Kino dramaturģija – sadzirdēt savu balsi un uzrakstīt filmu. Intervija ar Ivo Briedi.
Intervija ar kino dramaturgu Ivo Briedi
Intervijas autore Diāna Mierture, Latvijas Kultūras akadēmija, bakalaura studiju apakšprogrammas “Kultūras socioloģija un menedžments” 1. kursa studente.
Ivo Briedis aktīvi strādā gan teātra, ieskaitot eksperimentālās skatuves un radioteātri, gan filmu nozarē, kā spēlfilmās, tā arī dokumentālajā kino un animācijā. Viņš ir daudzsēriju filmu "Sarkanais mežs", "Emīlija. Latvijas preses karaliene", “Pansija pilī” “Dumpis” scenāriju līdzautors, izrāžu "Daudz laimes, lāci", "12. diena", "Uzvarēt var tikai viens", raidlugu "Viena nakts jauna vīrieša dzīvē" un "Pulss" autors, idejas un scenārija autors animācijas filmai "Norīt krupi", animācijas īsfilmas "Laiks iet" scenārists un režisors, filmu "Filma" un "Homo Sovieticus" režisors utt. Kā autors viņš strādā un ir ieguvis balvas gan nacionālajā, gan starptautiskajā mērogā.
Kopš 2016. gada I.Briedis lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) gan bakalaura programmu “Audiovizuālā māksla”, "Dramatiskā teātra aktiera māksla" un “Dramatiskā teātra režijas māksla” studentiem, gan arī maģistru programmas “Audiovizuālā un skatuves māksla” studentiem. 2024. gada vasarā LKA pirmo reizi bakalaura studiju programmas “Audiovizuālā māksla” ietvaros piedāvās jaunu specializāciju – “Kino dramaturģija”, kuras vadītājs būs dramaturgs, scenārists un režisors I.Briedis.
Kino – tā tomēr ir mazliet cita enerģija
Diāna Mierture: Latvijas Kultūras akadēmijā pirmo reizi tiks piedāvāta jauna “Audiovizuālās mākslas” specializācija – “Kino dramaturģija”. Man šķiet, ka uz to var paraudzīties arī plašākā kontekstā, ne tikai akadēmijas ietvaros, kā uz nozares profesionāļu vēlmi attīstīt kino industrijas iespējas, kas noteikti labvēlīgi ietekmēs arī kultūras dzīvi un kvalitāti kopumā. Kino nav grāmatu ilustrācijas, bet ko nozīmē izstāstīt notikumus kino valodā?
Ivo Briedis: Tas, kas primāri atšķir scenārista amatu no citiem stāstniecības veidiem, – scenārists raksta to, ko šobrīd redz, nevis atstāsta notikumus. To nemaz nav tik viegli saprast, tas ir jāiemācās un tas var paņemt daudzus gadus. Viens no šīs jaunās bakalaura studiju programmas “Audiovizuālā māksla” specializācijas “Kino dramaturģija” uzdevumiem ir to iemācīt. Tas nozīmē domāt vizuālos tēlos, spēt strādāt ar laiku un saprast vispār, ko nozīmē kino valoda, kino estētika.
D.M. Kāda būtu lielākā atšķirība starp kino dramaturģiju un skatuves mākslas dramaturģiju?
I.B. Protams, pamati jau visam ir kopīgi – tie ir dramaturģijas pamati, bet skaidrs, ka starp teātri un kino ir atšķirības. Tie ir citi izteiksmes līdzekļi, un šo līdzekļu apzināšana ir viens no specializācijas mērķiem. Dramaturģija izpaužas ļoti dažādās formās: raidlugu dramaturģija, skatuves dramaturģija, kino dramaturģija, kurā vēl ir dažādas apakšnozares, sektori, segmenti. Dramaturģija ar lielāku vai mazāku abstrakcijas līmeni. Šis ir tas, par ko specializācijā tiks runāts, mācīts.
D.M. Intervijā ar kinoscenāristu Alvi Lapiņu, Jūs teicāt, ka ‘’man rakstīt teātrim nozīmē atļauties vairāk eksperimentēt gan ar valodu, gan ar struktūru, radīt teju sakrālu tekstu, ko citiem tad jāmēģina atkodēt. Kinoscenārijs ir kas cits – vairāk instrukcija, daudz tehniskāka lieta’’. Kāpēc tā?
I.B. Teātris tomēr ir dzīvāka māksla: mēs strādājam ar dzīvu materiālu, aktieri konkrētajā izrādes situācijā piedalās ar savu enerģiju, savu noskaņojumu, savām domām, savu mājas dzīvi. Kino – tā ir mazliet cita enerģija. Līdzšinējā pieredze rāda, ka teksti, ko piedāvā teātra dramaturgs jeb lugu rakstnieks, ir tādi kā ‘’svētie raksti’’, ar ko izpildītājmāksliniekam ir jātiek galā. Tajos kaut kas ir iekodēts, mistērija, ko režisoram un aktieriem ir jāspēj atkodēt. Kino māksla ir mazliet cita pasaule – scenārists jau vairāk ir instrukcijas radītājs. Instrukcija režisoram un pārējiem no radošās komandas par to, kas filmēšanas laukumā jādara, taču līdz tam parasti vēl tiek izveidots arī režisora scenārijs. To viņš taisa pēc savas izpratnes, zināšanām un gaumes, un starp šiem scenārijiem ir atšķirības. Ekrānā mēs redzam režisora fiksētu pasauli, teātrī uz skatuves ir dzīvs organisms, kas katru reizi var mainīties – citādāk izklausīties, izskatīties, smaržot.
D.M. Jā, tas tiesa. Kāpēc kino dramaturģija būtu jāmāca akadēmiskā līmenī?
I.B. Tāpēc, ka kino māksla ir milzīgs pētnieciskais lauks un tā ir salīdzinoši jauna māksla, ko pastāvīgi papildina. Ja tu gribi būt nopietns filmradis, tad tev jāiepazīstas ar šo pieredzi un tendencēm akadēmiskā līmenī. Kino radīšana nozīmē ļoti plašu profesionāļu iesaistes loku, sākot ar scenāristu līdz pēcapstrādes speciālistiem. Kino ir kolektīvs darbs ar lielāku cilvēku iesaisti nekā teātrī, daudz tehnoloģiskāks process un šī mašinērija ir jāiepazīst.
D.M. Kurā žanrā darbojoties, Jūs pats esat guvis vislielāko gandarījumu?
I.B. Iespējams, ka tā ir animācijas filmu veidošana. Režisējis pagaidām esmu tikai vienu, bet esmu vairākas uzrakstījis un tagad attīstu otru režijas projektu. Tajās filmās ir tuvāk tas, ko jebkurš mākslinieks tiecas sasniegt – tādu kā demiurga vai dieva līmeni – kad tu visā esi spējīgs iepūst dzīvību. Šajā procesā viss ir pilnībā atkarīgs no tevis, un tu radi šo pasauli, kurā teorētiski nav absolūti nekādu robežu.
D.M. Jā, tas bija tas, kas arī man ienāca prātā, ka animācijā varētu ļauties lielākai radošajai brīvībai…
I.B. Animācijā ir iztēles brīvība, bet, protams, lai to īstenotu, ir jāsaprot fiziskās iespējas un profesionāli ir jābūt ļoti sagatavotam. Tā ir ļoti sarežģīta disciplīna – dārga, laikietilpīga un izaicinoša.
D.M. Cik lielā mērā kino scenārists vai dramaturgs spēj ietekmēt režijas procesu vai filmēšanu? Vai ir iespēja pašam likt kādus akcentus un vai vispār lielā mērā pati filma nav kino dramaturga skatījums uz problēmu vai notikumiem?
I.B. Scenārists filmas tapšanas procesā ir pirmais cilvēks, kas uzbur pasauli, ko skatītājs redzēs uz ekrāna. Scenārists uzliek kopējo toni un tēmu, taču katrs projekts ir atšķirīgs – scenārists var beigt savu līdzdarbošanos brīdī, kad ir atdevis scenāriju režisoram, kas to ņem savā pārziņā, var piedalīties līdz pat pēdējai filmēšanas dienai un var notikt arī epizožu pārrakstīšana jau filmēšanas laukumā, galu galā var arī iesaistīties kā aktieris, ja jūt, ka var palīdzēt filmai, un režisors ar producentu tam neiebilst. Arī projekti ir ļoti dažādi: vai tā ir daudzsēriju filma vai seriāls, kurš jāfilmē ļoti īsā laika posmā, vai tas ir autorkino, kas attīstās ilgstošākā laikā, bieži vien ļoti mokošā, intīmā radošā procesā.
D.M. Kino scenārija rakstīšana – tas ir viena cilvēka vai komandas darbs, vai tas arī atšķiras?
I.B. Tas arī, protams, atšķiras. Tu vari būt autors, kurš ir “iznēsājis” ideju un spējis to uzlikt uz papīra, un varbūt arī pats to režisē – tāds izteikts autorkino novirziens. Scenārijs var būt arī komandas darbs, sevišķi, ja tam ir jātop ļoti īsā laika posmā. Scenārija tapšanas procesā ir jāsadala pienākumi, lai visu varētu pagūt un lai nebūtu dīkstāves, lai projekts attīstītos ik minūti. Laiks ir nauda, un kino ir dārgs prieks.
D.M. Vai, Jūsuprāt, ir kāds scenārijs vai scenārists, kuru varētu uzskatīt par paraugu citiem un kurš noteikti katram būtu jāzina?
I.B. Ir daudz tādu, ko var uzskatīt par paraugu. Gandrīz visās mācību grāmatās ir teju nemainīgs labāko filmu saraksts. Sākot no “Pilsonis Keins”, “Tokijas stāsts”, “Spogulis”, "Spēles noteikumi" vai “Ķīniešu kvartāls”, – tās visas ir pētīšanai noderīgas filmas, bet tas vienlaicīgi tiek arī apstrīdēts, jo kino ir dzīva māksla, kas nemitīgi attīstās. Ir tāds ļoti interesants scenārists, nu jau arī rakstnieks Čārlijs Kaufmans, kurš nav scenāriju kanona tiražētājs. Viņam ir savs īpatnējais piegājiens, ko daudzi mēģina izprast, un arī man viņa darbi liekas ļoti pievilcīgi. Viņa darbos ir kaut kāda jauna intonācija, kā var runāt par cilvēka eksistenci šajā pasaulē.
D.M. Varbūt arī Latvijā ir kādi paraugi?
I.B. Scenāristu jau mums nav daudz. Vienu brīdi mums bija tikai Alvis Lapiņš, tad Lauris Gundars, varbūt piecus es varētu nosaukt, kuri tagad regulāri strādā, bet joprojām prevalē tendence, ka režisori paši ir savu filmu scenāristi. Latvijā mūsu nav daudz, kas profesionāli ar to nodarbojas.
Viens solis no scenārista līdz režisoram
D.M. Mēs tā ļoti veiksmīgi nonācām līdz nākamajai lielajai tēmai, kas ir – situācija Latvijas kino industrijā. 2016.gadā kādā intervijā Jūs rakstījāt, ka jau piecdesmit gadus tiek runāts par to, ka Latvijas kino vājākais punkts ir scenāriji.
I.B. Jā.
D.M. Kāda šobrīd ir situācija? Kas ir tie, kuri raksta scenārijus? Varbūt šo septiņu gadu laikā kaut kas ir mainījies?
I.B. Es domāju, ka ir novērojamas pozitīvas tendences. Biežāk novērojami gadījumi, kuros redzams, ka scenāristi tiek piesaistīti un scenāristu darbs tiek arī novērtēts, proti, ne tikai paši režisori pārklāj visu kino veidošanas spektru, sākot ar stāstu un beidzot ar montāžu. Man liekas, ka filmas kļūst labākas un tās nav pakļautas kādai vienas skolas diktatūrai, ir vērojama liela žanru un autoru māksliniecisko rokrakstu dažādība.
Tiesa gan, ja skatītājam filmā kaut kas nepatīk, tad bieži vien pirmos vaino tieši scenāristus, taču līdz šim neviens tā īsti nav aizdomājies, ka nav jau tiem scenāristiem no kurienes rasties, nav izglītības iespēju, kas apmācītu jaunos profesionāļus. Tam ir jāpievērš lielāka uzmanība, jo, esmu pārliecināts, ka ir taču tādi jaunie cilvēki, kuri vēlas nodarboties tieši ar scenāriju rakstīšanu. Protams, nav noslēpums, ka lielāka daļa grib būt režisori, to es saprotu, jo režisora statuss ir dominējošs kino pasaulē, viss notiek caur režisora prizmu, un lielākās zvaigznes ir viņu aktieri, nevis scenāristi. Tomēr manā skatījumā scenāristi ir primāri, tie ir svarīgāki.
D.M. Vai nav tā, ka Latvijā, iespējams, ir par daudz tieši vēsturisku filmu un tāda žanru daudzveidība nemaz nepastāv? Iespējams, ka šī specializācija kaut kādā veidā risinātu šo problēmu?
I.B. Es nedomāju, ka mums ir pārāk daudz vēsturisku filmu, turklāt tā ir tikai forma, ne žanrs. Par vēsturi iespējams stāstīt dažādos žanros, un mums kā sabiedrībai ir jāreflektē par to, kas ir noticis, tās tēmas ir aktuālas arī šodien. Ja klusēsim, tad neizrunātais atkārtosies.
Un šobrīd kino mēs runājam ne tikai par vēsturi, arī ikdiena ir uzmanības centrā. Parādās aizvien vairāk filmu, kas reflektē par to, kas notiek šeit un tagad, un arī scenāristu sagatavošanā uzdevums pārsvarā būs reflektēt par to, kādā pasaulē tu dzīvo šobrīd. Tu vari atrast spoguļattēlu kaut kur pagātnē, bet stāsti par pagātni īstenībā ir stāsti par tagadni. Visas filmas par vēsturi ir par tagadni.
D.M. Mainās to aktualitāte kaut kādos konkrētos brīžos.
I.B. Jā. Tas, kam tu piešķir vairāk vērtības vai uz ko fokusējies, kas no tā spoguļojas šajā brīdī. Fokusa punkti, protams, var periodiski mainīties.
D.M. Pašlaik Latvijas teātrī arvien lielāku popularitāti iegūst monoizrāžu formāti. Kādas tēmas vai formāti ir aktuāli šobrīd Latvijas kino industrijā? Varbūt specifiski arī tieši scenāriju jomā?
I.B. Monologa forma tradicionāli dominē jaunu cilvēku daiļradē, caur to jūtama autora pievēršanās pašizpausmes, pašizpratnes jautājumiem, savas vietas atrašanai pasaulē. Protams, tā nav vienkārši pļāpāšana pirmajā personā, tas ir aktīvs dialogs ar pasauli. Man pašam ļoti patīk šī forma.
Esmu ievērojis, ka stilistiski šobrīd maģistrantūras studentiem nāk modē pasakas žanrs. Pat neteiktu fantāzijas žanrs, bet drīzāk tieši pasaka, vai tāds hibrīds – kas nav īsti realitāte, bet nav arī pavisam kaut kas safantazēts, sauksim to – moderna pasaka. Un visiem ir kas kopīgs – aizbēgšana no realitātes un centieni ar pasakas paņēmieniem pastāstīt par citu realitāti, kurā viņi daļēji atrodas.
D.M. Ir zināms, ka viena no lielākajām scenārista grūtībām ir pārliecināt režisoru un investorus par to, ka iecerētā ideja ir tiešām laba, jo bieži vien filmas patiesā vērtība atklājas pēc vairākiem gadiem. Kāda ir Jūsu personīgā pieredze saistībā ar savu ideju aizstāvēšanu un prezentēšanu Latvijas kino industrijā?
I.B. Situācijās, kad nāk scenāristi ar savu redzējumu, tāpat ir jāatrod komanda, studija, kas to īstenos. Varbūt pats scenārists ir gatavs arī režisēt, bet tad rodas jautājums, vai producents un komisija ticēs, ka šis būs īstais režisors. Vai viņš ir sevi jau pierādījis kā režisors, vai nav? Ja nav, tad tas ir mīnuss, kad jāpretendē uz finansējumu, bet tie nav tik bieži gadījumi, kad pats scenārists virza savu ideju, tam vajag daudz laika, un tās ir mazliet citas prasības.
Ir arī pretējā tendence – producenti paši atrod scenāristus savām idejām. Tas scenāristiem palīdz izdzīvot un profesionāli attīstīties, būt pastāvīgā praksē, darbībā.
Nedrīkst tomēr izslēgt, ka scenāristam pašam reizēm būtu jāuzņemas režisora loma. Ja tici savai idejai, tad ir vērts “atvēzēties" uz lielāku atbildību. Solis no scenārista uz režisoru ir visai reāls, tāpēc scenārista pamatizglītība ir ļoti vajadzīga.
D.M. Jā, arī jābūt drosmei spert šo soli.
I.B. Kā tad! Es domāju, ka nevar būt labs režisors, ja nesaprot scenārija uzbūvi, ja ignorē nepieciešamos pamatus, ko scenārists ir apguvis. Scenāristam, man šķiet, ir visai lielas perspektīvas kļūt arī par režisoru.
D.M. Tātad, vai varētu teikt, ka katrs scenārists var būt par režisoru, bet ne katrs režisors var būt par scenāristu?
I.B. Bet arī ne katrs scenārists var kļūt par režisoru. Ja tu kā scenārists neesi gatavs nemitīgi pakļauties režisora diktātam, tad visdrīzāk tevī dzīvo arī režisors. Var būt arī tā, ka scenāristam ir scenārista ambīcijas un ne vairāk, viņš ir labs izpildītājs, kurš ātri spēj idejas pārvērst tekstā, ar ko strādāt pārējai komandai. Un tā ir komplicēta, vajadzīga prasme, kas jāapgūst. Mierīgi iespējams palikt un strādāt arī šādā līmenī, darba netrūktu, protams, mūsu kino industrijas iespēju robežās, kas vēl ir pašauras. Tāpēc es ieteiktu tomēr būt “universālajam kareivim”, kurš pazīst kino un kādā brīdī spēj sevi iedomāties arī režisora vai montāžas režisora, vai citā, piemēram, aktiera lomā. Montāžas režisors jau arī ir zināmā mērā ir scenārists.
Iemācīties dramaturģiju un atrast savu autora balsi
D.M. Tagad varam arī parunāt par pašu specializāciju “Kino dramaturģija”. Manis jau pieminētajā intervijā ar kinoscenāristu Alvi Lapiņu Jūs atzīmējāt to, ka Latvijā nav iespējas atsevišķi apgūt scenārista izglītību. Iespējams, tāpēc, ka ‘’nav daudz tādu, kuri varētu un gribētu šajā jomā pasniegt, un tie, kas paši aktīvi darbojas, varbūt negrib ziedot savu laiku’’. Tas bija kā pamudinājums jaunas specializācijas izveidei? Vai ir kādi citi iemesli tam?
I.B. Nav daudz cilvēku, kas gribētu un varētu piedalīties scenāristu sagatavošanas procesā, jo primāri jau viņi paši grib būt profesionāli nodarbināti, grib strādāt savā profesijā pilnu laiku. Tie, kuri sevi uzskata par scenāristiem ir aizņemti ar saviem projektiem, bet ja to nav, tas rada jautājumus par kvalifikāciju. Otrkārt nevar salīdzināt pedagoga algu ar regulāri strādājoša scenārista algu, augstākās izglītības iestādes pasniedzējs šobrīd nav prestiža profesija, tas nav magnēts, kas pievelk.
Tas ir vispār ļoti sarežģīts jautājums – kāpēc scenāristiem par slikti atalgotu darbu būtu jāapmāca sev konkurenti? Pašam izkāpjot no darba tirgus un ievelkot tajā citus, scenārists sevi pilnībā izsvītro no aprites. Sanāk, ka tā kaut kādā mērā ir upurēšanās misija, lai gan vienlaikus arī abpusēja bagātināšanās, jo gribas taču strādāt ar cilvēkiem, kurus šī profesija interesē, gribas ar jauniem cilvēkiem dalīties pieredzē, pasaules uzskatos, perspektīvās par nākotni, uzzināt jaunākas paaudzes domas. Tas viss ievelk, bet no materiālās puses tur nekādas jēgas nav.
D.M. Jā, man liekas, tas ir ne tikai kino jomā, bet vispār kultūrā kopumā. Es domāju – ja kāds profesionālis grib pasniegt kaut kādu savu amatu, tad viņam arī jāatkāpjas no savas ikdienas darba rutīnas un, iespējams, pat kaut kādā ziņā jāupurē savs pašattīstības laiks citiem cilvēkiem.
I.B. Jā, tā var teikt.
D.M. Kāda ir Jūsu vīzija par šīs jaunās specializācijas norisi? Kā notiks studiju process?
I.B. Mēs piedāvājam starpdisciplināru izglītību – ir jāapgūst daudz vairāk nekā viena šaura specialitāte. Tu esi plecu pie pleca ar režisoriem, ar aktieriem, ar operatoriem un citu specialitāšu studentiem. Tiks apgūti gan režijas pamati, gan arī montāža. Gan dokumentālais kino, gan spēlfilma, gan arī animācija. Plašs spektrs, kur katrai sadaļai būs jāvelta vismaz pusgads. Protams, kaut kādā brīdi notiks lielāka fokusēšanās uz konkrēto specialitāti. Un kā noslēguma darbs – pilnmetrāžas scenārijs.
D.M. Uzņemšanas noteikumos ir minēts, ka topošajam studentam būs jāiesniedz filmas scenārijs un filmas analīze. Kādam, Jūsuprāt, būtu jābūt labam, konkurētspējīgam scenārijam?
I.B. Es gribētu redzēt, ka cilvēks ir brīvs savā izpausmē un nemēģina izdabāt. Lai būtu nolasāma personība tajā, ko viņš ir uzrakstījis, un otrs faktors, lai būtu tomēr izpratne par to, kas ir kino. Tas būtu jāizdara kā mājasdarbs, jāsaprot, ar ko kino pieraksts atšķiras no citiem. Kino estētika – lūdzu, tas ir tas, par ko būtu mazliet jāpadomā.
D.M. Kā Jums šķiet, kādām prasmēm vai īpašībām būtu jāpiemīt topošajiem šīs specializācijas studentiem?
I.B. Labām novērošanas spējām. Spējai saredzēt pasauli, raksturus. Izprast to, kur mēs virzāmies, ko gribam, kas mums traucē. Visas šīs lietas, kas raksturo dramaturģiju. Dramaturģijas pamatprincipi arī, starp citu, ir viens no izglītības posmiem, ja tos nezina, tad ir ļoti grūti strādāt.
D.M. Kas ir tas, ar ko šī specializācija varētu uzrunāt topošos studentus? Teiksim, ja viņi šaubās, nezina – pieteikties vai ne? Kas būtu īpašā pievienotā vērtība? Kāpēc viņiem būtu jāpiesakās?
I.B. Ja uzrunā frāze – Uzrakstām filmu! –, tad “Kino dramaturģija” ir specialitāte, kurā to varēs izdarīt. Tas vairs nav tik abstrakti, te būs apstākļi, kuros tas tiešām būs izdarāms. Būs uzdevumi un pasniedzēji, un citi studenti, kuri palīdzēs īstenot idejas. Stāsts nav tikai par režiju, jo tieši scenārija autors ir tas, kas pirmais uztaisa filmu. Viņš droši varēs teikt: “Tā ir mana filma!” Ar pilnām tiesībām, pat, ja režisors būs cits. Ja izvēlēsies režisēt pats, tad vēl jo vairāk. Gribi uzrakstīt filmu? Labi, nāc, stājies, darām!
D.M. Kādas varētu būt šīs specializācijas absolventu karjeras iespējas?
I.B. Iekļauties mūsu kino industrijā, kas, cerams, neapsīks. Šobrīd ir novērojamas pozitīvas tendences, filmu ir aizvien vairāk, tās kļūst arvien interesantākas un ir ļoti labas perspektīvas, kas paver durvis arī uz lielākiem mērogiem. Pārkāpt vienas valsts industrijas slieksnim un iekļauties kādā lielākā šobrīd nav fantastika, bet iespējama realitāte. Iespēju ir daudz, tomēr viss lielā mērā ir atkarīgs no paša studenta, – cik daudz laika vēlas ieguldīt, cik daudz prasmes attīstīt un cik daudz kopumā paņemt no izglītības šeit un tagad. Turklāt paņemt ne tikai no akadēmijas piedāvātā, jo visu laiku paralēli jānotiek pašizglītošanās procesam.
D.M. Un noslēdzošais jautājums no manas puses. Varbūt Jums ir kāds ieteikums vai novēlējums topošajiem kino scenāristiem, dramaturgiem, kas iestāsies šajā specializācijā?
I.B. Tas jau laikam attiecas uz visiem māksliniekiem – mēģināt saprast pasauli, kurā viņi dzīvo, un savu vietu tajā, un tad meklēt savu balsi, atrodot tēmas, kas viņus personīgi satrauc, valodas formas, kādā runāt. Caur personīgo spēt pastāstīt arī par citu cilvēku dzīvēm, problēmām vai priekiem. Nebūt aklam pret pasauli, kurā mēs dzīvojam. Nedzīvot burbulī, kurā tu redzi tikai sevi, bet ieraudzīt, kā esi saistīts ar citiem. Domāt par cēloņiem un sekām. Kādas ir saiknes ar pagātni. Kādi šķēršļi mums traucē. Kādas ir nākotnes perspektīvas. Ir jābūt plašam interešu lokam un vēlmei izpausties.
Grūti kaut ko pateikt par dzīvi varētu būt cilvēkam, kurš nav mazliet dzīvē apbružājies, taču arī caur izglītību, citu pieredzi var iegūt zināmu apbružājumu un daudz saprast. Īstenībā, scenārists ir visai nobrieduša cilvēka profesija, citi saka, ka par patiesi labu scenāristu var kļūt tikai pēc 50 gadiem, taču mūsdienās viss ātri mainās, arī cilvēki un arī dramaturģija. Tas, kā mēs uztveram pasauli, nosaka arī to, kā mēs stāstām par to. Mēs uztveram realitāti citādāk, nekā to uztvēra pirms simts vai piecdesmit, vai pat septiņiem gadiem. Ir jāsajūt šīs pasaules pulss.
D.M. Varbūt ir kaut kas, ko es nepajautāju, bet ko Jūs gribējāt vēl piebilst par šo?
I.B. To, ka ir jābūt gatavam strādāt komandā. Un komanda rodas citam citu atradot kopīgajā berzē darbā ar uzdevumiem. Tas, man liekas, ir pat interesantākais šajā mācību procesā. Tas, ka tu saproti, ka neesi viens. Ir daudzi citi, kas dara to pašu, tikai ar citiem līdzekļiem. Ja tu kā jauns mākslinieks atrodi savus domubiedrus, tad jau var teikt, ka esi uzvarētājs. Ja nav savas komandas, savu uzticības personu, ar ko var strādāt un kalnus gāzt, tad ir ļoti grūti. Mākslā tas ir ļoti svarīgi.
D.M. Svarīgi ir tie pareizie cilvēki blakus…
I.B. Jā, un tos nav viegli atrast, tāpēc jābūt ļoti aktīvam. Tas ir tieši tāpat kā dramaturģijā – caur pretdarbību, problēmām mēs saprotam sevi un atklājam citus, uzzinām to, uz ko esam spējīgi un uz ko ne. Šo mēs piedāvājam filmu skolā – praksi – iespēju darīt kopā, lemt, izdarīt izvēles, krist, celties, meklēt, atrast. Tas ir interesants un skaists radošs process.
D.M. Paldies!
Fotogrāfijā Diāna Mierture un Ivo Briedis