
Līvijai aizejot
Droši vien pēdējo reizi Līvija Kultūras akadēmijā bija 2008. gada izlaidumā. Kā pasniedzēja. Kā profesore Akurātere. Pēc piecpadsmit akadēmijā pavadītiem gadiem. Gatava sarunāties ar katru – jebkurā vietā un jebkurā laikā. Pamanāma ar saviem smiekliem un žestu. Gatava paņemt savā aizgādnībā un pēc tam sekot katra iepazītā dzīves ceļiem. Pārrunāt, pierunāt un pārliecināt.
Līdz un pēc tam Līvija bija klātesoša visur – viņa bija it kā no cita laika un citā laikā, kurā visam vēl ir laiks. Viņa bija lekcijās, izbraukumos, festivālos, semināros, ikdienas rūpēs un, protams, izrādēs. Līvija bija bijusi klātesoša visā 20. gadsimta otrās puses Latvijas teātrī. Un caur viņu klātesošs bija viss latviešu teātris. Viņas sarunu biedri bija bijuši Eduards Smiļģis un Anta Klints, jaunais Gunārs Priede un visi pēc tam tapušie un netapušie aktieri un dramaturgi. Viņa bija gatava ieraudzīt katru talanta uzplaiksnījumu, pieskatīt teātra ļaudis, dot padomus, būt klāt un pieradusi izturēt. Līdzās visiem jaunajiem viņa bija joprojām jauna.
Līvijai nepiestāv bija. Līvija ir klātesoša.
O, Līvija..
prof. Raimonds Briedis