ZIŅAS

Augstskolu studentiem tiek dota iespēja pilnveidot mutvārdu zviedru valodas prasmes tiešsaistē desmit “vebināros” par dažādiem ar studijām saistītiem tematiem. Vebināri tiek papildināti ar desmit “valodas kafejnīcām”, kurās studenti paši var izvēlēties sarunas tematus, tiekoties un diskutējot tiešsaistē. Veidojot vebinārus tiek lietota “apgrieztās klases” (flipped classroom) mācību metode. Projekta ietvaros paredzēts apmeklēt katru no partneraugstskolām un šoreiz devāmies uz Dālarnas Universitāti. Par Zviedrijā piedzīvoto iespējams lasīt studentu aprakstos un apskatīt apakšprogrammas vadītājas uzņemtos fotoattēlus.

apakšprogrammas vadītāja

---

Samanta Elza Liepiņa
DĀLARNAS UNIVERSITĀTE (HÖGSKOLAN DALARNA)

Projekta “SVEBINAR” tikšanās vieta šajā pavasara semestrī bija nelielā pilsēta Fāluna (Falun) Zviedrijā. Dālarnas Universitātes pasniedzēju sagatavotie pasākumi norisinājās universitātes telpās. Visus projekta dalībniekus un pasniedzējus ar universitātes vēsturi un nozīmīgiem notikumiem iepazīstināja Dālarnas Universitātes rektors Martins Noršels (Martin Norsell).

 

Pirmajā dienā visiem projekta dalībniekiem bija iespēja iepazīties ar universitātes telpām. Devāmies cauri gaiteņiem, apskatījām dažas auditorijas, kā arī ielūkojāmies universitātes bibliotēkā. Universitāte saviem studentiem piedāvā mācību telpas, gaiteņos ir izveidotas atpūtas zonas, siltākā laikā studentiem ir iespēja mācīties arī ārā, kur ir novietoti krēsli un galdi, turklāt paēst ir iespējams gan bibliotēkas kafejnīcā, gan universitātes restorānā, kas ir pieejams ne tikai studentiem, bet arī visiem pārējiem pilsētas iedzīvotājiem. Universitātes bibliotēkas darbinieks bija sarūpējis nelielu ieskatu bibliotēkas vēsturē un iepazīstināja ar statistikas datiem, piemēram, ka bibliotēkas krājumos ir aptuveni 170 tūkstoši dažādu vienību, ieskaitot arī audiogrāmatas, laikrakstus un e-grāmatas.

 

Bibliotēka tika celta kā piebūve, ko atklāja 2013. gadā. Tā ir veidota kā spirāle, kuras vidū ir iespējams mācīties pie galdiem ar pietiekami lielu distanci no citiem studentiem. Gar trepēm, kas ved uz augšu, ir izvietotas grāmatas un dažādi citi materiāli, kā arī datori ar pieeju dažādām datubāzēm. Katrā stāvā studentiem ir iespējams arī rezervēt studiju istabas, lasītavas un izmantot universitātes datorus.

 

Universitātes telpās norisinājās pirmās lekcijas, kurās visiem projekta dalībniekiem stāstīja par Dālarnas reģiona vēsturi, savukārt otrajā dienā klausījāmies lekciju par valodu mijiedarbību. Mums bija iespēja apmeklēt arī Dālarnas Universitātes fakultāti blakus pilsētā Būrlengē (Borlänge), kur mums pastāstīja un parādīja to, kā tiek ierakstītas tiešsaistes lekcijas, ko var lietot gan universitātes pasniedzēji, gan studenti. Lielākā daļa studentu, kas mācās Dālarnas Universitātē, studē neklātienē, kas nozīmē, ka šai tiešsaistes lekciju sistēmai ir nepieciešams būt labi attīstītai, tāpēc jau tuvāko gadu laikā universitāte ir ieplānojusi ieguldīt lielus līdzekļus, lai sistēma tiktu attīstīta un turpinātu funkcionēt kvalitatīvi.

 

Dālarnas Universitātē uzturējāmies salīdzinoši ilgu laiku, un katru dienu universitātes pasniedzējas Līselote (Liselotte) un Natālija (Nathalie) bija sarūpējušas mums gan aktivitātes, gan zviedriem raksturīgo kafijas pauzi jeb fika. Telpas bija mājīgas un ikkatrā malā bija manāma violetā krāsa, kas ir universitātes simbols.

---

Laura Koja
SPRÅKCAFÉ JEB “VALODAS KAFEJNĪCA”

Brauciena otrās dienas rītā visi studenti pulcējās vienā no Dālarnas Universitātes auditorijām, lai iepazītos tuvāk un praktiski pielietotu zviedru valodas zināšanas.

 

Līdzīgi kā SVEBINAR projekta ietvaros rīkotajās tiešsaistes diskusijās Språkcafé jeb “valodas kafejnīcās”, līdzīgā formātā tika organizēta arī studentu tikšanās.

 

Lai interaktīvā veidā studenti iepazītos tuvāk, tika izsniegtas lapas ar dažādiem jautājumiem, piemēram, kurš runā vairāk nekā 5 valodās, kuram patīk gatavot, kurš ir lēcis ar gumiju un dažādi citi jautājumi. Tika dots uzdevums vienam ar otru aprunāties un atrast cilvēkus, kas atbilst jautājumam un atbildei uz to. Šāds iepazīšanās un diskusiju veids palīdzēja veidot brīvāku atmosfēru un vienam otru iepazīt tuvāk. Jautājumi tika formulēti vienkārši un saprotami, tāpēc atbildēt varēja ikviens klātesošais, arī tie studenti, kuriem zviedru valodas zināšanas nav tik spēcīgas. Pēc tam, kad visi bija aizpildījuši atbilžu lapu, ar rezultātiem dalījāmies ar diskusiju vadītāju. Diskusiju vadītāja bija atsaucīga un saprotoša, palīdzot ikvienam pareizāk izteikties zviedru valodā, ja notika kāda aizķeršanās.

 

Pēc šīs kopīgās iepazīšanās vienam ar otru, studenti tika sadalīti 4 dažādās grupās. Diskusiju vadītāja uz tāfeles norādīja vairākus potenciālos diskusiju tematus, no kuriem katra grupa izvēlējās vienu vai divus tematus. Mana grupa dalījās domās par tēmu “Kura valsts ir Tavs sapņu galamērķis?” un “Ja Tev dzīvot būtu atlikušas 24 h, ko tu darītu?”. Atbildēs varēja manīt studentu neapmierinātību ar Zviedrijas, Latvijas un Somijas laikapstākļiem, jo par sapņu galamērķiem tika minētas valstis ar siltu klimatu. Par to, ko darītu atlikušajās 24 h dzīves stundās, tika minēta gan pēdējās ballītes rīkošana, gan laika pavadīšana ar ģimeni, gan arī kāda oriģinālāka ideja – atrast automašīnu no filmas “Back To The Future” un, ceļot atpakaļ laikā, pagarinot dzīves ilgumu. Diemžēl laika trūkuma dēļ nespējām diskutēt par visām tēmām, un diskusijas nācās pārtraukt, lai dotos tālākās dienas gaitās.

 

Rezultātā iepazinām viens otru tuvāk, atklājām lietas, kas padara mūs unikālus un mūs vieno. Pats galvenais un vērtīgākais šajā diskusijā bija tas, ka varējām praktiski izmantot iegūtās zviedru valodas zināšanas.

---

Alise Šuliņa
DĀLARNAS VĒSTURE

Dālarna (Dalarna) ir viens no Zviedrijas ar vēsturi bagātākajiem reģioniem, pēc iedzīvotāju domām, tradīciju dēļ – pat viszviedriskākais no visiem reģioniem. Tas atrodas Svealandes (Svealand) ziemeļu daļā, Zviedrijas vidusdaļā, un no tā ir nākuši daudzi Zviedrijas simboli – Dālas zirgs (Dalahäst), Fālunas vara raktuves (Falu koppargruva) un arī Vasaloppet, kas ir slēpošanas sacensības deviņdesmit kilometru garumā.

 

Ledājiem atkāpjoties, sākās Dālarnas vēsture, kā jau tas ir tipiski Ziemeļeiropai. Kādu laiku dominējis mednieku un vācēju dzīvesveids, vietējiem nozīmīgs pārtikas avots bija zivis, jo reģions, spriežot pēc tā, kas redzēts pa vilciena logu un pēc vēstures lektora stāstītā, ir bagāts ar ezeriem. Pakāpeniski šo dzīvesveidu nomainīja zemkopība un palēnām sāka attīstīties dzelzs industrija. Jau 1177. gadā reģionu pirmo reizi pieminēja rakstiski, dokumentā reģions ir nosaukts par Jērnbērlandi (Järnbäraland), kas aptuveni nozīmē – dzelzi nesošā zeme. Tas ir tādēļ, ka pat vēl pirms kalnos un zemē atrodamās rūdas apzināšanas, dzelzs rūda tika iegūta no visapkārt esošajiem ezeriem un purviem. Tas nebija viegls darbs, un ieguvumi bija salīdzinoši mazi, bet tādējādi reģionā aizsākas metālieguves kultūra.

 

Jau iepriekš pieminētās Fālunas vara raktuves kopš 2001. gada ir iekļautas UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Tiek pieņemts, ka darbība tajās sākusies jau ap 8. gadsimtu un par raktuvju vietas atrašanu vēsta vietējā leģenda – kāds kaimiņu ciema āzis esot ar ragiem badījis zemi un tie sakrāsojušies sarkani, no kā vietējie ir sapratuši, ka zemē visticamāk ir vērtīgā rūda. Raktuves veiksmīgi darbojās līdz 1992. gadam, kad tika pieņemts lēmums, ka no zemes ir paņemts tik daudz, cik iespējams, šobrīd tur ir izbūvēts muzejs. Noteiktos vēstures posmos, it īpaši ap 16. gadsimtu, tās bija pasaulē produktīvākās vara raktuves un apgādāja ar šo vērtīgo metālu teju visus Eiropas karaļnamus. Kā blakusprodukts no šīm raktuvēm ir cēlusies arī Fālunas sarkanā krāsa (Falu rödfärg), kas vēl šodien ir viena no tipiskākajām krāsām, kurās zviedri izvēlās krāsot savas mājas un vasarnīcas.

 

Vasaloppet izcelsme saistās ar Dālarnas iedzīvotāju dumpinieciskumu, jo tā nav vienīgā sacelšanās, kuru viņi ir atbalstījuši. Gustavs Vāsa, kas vēlāk kļuva par Zviedrijas karali, mūkot no tobrīd Zviedrijā valdošā dāņu karaļa Kristiāna II, devās uz Dālarnu, jo bija dzirdējis, ka tur ir drosmīgi vīri, kas varētu piekrist palīdzēt. Sākumā viņam atteica, bet beigās piekrita un dāņu spēki tika sakauti. Šajā procesā Gustavs Vāsa esot veicis slaveno deviņdesmit kilometru distanci uz slēpēm, bet pastāv nelielas šaubas par detaļām, jo tas notika tik ļoti sen, – 16. gadsimtā.

---

Sabīne Žilinska
DĀLARNAS ZIRGS

Sarkani krāsotā koka zirga figūra, ko sauc par Dālarnas zirgu (Dalahäst), ir kļuvusi par vienu no Zviedrijas simboliem. Kamēr bijām Fālunā, bija grūti nepamanīt šo zirga figūriņu, kas bija uzzīmēta gan uz pilsētas autobusiem, gan veikaliem, kā arī tieši pie mūsu viesnīcas ieejas bija novietotas divas Dālarnas zirga statujas. Iespējams, ka Fālunā Dālarnas zirga simbolika ir izmantota tik plaši tāpēc, ka Fāluna atrodas Zviedrijas reģionā Dālarnā, kur meklējamas šī Zviedrijas simbola saknes.

 

Pirms Dālarnas zirgs kļuva par Zviedrijas simbolu, tā bija rotaļlieta bērniem. Izgrebjot figūras no koka, zemnieki kliedēja garlaicību tumšajās vakara stundās. Māksla izgrebt no koka šādas figūriņas un tās skaisti apgleznot uzplauka 19. gs.. Šajā laikā Dālarnas zirgs kļuva par nozīmīgu bartera preci, ko varēja iemainīt pret dažādām saimniecībā nepieciešamām lietām. Izgatavojot zirga figūras, vairākas ģimenes Dālarnā pelnīja savu iztiku. 20. gs. 30. gados Dālarnas zirgs tika izrādīts vairākās starptautiskās izstādēs Parīzē un Ņujorkā, pēc kurām sākās figūras masveida ražošana. No rotaļlietas bērniem tas kļuva par starptautiski pazīstamu Zviedrijas simbolu.

 

Lielākā Dālarnas zirgu kolekcija pasaulē atrodas tieši Fālunā – Dālarnas muzejā. Brīvajā laikā interesentiem bija iespēja to apmeklēt, jo muzejs atrodas tieši Fālunas centrā, un tajā ir bezmaksas ieeja. Dālarnas zirgu kolekcija sastāv no visdažādākā izmēra un krāsu zirga figūriņām, starp kurām atrodas arī vecākais zināmais Dālarnas zirgs, kas izgatavots ap 1560. gadu un nāk no Malungas reģiona.

 

70 km attālumā no Fālunas atrodas pilsēta Avesta, kur atrodas lielākais Dālarnas zirgs pasaulē. Zirga izmēri patiešām ir iespaidīgi – tas ir 13 metrus augsts un 12, 8 metrus garš. Zirga figūras svars sasniedz gandrīz 67 tonnas. Lielā izmēra dēļ, zirgs nav gatavots no koka, kā tas ir tradicionāli, bet gan no dzelzs un betona, taču zirga krāsojums ir tieši tāds pats kā mazākajiem zirgiem.

---

Paula Elmere

Fāluna (Falun) ir neliela pilsētiņa Zviedrijas vidienē aptuveni ar 40 000 iedzīvotājiem. Tā ir Dālarnas (Dalarna) reģiona centrs, un tur atrodas Dālarnas Universitāte, kurā mēs viesojāmies un kura ir viena no Latvijas Kultūras akadēmijas sadarbības augstskolām. Fāluna atrodas biezajos Dālarnas mežos, tā ir pilna ar tipiski zviedriskajām sarkanajām mājiņām, ko lielā mērā nosaka tieši tas, ka Fālunā atrodas vara raktuves un to papildu ražojums – sarkanā Fālunas krāsa – kļuvusi populāra visā Zviedrijā. Šīs pilsētiņas vēsture viscaur vēsturei saistāma ar šīm raktuvēm.

 

Pastāv teorijas, ka Fālunas vara iegūšanas iespējas atklāja jau vikingi, bet par apdzīvotu vietu Fāluna kļuva krietni vēlāk. Kopš 14. gadsimta, Fāluna zināma kā tirgošanās centrs Zviedrijas vidienē. Visvairāk, protams, tirgojās ar varu, kura raktuves tikušas atklātas nedaudz agrāk. Par pilsētu Fāluna kļuva vien 17. gadsimtā, kad tā bija viena no lielākajām Zviedrijas pilsētām aptuveni ar 6000 iedzīvotājiem. Fālunas vēsture ir diezgan mierīga, tai nav gājuši pāri kari vai kādas citas katastrofas. Šis miers Fālunā saglabājies vēl šodien. Pilsētas centrs sastāv no vairākām gājēju ieliņām, uz kurām atrodas mazas kafejnīcas un dažādi veikali. Pilsētiņu ieskauj biezi meži un nelieli kalni, bet viens no populārākajiem pilsētas objektiem ir slēpošanas trase, kas atrodas pavisam tuvu Dālarnas Universitātei. Šī ir viena no lielākajām slēpošanas trasēm Zviedrijā, kur notiek dažādas starptautiskas un nacionālas sacensības.

 

Šīs pilsētiņas vēsturi visvairāk ietekmējušas tieši vara raktuves, mūsdienās tā zināma kā ziemas sporta veidu piekritēju atpūtas vieta. Fālunas vēsturē nav bijušu lielu satricinājumu un gan biezos mežus, gan kluso pilsētas centru raksturo ziemeļniecisks miers.

---

Katrīna Anna Ozoliņa
FĀLUNAS VARA RAKTUVES

Fāluna visplašāk pazīstama tieši ar vara raktuvēm, un arī mums brauciena ietvaros bija iespēja apmeklēt šo vēsturisko un iespaidīgo apskates objektu. Turklāt Fālunas vara raktuves kopš 2001. gada ir iekļautas UNESCO pasaules mantojuma sarakstā, tas padarīja šīs vietas apmeklējumu vēl nozīmīgāku.

 

Fālunas raktuvju aizsākumi ir gana mīklaini, taču pirmie rakstiskie pierādījumi datēti jau kopš 1288. gada, kad bīskapam Petrusam Elofsonam tika atdota astotdaļa no raktuvēm, kas norāda, ka jau tajā laikā šīm vara raktuvēm bija ārkārtīgi liela nozīme.

 

Par vissvarīgāko raktuvju periodu uzskatāms 17. gadsimts, kad no iegūtā vara sāka ražot ieročus kara vajadzībām, šis periods atnesa raktuvēm tik lielu peļņu kā vēl nekad. Pateicoties vara pieprasījumam šajā periodā, tajās tika sūtīti vēl vairāk cilvēki un raktuves tika noslogotas vēl vairāk, šādas darbības noveda raktuves līdz to iebrukšanai 1650. gadā. Tā varēja izvērsties par vienu no lielākajām traģēdijām, jo dažos brīžos raktuvēs atradās līdz pat tūkstotim strādnieku, taču šis iebrukums notika Jāņu vakarā, kas nozīmēja, ka raktuvēs neatradās neviens cilvēks. Šo neticamo faktu vēl apbrīnojamāku dara tas, ka šī bija viena no divām dienām gadā, kad raktuvēs neatradās neviens cilvēks, jo raktuves nestrādāja tikai Jāņu un Ziemassvētku vakarā.

 

Lai gan Fālunas raktuvju vēsture ir piedzīvojusi dažādus laikus, šī vieta nevienā brīdī nezaudēja savu nozīmību ne tikai Zviedrijā, bet visā Eiropā. Raktuvēs iegūtie vara izrakteņi spēja nodrošināt teju trešdaļu Eiropas, no tā tika veidoti gan baznīcas zvani, gan monētas, gan dažādas mājsaimniecības preces. Iegūtā vara izmantošanas iespējas bija ļoti plašas, taču tas, ko mūsdienās var redzēt vislabāk, ir sarkanā krāsa. Pateicoties Fālunas raktuvēm, Zviedrijā parādījās sarkanā krāsa, ar kuru sāka krāsot mājas. Vēl šodien braucot viscaur Zviedrijai, bet īpaši Fālunai un tās apkārtnei, ir grūti izvairīties no šīs krāsas. Teju katra māja ir šajā sarkanajā krāsā un parasti blakus sarkanajām mājām ir arī sarkanas lapenes, garāžas un citas ēkas, kas padara Zviedrijas ainavu vēl pievilcīgāku un interesantāku. Tātad Fālunas raktuves bija ne tikai izdevīgs peļņas avots, bet arī kultūras un identitātes veidotājs.

 

Vēl pirms ekskursijas sākuma, kad tikai ieradāmies Fālunas raktuvju teritorijā, tapa skaidrs, ka šī ir iespaidiem bagāta vieta, jo mums pavērās plašs skats uz raktuvēm, ko neviena bilde nespētu attēlot gana labi, jo izrakumi ir ļoti plaši un dziļi. Ekskursijas sākumā mums visiem tika iedoti mēteļi un ķiveres, kas pasargātu no ūdens, kas raktuvēs vietām tek no griestiem. Mēs sākām ar uziešanu uz skatu tiltiņa Fālunas raktuvēs, no kurām jau atkal pavērās neticams skats un neaptverams plašums, taču jau pāris minūtes vēlāk mēs sākām savu ceļu 50 metrus zem zemes, lai piedzīvotu tieši pretējo plašumam, – šauras, drēgnas un tumšas alas. Lai gan alas ir izgaismotas, lai ekskursanti varētu drošāk pa tām pārvietoties, tas joprojām bija gana sarežģīti, jo gaisma ir ļoti blāva. Kad acis jau bija apradušas pie nelielajiem gaismas avotiem, mūsu gide, stāstot par to cik sarežģīts darbs bija raktuvju strādniekiem, piedāvāja to izjust uz savas ādas, izslēdzot gaismu. Ir gluži neticami, kā strādnieki spēja darboties tādā tumsā, taču vēl neticamāk ir tas, ka pa šo tumsu viņi nesa smagumus pa šaurajām alām. Šādi piemēri un atrašanās alās deva jaunus iespaidus un sapratni par to, cik daudz spēka un dzīvību ieguldīts, lai šodien šo vietu varētu apskatīt tūristi izklaides nolūkā.

 

Lai no raktuvēm būtu iespējams iegūt varu, naktīs raktuves tika dedzinātas, bet pa dienu tās skaldīja strādnieki. Raktuves tika slēgtas tikai 1992. gadā, un, lai gan raktuvju izmēri ir iespaidīgi, ja tajās darbība risinājusies vairākus tūkstošus gadus, šķistu, ka raktuvju lielums būtu vēl lielāks, bet viens strādnieks spēja izcirst tikai aptuveni 1 metru dziļu laukumu mēneša laikā. Tādējādi varam vien iedomāties, cik daudz cilvēku dažādos laikos te ir aizvadījuši savas dienas.

 

Ekskursijas noslēgumā mūs atpakaļ augšā uzveda ar tiltu, šī īsā brauciena laikā augšup bija grūti attapies no piedzīvotā un redzētā. Fālunas vara raktuves noteikti pelnījušas būt UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā ne tikai tādēļ, ka tās ir plašas un savdabīgi skaistas, bet arī par godu visiem tiem cilvēkiem, kas strādājuši šo raktuvju tapšanas gaitā.

---

Diāna Daiva Priediena
KĀRLA LĀŠSONA LAUKU MĀJAS – VIENS NO PASAULĒ SLAVENĀKAJĀM UN ATTĒLOTĀKAJĀM MĀKSLINIEKA MĀJĀM

Brauciena viens no gaidītākajiem notikumiem bija pasaulslavenā Kārla Lāšsona (1853–1919) dzīvesvietas apmeklēšana. Kārls Lāšsons (Carl Larsson) ir viens no slavenākajiem, ja ne pats slavenākais, zviedru mākslinieks.

 

Dzimis 1853. gada pavasarī Stokholmas vecpilsētā Kārls Lāšsons uzsāka savas dzīves gaitas. Dzīves sākums nebija tik spožs kā vēlētos – ģimene bija ļoti nabadzīga, dzīves apstākļi bija grūti, taču gaismu šajā tumšajā ikdienā ienesa Kārla spēcīgais mākslinieciskais talants, kas atklājās jau agrā bērnībā. Sasniedzot 13 gadu vecumu, skolotāji no nabadzīgo skolas mudināja Kārlu pieteikties Mākslas akadēmijas (Konstakademien) sagatavošanās apmācībām. Pirmie gadi bija grūti, jo viņš bija no sociāli zemāka sabiedrības slāņa, taču 16 gadu vecumā Kārls Lāšsons sāka studēt Mākslas akadēmijā un kļuva pašpārliecinātāks, kā arī atrada savu stilu.

 

Pēc akadēmijas beigšanas Kārls Lāšsons ilustrēja gan grāmatas, gan žurnālus un laikrakstus, kā arī devās uz Parīzi, kur, smagi strādājot, centās kļūt par atpazīstamu mākslinieku, taču bez panākumiem. Pagrieziena punkts Kārla dzīvē bija 1882. gadā, kad viņš devās uz Skandināvijas mākslinieku koloniju ārpus Parīzes Grezā. Tieši tur viņš iepazinās ar savu sievu Kārinu (Karin Bergöö), kā arī piedzīvoja būtiskas izmaiņas savā glezniecības rokrakstā – Kārls Lāšsons atteicās no pretenciozajām eļļas gleznām un pievērsās akvareļu krāsām. Grezā tapa arī vairākas gleznas, kas šodien iemantojušas milzīgu popularitāti. Tieši šo izmaiņu dēļ mēs šodien pazīstam un atceramies Kārlu Lāšsonu.

 

Nozīmīga loma Kārla dzīvē ir arī Kārinai – bez viņas Kārls nekļūtu par mākslinieku, kuru daudzi līdz pat šim brīdim pazīst un ciena. Kārls un Karīna apprecējās 1883. gadā, un viņiem bija astoņi kopīgi bērni. Tieši Kārīna un bērni kļuva par Kārla Lāšsona mīļākajiem gleznošanas modeļiem. Piecus gadus pēc apprecēšanās pāris no Kārīnas vecākiem ieguva lauku māju ar dārzu Sundbornā (Lilla Hyttnäs i Sundborn), uz kuru arī visa ģimene pārcēlās.

 

Mēs ieradāmies Sundbornā ar autobusu, un milzīgu sajūsmu izraisīja omulīgi sarkanās zviedru mājiņas un skaistā daba šajā pilsētā, taču tad nonācām pasakainajā Kārla Lāšsona dārzā. Zīmīgi, ka 2019. ir tieši Kārla Lāšsona gads, jo ir pagājuši 100 gadi kopš viņa nāves. Mēs sadalījāmies mazās grupās un devāmies iepazīt Kārinas un Kārla dzīvesvietu. Šī māja ir kā mākslas projekts, kurā vienlīdz ir piedalījies mākslinieks Kārls un viņa sieva, radot tam laikam modernu, unikālu arhitektūru, perfektu krāsu savienojumu un interjera dizainu. Mazliet skumdināja gides lūgums mājas iekštelpās neuzņemt fotogrāfijas, jo ir grūti vārdiem aprakstīt, cik skaista šī vieta ir.

 

Telpas ir tik siltas un mājīgas, ka šķita, ka blakus istabās ir dzirdami bērnu smiekli un tur kāds patiesi dzīvo (un tas nav bez iemesla – šajā mājā pat mūsdienās reizēm svētkos nakšņo Kārla radinieki). Visas telpas – salons, ēdamistaba, guļamistabas, viesu istaba u.c. – bija gaumīgi iekārotas un piesātinātas ar Kārla un Kārinas mākslas darbiem. Izcilie gleznojumi, spilgtie dekori, modernie tekstilizstrādājumi, lauku stila mēbeles – tie visi ir Kārla un Kārinas kopdarbi, kas radījuši šīs mājas pasaulslaveno koptēlu.

 

Manuprāt, šī māja nebūtu iemantojusi popularitāti, ja tajā nebūtu arī daļa ģimeniskās mīlestības. Kārlam un Kārinai bērni un attiecības nozīmēja daudz un tas jūtams uz katra soļa. Pie virtuves galda ir krēsli visiem ģimenes locekļiem, un izteikties varēja ne tikai vecāki, bet arī bērni; tāpat pie sienām un durvīm lielākoties ir Kārla gleznojumi ar viņa skaisto sievu un bērniem. Katrs ģimenes loceklis papildināja viens otru, un tas arī padarīja šo vietu tik maģiski skaistu un mājīgu, – rotaļīgie bērni un vecāku abpusēji papildinošā māksla.

 

Par katru mazāko stūrīti mājā ir padomāts, taču man visvairāk atmiņā palikuši tieši logi. To mājā ir daudz un skats, kas redzams caur tiem… Vai var būt kas skaistāks par upi, kas saules apspīdēta plūst gar dārzu, kurā spēkpilni plaukst un zeļ pirmās pavasara tulpes un vējā šūpojas ābeļu trauslie ziedi? Šādu skatu vēroja Kārls Lāšsons pirms vairāk nekā simts gadiem no sava guļamistabas loga.