LKA apakšprogrammas “Starpkultūru sakari” studenti apmeklē Stokholmu
No 1. līdz 4. aprīlim bakalaura studiju apakšprogrammas “Starpkultūru sakari” specializācijas Latvija – Ziemeļvalstis 3. kursa studenti un specializācijas vadītāja Signe Kazāka devās studiju braucienā uz Stokholmu. Braucienu finansiāli atbalstīja Zviedru Institūts (Svenska Institutet), kura biroju studenti apmeklēja kopā ar pasniedzēju, lai atkārtoti paustu apliecinājumu Institūta un LKA veiksmīgajai līdzšinējai sadarbībai un apņemšanos sadarboties arī turpmāk. Brauciena ietvaros tika apmeklētas nozīmīgākās valsts institūcijas, muzeji, teātris un iepazītas zviedru kulinārijas tradīcijas. Vairāk par Stokholmā pieredzēto studentu sagatavotajās brauciena piezīmēs.
Signe Kazāka
ZVIEDRU INSTITŪTS (Svenska institutet)
1. aprīļa vēlā vakarā mēs kopā ar pasniedzēju Signi Kazāku ieradāmies Stokholmas viesnīcā Queen’s Hotel un devāmies gulēt, lai nākamajā dienā jau laicīgi dotos iepazīt pilsētas vilinošos piedāvājumus. No rīta pēc kārtīgas pastaigas pa Stokholmas gleznainajām ieliņām un maltītes ieturēšanas kādā no tradicionālās zviedru virtuves kafejnīcām, mēs nonācām plānotās programmas pirmajā pieturpunktā – Zviedru institūtā.
Zviedru institūts (Svenska institutet) ir valsts institūcija, kuras uzdevums ir izplatīt pasaulē zināšanas par Zviedrijas sabiedrības un kultūras dzīvi, veicināt kultūras, izglītības, zinātnes, ekonomikas un pieredzes apmaiņu un sadarbību ar citām valstīm. Zviedru institūts ir tas, kurš, pagodinot Latviju tās simtgadē, mums sniedza finansiālu atbalstu, lai veicinātu mūsu zviedru valodas attīstību. Pateicoties Zviedru institūtam, mums tika sniegta unikāla iespēja visam kursam vienkopus doties uz Stokholmu un iepazīt tuvāk zviedru kultūru un valodu.
Ierodoties Zviedru institūtā, mūs laipni sagaidīja Šarlota Jūhansone un Ieva Jērnstroma. Viņas mūs pavadīja līdz virtuvei, kur mēs pagatavojām sev siltus dzērienus, jo tikšanās mums plānota fīkas formā (zviedriem kafijas pauze jeb fīka (fika) ir neatņemama dienas sastāvdaļa). Kad dzērieni visām bija pagatavoti, devāmies pie kopīga galda, lai draudzīgā atmosfērā iepazītu viena otru. Šarlota un Ieva strādā Zviedru institūtā un ir atbildīgas par zviedru valodas attīstību ārvalstīs. Aptuveni 225 universitātēs visā pasaulē ir iespējams apgūt zviedru valodu un Latvijā atrodas trīs no tām – Latvijas Kultūras akadēmija, Latvijas Universitāte un Daugavpils Universitāte.
Šarlota un Ieva pastāstīja, ka veido dažādas nometnes gan studentiem, gan pasniedzējiem, kuriem zviedru valoda ir otrā valoda. Arī mūsu kursa studentes un pasniedzēja ir bijušas šādās nometnēs un bez šaubām apgalvo, ka tā ir lieliska pieredze un unikāls veids, kā attīstīt zviedru valodas prasmes. Ļoti patīkami bija tas, ka Šarlota un Ieva izrādīja lielu interesi par mūsu studijām un gaitām akadēmijā, un mēs ar lielāko prieku atbildējām uz dažādiem jautājumiem.
Pēc draudzīgām sarunām un labiem vēlējumiem nākotnei mēs atvadījāmies un devāmies uz nākamo pieturas punktu – Zviedrijas parlamentu.
Diāna Daiva Priediena
Zviedru institūts
ABBA MUZEJS
Otrā diena Stokholmā bija paredzēta muzeju apskatei. Kā viens no muzejiem, ko apmeklējām, bija ABBA muzejs. Es teiktu, ka šis muzejs ir visnotaļ interesantākais muzejs, kādā esmu bijusi. Nenoliegšu, ka lielu lomu spēlē arī tas, ka esmu šīs mūzikas grupas cienītāja.
ABBA muzejs apmeklētājus pārsteidz ar to, ka tas noteikti neiekļaujas tipisku muzeju kategorijā. Šis ir multifunkcionāls muzejs, kur apmeklētājam ir jāiesaistās muzeja sniegtajās iespējās. Muzejā ne tikai ir iespējams apskatīt oriģinālos ABBAs kostīmus, aksesuārus, un dzirdēt pirmos oriģinālos mūzikas ierakstus, bet arī būt klātesošam mūzikas radīšanas procesā. Visspilgtāk atmiņā palikusi interaktivitāte, kur apmeklētājs var iejusties Bo Mihaela Tretova, slavenā grupas skaņu tehniķa, darbā. Šīs aktivitātes ietvaros tiek atskaņota kāda no popgrupas dziesmām, un apmeklētāja uzdevums ir veidot skaņu celiņu, pēc iespējas atdarinot, kā to reiz darīja Tretovs. Šāda veida aktivitātes dod iespēju iepazīt arī šīs slavenās popgrupas aizskatuves darbus.
Lai veicinātu vēl aktīvāku apmeklētāju iesaisti muzejā, vairākās aktivitātēs apmeklētājiem tiek dota iespēja dziedāt ABBAs dziesmas pie mikrofoniem. Tā, kā grupas dziesmas ir aktīvas un labskanīgas, izstādes laikā var novērot apmeklētājus, kas dejo, smaida, dzied līdzi dziesmām, un tādā veidā patiesi izbauda laiku kopā.
Muzeja būtisku daļu arī aizņem grupas dalībnieku šī brīža darbība, kas ir, respektīvi, pēc grupas izjukšanas. Arī šī daļa mani uzrunāja, jo informācija ir aktuāla, un var novērot grupas biedru dažādos ceļus pēc grupas pajukšanas.
Šo muzeju noteikti ieteiktu apmeklēt visiem, kuri parasti atsakās no muzeju apmeklējumiem pārāk liela informācijas apjoma dēļ. Dodoties cauri muzeja telpām, nerodas sajūta, ka visu muzeja apskates laiku pavadi lasot lielu informācijas gūzmu, jo muzejs piedāvā tik dažāda veida aktivitātes, ka apmeklētājs var iesaistīt pilnīgi visas maņas. Šī pieeja noteikti dod daudz spēcīgāku iespaidu kā cita veida muzeju izstādes.
Kā jau minēju iepriekš, muzejs ir multifunkcionāls, un, atnākot mājās pēc muzeja apmeklējuma, internetā, vari apskatīt savu veikumu aktivitātēs!
Krista Gabrāne
ZVIEDRIJAS PARLAMENTA ĒKA
Studiju procesā Latvijas Kultūras akadēmijā trīs gadu laikā esam lielu uzmanību pievērsuši Zviedrijas politikai, politiķiem, politikas vēsturei un arī aktīvi sekojuši līdzi pēdējo vēlēšanu rezultātiem. Tādēļ šķita pašsaprotami, ka mums jāapmeklē arī Zviedrijas parlaments, lai spētu jau zināmo redzēt dzīvē un iemācīties vēl ko jaunu par ēku, kurā norisinās visas politiskās darbības.
Parlamentu apmeklējām gida pavadībā, kas mums pastāstīja gan par ēkas pagātni, gan arī politisko darbību tajā. Gide sāka ekskursiju, pārbaudot mūsu zināšanas par Zviedrijas politiku, kas viņā izraisīja patīkamu pārsteigumu, jo kā pati teica, tad mēs atbildējām precīzāk nekā daži zviedri. Tad mums pastāstīja par pašas ēkas pagātni, kas arī ir interesanta, jo agrāk tās bija 2 dažādas ēkas, no kurām viena bija banka un tādēļ vēl šodien uz ēkas ārējās sienas lasāms uzraksts „Banka”, lai gan tā jau sen tur vairs neatrodas. Mūsdienās abas šīs ēkas ir savienotas kopā ar gaiteņiem, kurus izstaigājām arī mēs.
Visiespaidīgākā noteikti bija galvenā sēžu zāle, kur ikdienā pulcējas politiķi pieņemt svarīgos lēmumus, taču lielākais darbs notiek ārpus lielo sanāksmju laika, kad katra partija sev atvēlētajās telpās, kas izdalītas atbilstoši partiju lielumam, diskutē par dažādiem jautājumiem un problēmām. Tāpat interesanti bija redzēt, cik liela nozīme ir medijiem, kuri apmeklē šīs sanāksmes un klausās tās no balkona. Zviedrijas parlamentā ir 349 politiķu, taču žurnālistiem ir atvēlētas vēl vairāk vietas – 450, jo mediji ir tie, kas veido tiltu starp sabiedrību un politiķiem. Tas ir arī ļoti svarīgi, jo tiek lemti jautājumi, kas ir svarīgi sabiedrībai.
Šogad aprit 100 gadi kopš sievietēm Zviedrijā ir balsstiesības, tādēļ ir vērts apmeklēt parlamenta ēku; papildu greznajai ēkai, šobrīd aplūkojama arī neliela izstāde par to, kā sievietes 1919. gadā ieguva balsstiesības. Tāpat parlamenta ēkā ir arī „sieviešu istaba”, kas speciāli veltīta dažādām politiķēm, kas darbojušās Zviedrijas politikā. Turklāt šajā istabā ir iespēja redzēt sevi kā Zviedrijas pirmo premjerministri, kura ir sieviete, tas notiek ieskatoties spogulī, zem kura rakstīts „pirmā sieviete premjerministre”.
Šis noteikti bija viens no interesantākajiem apskates objektiem tieši tāpēc, ka esam mācījušies tik daudz par Zviedrijas politisko sistēmu un politiķiem, bet tas kļuva vēl interesantāks, pateicoties gides stāstītajam par dažādām vēsturiskām personībām, ēkas vēsturi un mūsdienu politikas notikumiem parlamenta ēkā.
Katrīna Anna Ozoliņa
Zviedrijas parlaments
VĀSAS MUZEJS
Muzejs, kas izveidots speciāli kuģim, kurš nogrima savā pirmajā braucienā. Izklausās interesanti! Un tik tiešām liela daļa tūristu, kas dodas no Latvijas uz Zviedriju, ir apmeklējuši šo muzeju. Varētu domāt, kādēļ nepieciešams muzejs kuģim, kurš nebrauca uz tālām valstīm un neatveda Zviedrijai bagātības. Manuprāt, Vasas kuģis ir simbols Zviedrijas varenības laikam, kad tā laika inženieri un valstsvīri vēlējās, lai viņu valsts izskatās bagāta un varena, bet nespēja to veiksmīgi izdarīt vai arī vēl nezināja, kā tas izdarāms.
Vasas kuģis izskatās milzīgs, un tam ir skaisti un detalizēti kokgrebumi. Tas gandrīz vai izskatās tā, it kā būtu taisīts nesen, nevis septiņpadsmitajā gadsimtā. Tas mazliet arī izskatās kā no filmām par vikingiem. Patiesībā ziemeļvalstu studiju kursā mēs esam diezgan daudz mācījušies par šo kuģi un to, kādēļ tas bijis tik nozīmīgs savam laikam, tādēļ man bija interesanti to pirmo reizi redzēt. Tas izskatījās daudz milzīgāks nekā filmās vai fotogrāfijās. Manuprāt, interesanti bija arī tas, ka izstādē atradās vairākas dokumentālās filmas par kuģi, tā nogrimšanu un izcelšanu no ūdens, kā arī kuģa atjaunošanas darbiem, lai mēs to varētu redzēt tik greznu un skaistu, kāds tas ir šodien. Manuprāt, tas ir lielisks veids, kā stāstīt vēsturi. Ir iespējams redzēt šī kuģa vēsturi, kas ir saistīta ar pašas Zviedrijas vēsturi un laiku, kad Zviedrija bija viena no varenākajām Eiropas valstīm. Lieliski bija arī tas, ka kuģi varēja aplūkot gan no apakšas, gan augšas. Gan sajust, cik mazs ir cilvēks salīdzinājumā ar Vasas kuģi, gana arī ieskatīties tā šaurajās iekštelpās.
Paula Elmere
Vāsas muzejs
„SKANSENS” – PASAULĒ VECĀKAIS BRĪVDABAS MUZEJS
3. aprīlī, agri no rīta, mēs devāmies uz „Skansenu”, kuru, starp citu, tiešām ir vislabāk ir apskatīt no rīta, kad apmeklētāju nav daudz un daba lēnām mostas.
„Skansens” ir tas muzejs, kurš kalpoja par iedvesmu neskaitāmām citām valstīm savu brīvdabas muzeju izveidē. Šo muzeju 1891. gadā dibināja Arturs Hazēlius (1833–1901, Artur Hazelius), kurš, būdams valodu pētnieks un skolotājs, daudz apceļoja Zviedrijas laukus. Ceļojumos ievērojot straujās industrializācijas radītos draudus zemnieku saimniecību un Zviedrijas vēstures saglabāšanai, viņš nolēma izveidot „dzīvu muzeju”, kas apmeklētājiem „stāstītu”, kā cilvēki dzīvojuši un kā strādājuši. „Skansens” jau ļoti ilgi ir viens no maniem mīļākajiem muzejiem tādā mērā pat, ka aizbraukt uz Stokholmu, bet neiegriezties uz pāris stundām „Skansenā” šķiet pilnībā neiespējami. „Dzīvā muzeja” ideja „Skansenā” ir sajūtama uz ikkatra soļa un ikkatrā iekārtojuma detaļā. Oriģināli muzeja mājas esot papildinājušas cilvēka izmēra lelles, lai radītu šo „dzīvuma” sajūtu, bet šobrīd tur ir satiekami laika posmam atbilstoši ģērbti cilvēki, kuri ieinteresētiem apmeklētājiem pastāsta par mājas iekārtojumu, kādreizējiem iedzīvotājiem, to ēšanas paradumiem un arī par senām svētku svinēšanas tradīcijām.
Vienā no modernākajām mājām ieejot, mūs sagaidīja gramofona griezta skaņuplate no 20. gadsimta 30. gadiem, un gaisā virmoja vafeļu smarža, kamēr vecākajās un nabadzīgākajās mājiņās, kurās, lai ieietu, ir jāpieliecas, mēs redzējām marinētu siļķu kārbas un no malkas pagalēm taisītas lelles. Ieguldītais darbs muzeja izveidē ir teju prātam neaptverams, jo ik detaļa ir pārdomāta.
Tajās četrās stundās, ko mēs pavadījām „Skansenā”, mēs, protams, neredzējām visu, jo turp varētu iet ik dienas vairākus gadus un ik reizes atklāt ko jaunu, tomēr mēs redzējām visai daudz. Gar mājām lēnā garā pastaigājās zosis un pāvi, parka daļā, kas atvēlēta ziemeļzemju zvēriem, mēs redzējām, kā brokastoja lāči, vilki un lūši. Pēc pāris stundām jau pavadītām „Skansenā” bija pienācis laiks „fika”, kas ir tradicionāla zviedru kafijas pauze. Kad kanēļa un kardamona maizītes bija notiesātas un kafija padzerta, mēs devāmies pretim muzeja pilsētas daļai, kas arī likās neticama, jo šķita, ka tik tiešām pārcelta ir vesela pilsēta.
Diemžēl mums bija drīz jādodas tālāk uz citiem muzejiem un Stokholmas apskates vietām, lai paspētu dienu maksimāli izmantot, bet es esmu diezgan pārliecināta, ka mēs noteikti atgriezīsimies „Skansenā” nākamreiz, kad būsim Stokholmā.
Alise Šuliņa
Skansens
ZIEMEĻU MUZEJS (Nordiska museet)
Nordiska museet, ko latviski varētu tulkot kā “Ziemeļu muzejs”, ir lielākais kultūrvēstures muzejs Zviedrijā, kas sevī glabā zviedru kultūrvēstures esenci, un mums bija tā laime to redzēt savām acīm. Muzeja kolekcijā glabājas vairāk nekā 1,5 miljonu eksponātu, un katrā no izstādēm varējām izpētīt ārkārtīgi daudz ne tikai lielu, bet arī sīku detaļu.
Neskatoties uz to, ka muzejs atrodas modernajā un vienmēr steigā esošajā pilsētas centrā, tas mūs pārsteidza ar savu senatnīgumu un grandiozitāti gan no ārpuses, gan iekšpuses. Būtiska muzeja misija ir saglabāt tās tradīcijas, kas strauji zaudē savu uzturētāju skaitu, tāpēc šajā kontekstā svarīga ir sāmu tautas kultūrvēstures izstāde, kas mums īpaši palikusi atmiņā – viņu autentiskie un savdabīgie tērpi, rotas un dažādi sadzīves priekšmeti.
Centrālā halle pēc struktūras atgādina baznīcu. Tās griestos esošie apaļie, vitrāžu tipa logi, kas ir vienīgais halles gaismas avots, kā arī monumentālās kolonnas un gotiskās griestu velves, ļāva mums atgriezties mākslas vēstures lekcijās. Jāmin svarīgs fakts, ka šī halle ir vislielākā tāda veida telpa Zviedrijā, kas nav baznīca, – tā savos izmēros pārspēj pat vairākas sporta arēnas. Taču vislielāko iespaidu, ierodoties muzejā, atstāja vairākus metrus augstā un no visām pusēm aplūkojamā karaļa Gustava Vāsas statuja, kas mūs un visus pārējos muzeja apmeklētājus ar draudīgu skatu uzlūkoja no augšas.
Muzeja ekspozīcija mums piedāvāja ceļojumu cauri Zviedrijas kultūras vēsturei dažādos laika posmos, tāpēc izstādes mums bija īpaši aizraujošas, jo liela daļa tematu mums jau bija zināmi no Zviedrijas vēstures lekcijās apgūtās vielas. Izstādēs mēs apskatījām dažādu laikmetu mēbeles, dārglietas, apģērbus, rotaļlietas, ka arī varējām gūt spilgtāku vizualizāciju par Zviedrijas tradīciju un ar to saistīto atribūtu, dekorāciju un svētku galda dažādību.
Nupat atklāta izstāde, kas veltīta britu kultūras ietekmei ziemeļu reģionā, un to paguvām apskatīt arī mēs. Izstādē ir gan vairāki tērpi, gan mūzikas ieraksti un instrumenti, tāpat arī grāmatas un minētas svarīgas personas. Cik gan daudz no mums iepriekš neapjaustā zviedru kultūrā ir ienācis no Lielbritānijas! Mūsuprāt, dodoties uz Stokholmu, šis muzejs noteikti būtu jāiekļauj apmeklējamo vietu sarakstā, jo tas sniedz īsu, bet koncentrētu ieskatu Zviedrijas vēsturē.
Samanta Elza Liepiņa un Paula Elizabete Grigola
MODERNĀS MĀKSLAS MUZEJS (Moderna Museet)
Viena no Stokholmas muzeju klāsta pērlēm neapšaubāmi ir Modernās mākslas muzejs (Moderna Museet), kas apmeklētājiem piedāvā iespēju par velti aplūkot unikālu 20.gs. mākslas kolekciju. Ikkatrs muzeja viesis var iepazīties ar tādu pasaulslavenu mākslinieku kā Salvadora Dalī, Anrī Matīsa, Pablo Pikaso un daudzu citu daiļrades piemēriem, kā arī uzdot sev neapšaubāmi sarežģīto jautājumu, proti, ko tad īsti var uzskatīt par mākslu.
Būdamas pārliecinātas, ka būtu grēks laist garām lielisku iespēju, izlēmām pirmspēdējā ceļojuma dienas pēcpusdienā apmeklēt Modernās mākslas muzeju. Gatavas nodoties dziļām refleksijām un piedzīvot vēl nebijušas katarses, taisnā ceļā devāmies baudīt muzeja pastāvīgo kolekciju. Visnotaļ bijām patīkami pārsteigtas par tās daudzveidību, jo tajā vienkopus ir atrodami visdažādākajās tehnikās veidoti darbi, no kuriem katrs, protams, unikāls izpildījuma un vēstījuma ziņā. Mākslas darbu uztveres procesu atviegloja sistemātiskais un loģiskais zāļu iekārtojums, kā arī blakus izstāžu zālēm novietotā un apmeklētājiem brīvi pieejamā literatūra, kas var kalpot kā lielisks palīglīdzeklis, ja ir vēlme pastiprināti iedziļināties kāda konkrēta mākslinieka daiļradē. Uzteicams ir arī ēkas askētiskais interjers, kas nepārprotami veic dubultu funkciju. Pirmkārt, tas pilnībā ļauj nodoties eksponātu aplūkošanai, jo nenovērš uzmanību no tiem, taču, otrkārt, pats par sevi ir moderns, tādējādi pasvītrojot muzeja nosaukumu.
Dinamisks un aizraujošs mums šķita arī Modernā muzeja skulptūru parks, kur ir atrodamas dažādu valstu un mākslas virzienu pārstāvju tēlniecības izpausmes. Tas ir kārtējs apliecinājums pieeju un risinājumu daudzveidībai modernajā mākslā.
Ar nožēlu gan jāatzīst, ka diemžēl mūsu apmeklējuma laikā visas zāles nebija pieejamas apskatei, taču to noteikti var uzskatīt par zīmi, ka būtu vairāk nekā vērts atgriezties atkal.
Jete Lazdāne
ZVIEDRU ĒDIENI
Kamēr bijām Stokholmā, mēs paspējām nogaršot vairākus tradicionālos zviedru ēdienus. Pirmais ēdiens, ko mēs izmēģinājām, bija gaļas bumbiņas (köttbullar). Tās mēs ēdām nelielā, taču jaukā kafejnīcā Mom´s kitchen. Gaļas bumbiņas ir tipisks zviedru ēdiens, kas pazīstams visā pasaulē. Vairāki no mums tās jau bija ēduši zviedru mēbeļu veikala IKEA restorānā, taču Mom´s kitchen gaļas bumbiņas bija nesalīdzināmi garšīgākas, jo bija svaigi gatavotas, nevis ilgi stāvējušas saldētavā. Tās tika pasniegtas ar tradicionālajām piedevām – kartupeļu biezeni un brūkleņu ievārījumu.
Nākamajā dienā mēs devāmies ēst vēl kādu ārkārtīgi iecienītu zviedru ēdienu – kebabpicu (kebabpizza). Tā ir pica ar kebaba gaļu, salātiem, dārzeņiem un kebaba mērci. Zviedru picērijā pamanījām vēl citas interesantas picas, kas nav Latvijā. Viena no tām bija pica ar gaļu un banāniem. Šo picu gan neviens no mums neēda, taču varbūt nākamreiz, kad būsim Zviedrijā!
Mēs pagaršojām arī vairākus klasiskus zviedru saldumus. Visvairāk tika ēstas kanēļmaizītes (kanelbullar), jo tās bija pieejamas viesnīcas brokastīs, kā arī nopērkamas ikkatrā Stokholmas kafejnīcā. No Latvijas kanēļmaizītēm Zviedru kanēļmaizītes atšķiras ar to, ka mīklai ir pievienota garšviela kardamons, un maizītei pāri ir pārkaisītas baltas cukura pērlītes. Stokholmā nogaršotas tika arī šokolādes bumbiņas (chokladbollar). Tās sastāv no kakao, auzu pārslu, cukura un sviesta masas. Ļoti saldi un garšīgi!
Stokholmā pamanījām ļoti daudz veģetāru un vegānisku ēdienu restorānus. Mēs izdomājām, ka būtu interesanti vienu dienu ēst šāda tipa restorānā. Tā nu mēs devāmies uz restorānu Hermans, kur ēdām augu valsts izcelsmes produktu “zviedru galda” tipa pusdienas. Ēdiens bija garšīgs, kā arī bija pieejams plašs sortiments – no salātiem līdz pat vegānu lazanjai. Lai arī vairākums no mums ēd gaļu, šāda tipa pusdienas bija patīkama pārmaiņa ikdienas ēdienkartē.
Sabīne Žilinska
Izgaršo Zviedriju
FOTORĀFIJAS MUZEJS
Kā vienu no aktivitātēm ieplānojām došanos uz plaši pazīstamo fotogrāfijas mākslas muzeju Fotografiska. Tā kā muzejs ir atvērts līdz pat naktij, tad turp devāmies vakarā, kad nebija ieplānotas citas aktivitātes. Ar metro nokļuvām līdz stacijai Slussen, no kuras aizgājām līdz, netālu esošajam, Fotografiska muzejam. Mūsu apmeklējuma laikā muzejā bija pieejamas trīs izstādes.
Pirmā, ko apskatījām, bija Jespera Valderštiena izstāde “Visur”, kas ir arī mākslinieka plašākā izstāde, ietverot 250 fotogrāfijas un instalācijas. Kaut arī izstādes darbi kopumā nesa tumšas un smagas dvesmas, to oriģinalitāte un autora ģenialitāte veicināja domu un jautājumu rašanos. Izstāde sniedza ieskatu autora suģestīvajā pasaulē, kuru viņš pats izveido savos darbos. Viena no izstādes sastāvdaļām bija īsfilma, kurā iepazināmies ar Jespera Valderštiena ikdienu un kreatīvo mākslas radīšanas procesu.
Pēc tam devāmies uz otro stāvu, kur apskatījām Alisones Džeksones izstādi “Patiesība ir mirusi”. Tajā autore it kā humoristiski spēlējas ar saikni starp īstenību un meliem, jo fotogrāfijās attēlotas zināmas personības neikdienišķās situācijās. Ja pirms izstādes nebūtu izlasījušas aprakstu un noskatījušās video par to, kā fotogrāfijas veidotas, tad varētu pat iespējams šķist, ka attēlos redzamās personas tik tiešām ir Lielbritānijas karaliskā ģimene, princese Diāna, Donalds Tramps, Kima Kardašjana un citi. Šī izstāde ne tikai uzlaboja garastāvokli, bet arī lika paskatīties uz to, kas mūsdienās plašsaziņu un sociālajos medijos ir īsts un kas ir mākslīgi izveidots. Arī pati autore saka: “Patiesība ir mirusi. Nekam, ko mēs redzam, nevar uzticēties – viss var būt izdomāts un nebūt īsts.”
Pēdējo apskatījām Anjas Niemi izstādi “Tēlā”. Tajā brīnišķīgi apvienots skaistais un baisais. Izstādes darbu centrā ir skaistā, noslēpumainā sieviete, kura redzama dažādās vidēs un ainavās. Svarīgākais jautājums, uz kuru atbildi līdz galam tā arī neatradām – kas viņa ir?
Aleksa Luīze Agriņa
DROTNINGHOLMAS PILS
Viens no mūsu apskates objektiem bija Zviedrijas karaliskās ģimenes privātā rezidence Drotningholmas pils. Tā atrodas uz Lovön salas, aptuveni desmit kilometru attālumā no Stokholmas centra, un ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tās pirmā celtne celta 16.gs. beigās, bet 17.gs. vidū tā pārbūvēta franču baroka stilā. “Drotningholma” tulkojumā no zviedru valodas nozīmē “Karalienes sala”.
Apmeklētāju apskatei ir atvērts viens pils spārns, kurā apskatāmais interjers ir neierasti krāšņs un zeltīts – apgleznoti griesti, greznas mēbeles, tapetes un citas interjera sastāvdaļas ir spožas un mirdzošas, turklāt ikkatrā pils zālē var izjust dzīves svinēšanas noskaņu. Pils interjera dekorēšanā piedalījušās tādas karalienes kā Hedviga Eleonora un Lovisa Ulrika, un par krāšņākajiem interjera piemēriem šajā pilī tiek uzskatītas greznās kāpnes un Hedvigas Eleonoras guļamistaba. Apskatījām arī Lovisas Ulrikas grāmatu kolekciju, kura iegūta no pils arhitekta Nikodēma Tesīna Vecākā un papildināta no 16. gs. vidus līdz 18. gs. vidum.
Pils ēku ieskauj liels parks franču baroka stilā, kurā atrodamas tādas pils kompleksa sastāvdaļas kā Ķīnas paviljons un teātris, kas arī bija mūsu galvenie apskates objekti šajā parkā. Ķīnas paviljona interjers apmeklētājiem diemžēl ir apskatāms tikai no maija līdz septembrim, taču mums izdevās no iekšpuses apskatīt pils teātri, kurš 1762. g. nodega, taču jau 1766. g. tika atklāts jauns teātris, kas mūsdienās ir vienīgais 18. gs. teātris, kurš joprojām darbojas un kura ēka, skatuve, tās iekārta un dekorācijas saglabātas oriģinālveidā. Teātra ēkas apmeklējums bija īpaši aizraujošs, jo gids mums izrādīja gan teātra telpas, gan arī nodemonstrēja pērkona dārdus un vēja šalkas uz iekārtas, kas saglabājusies no 18. gs.. Šajā teātrī apskatījām arī vienīgās ar roku apgleznotās tapetes Ziemeļeiropā, kuru oriģināli saglabājušies no 18.gs.
Dace Bergmane
Karalienes sala
ZVIEDRIJAS KARALISKĀ DRĀMAS TEĀTRA APMEKLĒJUMS
Kā jau Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem pienākas, mūsu brauciena laikā apmeklējām arī teātri. Ceturtdienas vakarā devāmies uz Zviedrijas Karalisko drāmas teātri, lai baudītu izrādi ar intriģējošu nosaukumu – “Guds olydiga revben” (“Dieva nepakļāvīgā riba”). Izrāde balstīta uz Gunillas Torgrenas grāmatas motīviem, kas ir Bībeles interpretācija no nokaitinātas feministes perspektīvas. Izrādē tiek akcentēts, cik bieži kristietības vēstures gaitā sieviete nesusi vainas nastu.
Izrāde veidota absurda žanrā sadarbībā ar cirka trupu. Akrobātu izpildītie triki izrādei piešķīra spēles, nenopietnības izjūtu, kā arī pikantumu. Tajā apspēlētas divas jutīgas tēmas – kristietība un sieviešu loma pasaulē. Nepieradinātai acij nereti skarbie joki par Bībeles tēmām varētu likties pagalam šokējoši – mūķenes, kas ar dažādām ķermeņa daļām žonglē ar pingpong bumbiņām īsi pēc Altāra sakramenta saņemšanas, Jēzus, kas karājas un rotaļājas virvēs kopā ar Mariju Magdalēnu un priesteri, kas vizinās apkārt uz pavisam nelieliem velosipēdiem. Publikas smiekli lika noprast, ka šāds humors ir pašsaprotama lieta, kas tomēr dažam labam latviešu skatītājam varētu likties nepierasti. Kopumā atmosfēra likās nepiespiesta un patīkama.
Patīkama bija apziņa, ka mūsu bailēm par valodas barjeru nebija pamata, aktieru monologi un dialogi bija saprotami bez īpašas piepūles, kas deva iespēju baudīt arī citus režijas aspektus, protams, arī cirka elementus. Sarunās pēc izrādes pieminējām arī mūsu Rīgas cirku. Šīs izrādes piemērs deva iespēju vēlreiz pārliecināties, cik daudz var pateikt ar cirka palīdzību un cik lielisks palīglīdzeklis tas spēj būt arī ierastā teātra formātā.
Pēc vairākām notikumiem un ekskursijām piepildītām dienām, Zviedrijas Karaliskā drāmas teātra apmeklējums bija lielisks un krāšņs noslēgums mūsu braucienam.
Māra Rudzāte