Kristīnes Matīsas recenzija par Akadēmijas Filmu režijas un producēšanas II maģistru kursa filmu programmu “Pirmās pankūkas”
Nupat kinoteātrī “K.Suns” Latvijas Kultūras akadēmijas Filmu režijas un producēšanas II maģistru kursa studenti demonstrēja savu filmu programmu “Pirmās pankūkas”. Īsumā – svaigi, pārsteidzoši un pat pamācoši tiem “vecajiem”, kam varbūt piemirsies, ka jebkurai filmai nepieciešams enerģisks “draivs”.
5. novembra vakarā ejot uz kinoteātri K.Suns, man ne prātā nenāca kaut ko recenzēt vai vismaz rakstiski apskatīt – kabinetā uz galda pilnīgi apzināti palika blociņš, kur mēdzu šo to pieskricelēt, filmas skatoties. (Esmu praktiskā lietošanā pieņēmusi metodi, kuru savulaik studentiem esot mācījusi Valentīna Freimane – ja gribi, lai filma no tavas galvas neizzūd bez pēdām jau otrajā dienā pēc noskatīšanās, pieraksti! Tā nu sēžu latviešu filmu pirmizrādēs kinoteātra tumsā ar blociņu un ieslēgtu mobilā telefona gaismiņu, katrreiz atceroties grāmatā par Arsenālu minētās pildspalvas ar lampiņu galā, kuras Sukuts būtu varējis uzdāvināt programmu daļas meitenēm, kad tās ceļo pa pasaules festivāliem...).
Lūdzu atvainot par pilnīgi nesakarīgu atkāpi jau ievadā, bet arī tā liecina, ka šis raksts ir pilnīgi spontāna parādība – reakcija uz filmām, kas gluži negaidot rosināja visādas pārdomas „par dzīvi un kino”.
Runa ir par Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studentu īsfilmu skati Pirmās pankūkas – viena dokumentālā filma un desmit spēlfilmas, visas veidotas ar vienu konkrētu uzdevumu: uzņemt noveli, t.i., izspēlēt stāsta dramaturģijā negaidītu fināla pavērsienu. Un tagad es domāju –
Pēteri Krilov, kur tu varētu tā augstāk pakāpties un tā skaļāk nokliegties, lai visi latvju filmdari dzird šo uzdevumu un aizdomājas!
Novele šā vārda klasiskajā (teiksim, O.Henri stāstu) izpratnē ir forma, kuras sniegto iespēju Latvijas kinematogrāfijā hroniski trūkst - tā pārsteiguma un asprātības, neparedzamības un svaiguma, kas iepriecina LKA studentu filmās (bet ne jau automātiski visās, protams). Novele nav vienkārši īss stāstiņš, kā to pēdējā laikā aiz nezināšanas pieņemts uzskatīt (ja sarunas vispār nonāk līdz tik eksotiskai parādībai kā literatūras vai citas mākslas forma); tās obligāta sastāvdaļa ir spraiga norise un negaidīts atrisinājums, taisni kā Krilova uzdevumā. Un šis vienkāršais formas jautājums, izrādās, lieliski sapurina filmu autorus, atbrīvo fantāziju un neparastu ideju ģenerēšanas mehānismus smadzenēs.
/Kristīne Matīsa/
Visu recenziju iespējams lasīt: http://www.kinoraksti.lv/raksti/negaidits-paversiens-58