kultūras vadība, teorija, vēsture, ko piedāvā apgūt Kultūras akadēmijā – ir vērtīgas, bet mūsdienās ļoti pieaug kultūras menedžmenta, kultūras pasniegšanas un prezentēšanas veida nozīme – vai Kultūras akadēmija nākotnē plāno vairāk darboties arī šajā virzienā?
Es teiktu, ka mēs jau to darām. Lai uzlabotu studiju kvalitāti, esam ņēmuši vērā studentu kritiku, un padarījuši savas studijas praktiskākas. Studenti paralēli teorētiskajām nodarbībām pilda prakses uzdevumus, piedalās producēšanas un menedžmenta projektos, par ko saņem kredītpunktus. Otrs virziens, kurā darbojamies, ir viesdocētāju piesaiste. Neaprobežojamies tikai ar saviem mācībspēkiem, bet, pateicoties arī jauna finansēšanas modeļa ieviešanai, varam pieaicināt docētājus no Holandes, Vācijas, Lielbritānijas un citām valstīm. Kultūras un mediju menedžmenta programma vācu valodā ir labs šādu iespēju un sadarbības piemērs. Tātad – tā ir prakse studiju laikā un viesdocētāju piesaiste, kas rada vēl plašāku skatījumu un iespējas kvalitatīvi izglītoties.
Kā Kultūras akadēmija piesaista mācībspēkus no citām valstīm?
Lielākoties tie ir zinātniskās un radošas sadarbības projekti Eiropas Savienības ietvaros, bet ļoti nozīmīgs ir arī personības faktors. Mūsu docētāji piedalās dažādos profesionālos tīklojumos un uzrunā kolēģus starptautisku konferenču un semināru laikā. Es domāju, ka vieslektorus interesē Baltijas valstis, tostarp Latvija. Nevaru iejusties viņu ādā, bet, manuprāt, viesdocētāji novērtē, cik studenti Latvijā ir zinātkāri un spējīgi, cik liela ir viņu atdeve studijām, zinātniskajam un mākslinieciskās jaunrades darbam. Domāju, ka katram profesoram ir svarīgi dalīties savā pieredzē, profesionalitātē un idejās ar citiem. Tai būtu jābūt katra docētāja misijai – dalīties ar zināšanām. Un – jo plašāk, jo labāk.
Izglītības tirgū spēlētāji topošos studentus cenšas pārliecināt, ka viņu augstskola ir labāka par citām. Kā Latvijas Kultūras akadēmija pozicionējas, kā piesaista studentus?
Nekādas kosmiskas naudas summas sevis reklamēšanai mēs neveltām, mums nav tādu līdzekļu. Piedalāmies izglītības izstādēs, mums ir Kultūras akadēmijas vēstnešu kustība, kurā piedalās paši studenti, kas brauc uz savām bijušajām skolām stāstīt par akadēmiju, ir sociālie tīkli internetā. Un atkal – nav nekā labāka, kā parādīt, kas ir mūsu absolventi, viņu radītie darbi runā paši par sevi. Bērni kaut kā mūs atrod. Un ir ļoti interesanti klausīties stāstos, kāpēc viņi ir izvēlējušies studēt tieši Kultūras akadēmijā. Liels procents reflektantu, vairāk par 73 procentiem, ir mērķtiecīgi gājuši tikai uz vienu augstskolu, kurā vēlas studēt, proti, Latvijas Kultūras akadēmiju. Iespējams, tā ir mākslas nozaru specifika. Katrā ziņā nav tā, ka mēs agresīvi cīnītos par savu nišu un izmantotu kādus īpašus paņēmienus studentu piesaistē.
Vai Latvijas Kultūras akadēmijas sniegtā izglītība ir konkurētspējīga citu valstu augstskolu vidū?
Ja runā par zinātnisko darbību, mūsu konkurētspēju labi apliecina mūsu dalība Eiropas un pasaules mēroga programmās, piemēram, nupat, 7. aprīlī, Ņūkāslas universitātē sākām Eiropas Komisijas programmas „Horizon2020” projektu „CoHere: Critical Heritages: performing and representing identities in Europe”, tajā piedalāmies kā partneri. Maģistrantu un doktorantu līmenī studējošie ar referātiem piedalās ļoti nozīmīgos kongresos un konferencēs, piemēram, maģistrantes Agnese Treimane un Līga Grīnberga, doktorante Agnese Hermane – ISA (International Sociological Association) kongresos piedalījās pērn, un arī šogad ir pieņemti viņu referāti. Doktorante Liena Galēja piedalās Austrijas Zinātņu akadēmijas un Vācijas Politiskās izglītošanas federālās aģentūras rīkotā starptautiskā zinātniskā konferencē „Mapping Memories of Post-1989 Europe”, Haralds Matulis – „SIEF International Society for Ethnology and Folklore” kongresos u.c. Arī audiovizuālajā mākslā vairāku mūsu absolventu filmas ir ieguvušas vērību prestižos konkursos un festivālos. Piemēram, režisora Renāra Vimbas spēlfilma „Es esmu šeit” šogad Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā ieguva Kristāla lāci, filmu veidotāji Lauris un Raitis Ābeles par īsfilmu "Kastrāts kuilis" pērn ieguva „Grand Prix” Tamperes filmu festivālā. Teātra jomā šobrīd latviešu režisors Valters Sīlis ir nominēts Lietuvas Skatuves zelta krustam (Latvijas „Spēlmaņu nakts” balvas ekvivalents Lietuvā. A.V.) Tie visi ir mūsu bērni, Latvijas Kultūras akadēmijas absolventi. Tiesa, diemžēl nevaram teikt, ka šobrīd mēs būtu vadošie personāla atalgojuma un daļēji arī infrastruktūras ziņā, galvenokārt, nepietiekamā finansējuma dēļ. Tas joprojām ir palicis pirmskrīzes līmenī. Darām, ko varam, bet izaugsmei, jo īpaši tādas jomās kā kino industrija, ir nepieciešami līdzekļi.
Kultūras akadēmija jau ilgstoši domājusi par pārcelšanos prom no Maskavas priekšpilsētas. Kādas pārmaiņas un kad mūs sagaida?
Pašlaik mēs atrodamies Rīgas pašvaldības ēkā Ludzas ielā ar brīnišķīgu dārzu. Ar Rīgas domi akadēmijai ir ļoti laba sadarbība, dome atbalsta gan mūsu radošos projektus, gan iegulda līdzekļus ēkas apsaimniekošanā, pērn izremontēja auditoriju, nomainīja akadēmijai jumtu. Taču mums šajās telpās ir par šauru. Ja vēlamies attīstīt audiovizuālās mākslas jomu, ir nepieciešami filmēšanas paviljoni un video aparatūra. Tāpat vajadzīgas zāles teātra un laikmetīgās dejas izrādēm. Jā, mums šobrīd ir teātra māja „Zirgu pasts” Dzirnavu ielā un Eduarda Smiļģa teātra muzejs Pārdaugavā, bet arī ar to ir par maz. Tad radās risinājums – Kultūras ministrija šobrīd veido radošo industriju un kultūrizglītības atbalsta centru Miera ielā 58a, bijušās Tabakas fabrikas teritorijā. Šobrīd šī teritoriju tiek pielāgota Jaunā Rīgas teātra vajadzībām, kura ēka Lāčplēša ielā šobrīd tiek remontēta un atjaunota. Kultūras ministrija piedāvāja mums Tabakas fabriku pārņemt pēc tam, kad Jaunais Rīgas teātris būs devies atpakaļ uz savu mājvietu pēc remonta. Mēs, protams, ar lielu entuziasmu šai idejai piekritām. Tur līdzās ir brīnišķīgā Miera iela, Miera ielas republika, veidojas radošie kvartāli, pavisam netālu ir Dailes teātris. Tabakas fabrikas teritorija ir tuvāk centram, bet, svarīgākais, ka tad Kultūras akadēmija nonāktu valsts īpašumā. Tas būtu pavisam cits statuss, pavisam cits vēriens. Izskatās gan, ka agrāk par 2020. vai 2021.gadu šīs pārmaiņas nenotiks. Pašlaik, sadarbojoties ar Mākslas akadēmiju, tiek izstrādāta stratēģija, ko prezentēsim Eiropas Komisijai. Nākotnes cerības ir lielas. Darbi notiek.
Par Jums pašu. Vai rektores amatā Jums pietiek laika arī pētniecībai? Kas šobrīd ir Jūsu izpētes objekti?
O, jā, joprojām esmu iesaistīta pētniecībā. Taču joprojām izjūtu akūtu laika trūkumu. Gribētos, lai diennaktī būtu vismaz 42 stundas. Pirmais gads rektores amatā bija grūts tāpēc, ka bija jāapgūst ļoti daudz zināšanu par augstskolas vadības procesu. Bet man ir patiešām lieliska komanda – visiem cilvēkiem administrācijā ir augsta atbildības sajūta, katrs savā amatā dara maksimāli daudz un vēl mazliet. Līdz ar to kontroles funkcija izpaliek. Taču atbildība vienalga ir milzīga – rektors par visu ir atbildīgs gan materiāli, gan juridiski. Tagad, otrajā gadā, jūtu, ka atkal varu vairāk pievērsties zinātnei. Šobrīd darbojos trijos lielos projektos – valsts pētījumu programmā „Habitus” pētām Dziesmu svētku fenomenu. Tā ir ļoti nopietna un atbildīga lieta, pašlaik rit šīs programmas otrais gads. Esmu pētniece arī vēsturnieka un arheologa Jura Urtāna vadītajā projektā „Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā”. Tajā pētām šīs upes piekrastes iedzīvotāju identitāti. Projektā prezentēju pašas teorētiski izstrādātu ainavas kultūrvēsturiskās lasīšanas metodi – marta beigās kopā ar hidrobiologu, ainavu arhitekti, arheologu, kartogrāfiem, folkloristiem un arī Kultūras akadēmijas studentiem bijām Salacgrīvas Kuiķules apkārtnē, „izķemmējām” šo teritoriju burtiski metru pa metram, uzzinājām daudz jauna un interesanta. Un trešais projekts atkal saistīts ar valsts pētījumu programmu – esam guvuši finansiālu atbalstu no Eiropas Savienības un kā partneris īstenojam projektu „CoHERE”, kas attiecas uz tradīciju saglabāšanas mehānismiem Eiropas kontekstā. Es vadu šī projekta nacionālo grupu. Paralēli tam lasu akadēmijā lekcijas, piedalos dažādos pasākumos, norit darbs ar studentiem, doktorantiem, kas dod man ļoti lielu gandarījumu. Darba pietiek (smejas). Dzīve ir ļoti aktīva, bet arī ļoti interesanta.
Mūsu saruna notiek Kultūras akadēmijas divdesmit piecu gadu jubilejas gaisotnē.Ko jūs novēlētu akadēmijai, tās mācībspēkiem un studentiem šajos svētkos?
Uz šo jautājumu ir ļoti sarežģīti atbildēt, bet izvēlēšos vārdus, ko par Latvijas Kultūras akadēmiju reiz teicis filozofijas profesors Raitis Vilciņš. Savulaik dzirdēt viņa lekcijas man bija Dieva dāvana. Proti, Akadēmija studiju procesā veido “skaisto Ķīnas mūri, kas palīdz dzīvot un kas tiek uzcelts apkārt katram Akadēmijas beidzējam”. Man gribētos, lai tā arī paliktu. Ka visi, kas reiz ir bijuši saskarsmē ar Kultūras akadēmiju, iegūtu iekšēju brīvību, patstāvīgu spriestspēju un kolosālas zināšanas, ko nevar iegūt ne citur Latvijā, ne citur pasaulē. Es novēlu, lai mēs arī turpmāk tādi, kādi esam – mazliet dīvaini, unikāli un ļoti, ļoti radoši!
Paldies par interviju!
*
Pēc tautības lietuviete. Dzimusi Kauņā
Beigusi Viļņas Pedagoģijas universitātes Vēstures fakultāti (1989)
Maģistra grāds kultūras teorijā (1996) un doktora grāds (2005) kultūras teorijā Latvijas Kultūras akadēmijā
Strādājusi „Radio Brīvā Eiropa” (1999– 2003), Lietuvas žurnālā „Kultūros barai” (2003–2009), žurnālā “Acta Baltica” (1999 – 2001),
Latvijas Zinātnes padomes eksperte, Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas valdes locekle, Nacionālās enciklopēdijas padomes locekle, starptautisku asociāciju „International Sociological Association” (ISA), „European Association of Social Anthropologists” (EASA) un SIEF (Société Internationale d’Ethnologie et de Folklore) locekle;
Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra vadošā pētniece, profesore.
Muzicējusi kopā ar postfolkloras grupu „Iļģi”
Vīrs – etnomuzikologs, profesors Valdis Muktupāvels.
Ģimenē četri bērni