Latvijas Kultūras akadēmijas pētnieku rīkotajā ekspedīcijā izzināta Indzera ezera un Alūksnes ezera nozīme mūsdienās
Augusta sākumā Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieki Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekta “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros” ietvaros rīkoja komplekso ekspedīciju arheologa, Kultūras un mākslu insitūta vadošā pētnieka, projekta vadītāja Jura Urtāna vadībā. Tās laikā veikti arheoloģiskie izrakumi Indzera ezera Cepurītes salā, zemūdens apsekošana, kā arī īstenots lauka darbs Indzera ezera apkārtnē un Alūksnes ezera krastos. Lauka darbā piedalījās folkloras un kultūras socioloģijas pētnieces Ieva Vītola, Rūta Muktupāvela, Lolita Ozoliņa kopā ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentēm Loti Katrīnu Cērpu, Diānu Mierturi, Unu Žeimuti un Vendiju Kokari. Lauka darbā iegūtas 20 intervijas un 50 anketas, kuru dati tiks izmantoti, sagatavojot projekta nodevumus – publikācijas, konferenču ziņojumus un ieteikumus kultūrpolitikas veidotājiem, ezeru ilgtspējīgai apsaimniekošanai, saglabājot un respektējot Latvijas iekšzemes ūdeņu kultūrvēsturisko mantojumu.
Intervijās dokumentēta vietējo iedzīvotāju pieredze, kas atklāj ezeru nozīmi gan ikdienas gaitās, gan plašākā vietas izjūtas un identitātes aspektā. Piemēram, lai arī Indzera ezera krasti ir salīdzinoši maz apdzīvoti, tomēr, kā secināms no ekspedīcijas laikā novērotā un intervijās stāstītā, vietējo iedzīvotāju priekšstatos ezers ir “aktīvs” – tā skaistā, neskartā ainava ar salām un dzidrs ūdens tiek augstu novērtēts arī atpūtnieku un peldētāju vidū. Vasarā te veldzi gūst gan apkārtnes ļaudis, gan alūksnieši, gan viesi no tālākām vietām. Indzera ezers ir zivīm bagāts, tāpēc allaž bijis iecienīts makšķernieku vidū – šejieniešiem labi zināms teiciens ir “uz Indzernieku ar mailēm pēc asariem”. Te vietējie zivis ķēruši ar tīkliem, ar “badakātiem” jeb makšķerēm. Tāpat vietējie Alsviķu pagasta ļaudis zina stāstīt paaudzēs pārmantotus stāstus gan par Lielmātes ceļu, gan par Lielmātes jeb Indzera pussalu, kur padomju laikos bija estrāde un notika zaļumballes. Līdz 20. gs. 20. gadu sākumam pussalā atradās Alsviķu muižas “vasarnīca” jeb Vasaras pils, savukārt tagad tajā, kā vēsta nostāsti, aug daudz apšu beku.
Intervijās ar alūksniešiem piefiksētas bagātīgas folkloras zināšanas – gan teikas un nostāsti par Alūksnes Cepurītes salu, Garo salu, Pilssalu, pazemes ejām zem ezera, gan Alūksnes ezera mikrotoponīmi – Iekšezers, Upes kakts, Līkais bērzs, Mellums, Barona Bundula sēklis, Zirgagalvas sēklis, Dzilnas sēklis, Garās niedras u.c. Īpaši vērtīgi ir arī personīgās pieredzes stāsti par zivju lomiem, piedzīvojumiem “laivu būdās” – unikālās, vēsturiskās koka celtnēs un nojumēs uz ūdens–, par atgadījumiem zaļumballēs uz Pilssalas, diskotēkās uz VEF jeb Tīklu saliņas, saldējuma garšu “peldošajā restorānā “Vējiņš”” u.c.
Alūksnes ezera krastos īstenota arī anketēšana, iegūstot datus par vietējo iedzīvotāju saikni ar ezeru un tā nozīmi viņu ikdienā. Ezers, kas atrodas Alūksnes augstienē un ir vienpadsmitais lielākais Latvijā, vietējo vidū tiek raksturots “kā jūra”, “kā skaistākā vieta pilsētā”, kā “Alūksnes sirds” un “vietas magnēts”. Ezers pilsētā un novadā savā ziņā organizē uzņēmējdarbību, veicinot tūrismu, un ir kļuvis par paraugu ezeru apsaimniekošanas ziņā. Priekšstati par ezeru kā atspulgu tiek veiksmīgi iekļauti arī profesionāli veidotajā pilsētas zīmolā “Olūksna”, kas katram interesentam vēsta unikālo vietas piederības stāstu.
“Mūsu ekspedīcija Alūksnes novadā kārtējo reizi apliecināja, ka katrs Latvijas novads un pagasts ir skaists, bagāts un unikāls, pateicoties tās iedzīvotājiem, kuri lieliski apzinās kultūrvēsturiskās ainavas nozīmi un vērtību mūsdienās, rūpīgi glabājot pagātnes liecības un uzturot dzīvo tradīciju personiskās atmiņās, leģendās, nostāstos un vietvārdos, tā veidojot tiltu starp paaudzēm un veicinot atbildīgu attieksmi pret savu zemi un tās resursiem,” norāda Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu insititūta vadošā pētniece, tenūrprofesūre, pētījuma īstenotāja Rūta Muktupāvela.
2027. gadā pētnieki ir iecerējuši vēlreiz doties uz Alūksnes novadu, aicinot ikvienu uz populārzinātnisku pasākumu Alūksnes muzejā, lai pastāstītu un parādītu ekspedīcijas laikā atklāto un uzzināto.
Ekspedīcijas dalībnieki pateicas satiktajiem Alūksnes novada ļaudīm par atsaucību un sirsnību!
Attēlā: Latvijas Kultūras akadēmijas īstenotās kompleksās ekspedīcijas dalībnieki. Foto K. Molls
Informāciju sagatavoja:
Ieva Vītola
LKA KMI vadošā pētniece, “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros” projekta koordinatore
ieva.vitola@lka.edu.lv