Kustība, teksts un vizuālā māksla dialogā: LKA pieredze Ziemeļmaķedonijā
No 31. augusta līdz 4. septembrim Ziemeļmaķedonijā norisinājās Eiropas Universitāšu alianses ACE²-EU mikromācīšanās programma “Ķermeniskie dialogi pārmaiņām” (Embodied Dialogues for Change), kas tapusi, sadarbojoties Latvijas Kultūras akadēmijai (LKA), Goces Delčeva universitātei (Goce Delcev University) Ziemeļmaķedonijā un Francisko de Vitorijas Universitātei (Universidad Francisco de Vitoria) Spānijā. Piecu dienu koprades procesā dažādu valstu studenti un mācībspēki no dejas, scenogrāfijas, vizuālās mākslas, inženierzinātņu, medicīnas un citām jomām meklēja veidus, kā ar mākslas palīdzību runāt par sociāli jutīgu tēmu – Ziemeļmaķedonijas tekstilstrādnieku pieredzi un tiesībām. Programmas noslēgumā kustība, teksts, skaņa un vizuālā valoda savienojās kopīgi radītā skatuves darbā, kas tika prezentēts skatītājiem.
Programmā Latvijas Kultūras akadēmiju pārstāvēja lektore Ilze Zīriņa un studentes Santa Gribuste, Leonilla Upeniece, Viktorija Kovaļova. Pasniedzēja Ilze Zīriņa un Laikmetīgās dejas mākslas studente Leonilla Upeniecedalās savā pieredzē par starpdisciplināru kopradi, darbu starptautiskā komandā un to, ko iespējams atklāt, uzdrošinoties iziet ārpus ierastās profesionālās lomas.
Ilze Zīriņa, Latvijas Kultūras akadēmijas lektore
Šīs programmas nosaukums “Embodied Dialogues for Change” saistās ar piedzīvoto dažādos slāņos, ieskaitot arī mani personīgi. Piecas dienas intensīva darba koprades procesā ar kolēģiem un studentiem no tādām jomām kā deja, scenogrāfija, grafiskais dizains, klasiskā glezniecība, inženierzinātne un medicīna. Kopā reflektējām, raisījām domas un idejas par sociāli jutīgu tēmu Ziemeļmaķedonijā – tekstilstrādnieku cilvēktiesībām. Kā, veidojot multimediālu izrādi, balstoties tekstilstrādnieku liecībās, izvairīties no pompozitātes, ilustrācijas un propagandisma, vienlaikus aizsniedzot skatītāju un rosinot viņu aizdomāties par vērtībām, kas ne katra dzīvē ir pašsaprotamas vai aizsniedzamas? To izvirzījām kā galveno māksliniecisko uzdevumu. Caur trim dažādiem medijiem – deju, scenogrāfiju un lingvistiku – meklējām metaforas kustībā, skaņā un vizuālajā valodā. Pamazām veidojām kopīgu, asociācijām bagātu stāstu, ar kuru piektās dienas vakarā dalījāmies ar skatītājiem.
Otrais slānis, kurā piedzīvojām pārmaiņas, bija paši studenti – viņi uzdrošinājās mesties jaunā pieredzē, apgūstot sev līdz šim svešas prasmes un iemaņas nezināmā teritorijā. Katram bija iespēja izvēlēties, cik tālu doties ārpus ierastā. Kāds pirmo reizi iedrošinājās kāpt uz skatuves un arī dejot. Kāds pirmo reizi dzirdēja savu balsi atskanam izrādes laikā. Kāds veidoja scenogrāfiju – no idejas līdz pat tehniskām detaļām, kur vērtīgs atbalsts bija arī inženieri. Kāds uzdrošinājās atrauties no zemes, uzticot savu drošību grupas rokās. Cits radīja haiku. Un vēl kāds atklāja sevī ko tādu, par kura esamību iepriekš pat nenojauta. Katram bija sava robeža, kurai pietuvoties, un savs solis, kuru uzdrošināties spert.
Vēl viens slānis, kurā notika pārmaiņas, biju es pati – gan kā mācībspēks, gan kā radoša personība. Darbs kopā ar iepriekš nepazīstamiem kolēģiem, sastapšanās ar citām kultūrām, pieredzēm un profesionālajām jomām lika arī man pārskatīt ierasto, ieraudzīt lietas no jauna skatupunkta un ļauties procesam, kura iznākumu nav iespējams paredzēt iepriekš.
Lai arī “Embodied Dialogues for Change” noteikti varētu vēl attīstīt un pilnveidot, šis ceļojums man bija bagātinošs, veldzējošs un spēcinošs. Varbūt tieši tāpēc tas neatstāj sajūtu par noslēgumu – drīzāk raisa interesi ielūkoties plašāk: kas notiek citās ACE²-EU alianses augstskolās, kādas sadarbības tiek veidotas citās valstīs un kādas pieredzes rodas cilvēkiem no dažādām jomām un kultūrām, satiekoties vienā kopīgā telpā.
Leonilla Upeniece, Laikmetīgās dejas mākslas studente
Dalība ACE²-EU projektā “Embodied Dialogues for Change” Ziemeļmaķedonijā man bija ļoti spilgta un vērtīga pieredze. Piecu dienu laikā starptautiska komanda no dažādām valstīm un jomām kopā veidojām darbu, kurā apvienojām laikmetīgo deju, vizuālo mākslu un tekstu, lai runātu par Ziemeļmaķedonijas tekstilstrādnieku pieredzi un darba tiesībām.
Man visvērtīgākais šajā procesā bija tieši darbs starp dažādām disciplīnām. Bija interesanti redzēt, kā cilvēki ar pilnīgi atšķirīgu pieredzi un domāšanu atrod kopīgu valodu un tikai dažu dienu laikā izveido kaut ko kopīgu. Īpaši aizraujoši bija vērot, kā reāli cilvēku stāsti pamazām pārtop kustībā, tekstā un vizuālā materiālā.
Kā dejotāja es šajā procesā varēju dot savu skatījumu uz kustību un telpu, biju atvērta idejām un sadarbībām. Man bija svarīgi ar ķermeni un klātbūtni palīdzēt šos stāstus nodot skatītājam tā, lai tie nebūtu tikai fakti, bet kaut kas, ko var arī sajust. Šis projekts man lika ļoti praktiski piedzīvot transnacionālo sadarbību un solidaritāti – dažādas valstis, kultūras un profesijas, kas uz neilgu laiku satiekas ar vienu kopīgu mērķi. Un varbūt tieši tas man paliks atmiņā visvairāk.
Esmu ļoti pateicīga par šo iespēju, par cilvēkiem, ko satiku, un par pieredzi, ko paņemu līdzi tālāk. Viena no lietām, kas man personīgi šajā projektā nedaudz pietrūka, bija ciešāka sadarbība ar scenogrāfijas un teksta veidotājiem. Es labprāt būtu vairāk komunicējusi ar viņiem, dalījusies ar savu skatījumu un arī vairāk dzirdējusi viņu idejas un redzējumu.
Nākotnē man būtu interesanti arī pamēģināt apmainīties lomām un uz kādu brīdi iejusties scenogrāfa lomā. Domāju, ka tas būtu ļoti vērtīgi, lai labāk izprastu citu radošo jomu procesu un paskatītos uz kopdarbu no pavisam cita skatupunkta.
Finansē Eiropas Savienība. Tomēr paustie viedokļi un uzskati ir tikai un vienīgi autora(-u) viedokļi, un tie ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA par tiem neuzņemas atbildību. Projekts nr. 101177596. Projektu līdzfinansē Latvijas Republikas Kultūras ministrija.
.png)