Pieprasītas, izzūdošas un zemi atalgotas: kas notiek šodien ar amatniecības prasmēm Latvijā
5.novembrī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā norisinājās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA), UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma politikas un tiesību katedras un Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) kopīgi organizētais seminārs “Kā aizsargāt tradicionālās amatniecības prasmes Latvijā?”. Prasmju aizsargāšana amatniecības kontekstā ir ļoti aktuāla tēma no dažādiem skatupunktiem un iesaistītajām pusēm, tāpēc LKA absolvente, profesionāla amatniece (izšuvēja) un kultūras mantojuma speciāliste Elīza Māra Kamradze-Tūtere dalījās pārdomās par seminārā dzirdēto.
Semināra pirmā daļa tika veltīta referātiem par amatniecības aizsardzību Eiropā ar ieskatu valstu politikas un tiesību ietvaros (Anita Vaivade, Līga Ābele), liela uzmanība tika vērsta jaunajai regulai par ģeogrāfisko norāžu aizsardzību attiecībā uz amatniecības izstrādājumiem (Vadims Mantrovs) un, tostarp, arī to lietojumu pārtikas produktiem (Agnese Karlsone, Ieva Vītola). Lasījumi par ģeogrāfisko norāžu aizsardzības iespējām amatniekus iepazīstināja gan ar potenciālu darba aizsargāšanai reģionālā līmenī, gan arī pret viltojumiem. Lolitas Ozoliņas referāts tika veltīts amatniecības lomai vietējo kopienu identitātes veidošanā, izceļot Sēlijas vietējo kopienu, un referātu sekcijas noslēgumā Iveta Zāģere savā referātā pievērsās tradicionālo prasmju nozīmei mūsdienu keramikā Latvijā, kas lieliski ilustrēja realitāti, ar kādu saskaras daudzi amatnieki, ne tikai tie, kuri nodarbojas ar keramiku.
Ivetas Zāģeres pētījums akcentē amatnieka profesijas dažādo dabu, kas sevī ietver četras dažādas profesijas: amatnieks, dizainers, mākslinieks un uzņēmējs. Pētījumā atklāts, ka respondentiem meistarklases veido līdz pat 80% no ienākumiem radošajā darbībā un viens no ienesīgākajiem notikumiem ir Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja gadatirgus lielā apmeklējuma dēļ. Tāpat respondenti pētījumā uzsver amatniecības un tradicionālās amatniecības nošķiršanu, aktualizējot tradīciju robežu noteikšanas problemātiku, kā arī to neviennozīmīgo ievērošanu, kas ir novērojama arī Brīvdabas muzeja organizētajos gadatirgos. Šī situācija aktualizē jautājumu, cik stingri ir jānodala tradicionālās un laikmetīgās amatniecības robežas, un ko ar šo nodalījumu praktiski varam iesākt? Ja tas ietekmē tikai to, vai amatnieks tiek uzņemts tradicionālās vai laikmetīgās amatniecības gadatirgū Brīvdabas muzejā, taču valstiskā līmenī tiek aizsargātas tikai tradicionālās prasmes, tad kas paliek tiem, kuri nodarbojas ar laikmetīgo amatniecību?
Pēc referātu sekcijas norisinājās diskusija, kuras mērķis bija pievērsties jautājumam, vai tradicionālās amatniecības prasmes Latvijā ir atpazītas un pieprasītas un kurā piedalījās podniece un keramikas pētniece Baiba Dumpe, kalējs un zīmola “Autine” līdzdibinātājs Jānis Nīmanis, LNKC tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena un Līvānu stikla un amatniecības centra vadītāja Ilze Griezāne. Diskusijā piedalījās arī patentu valdes preču zīmju un dizainparaugu departamenta direktore Laima Daugavvanaga. Par lielu pārsteigumu starp diskusijas dalībniekiem nebija neviens amatnieks no tekstila nozares, jo tā tomēr ir lielākā nozare Latvijas amatniecībā un ir visai cieši saistīta ar tautastērpu darināšanu, līdz ar to cieši saistīta ar Dziesmusvētku kustību. Šis būtu bijis nozīmīgs papildinājums, jo tieši Dziesmusvētku dēļ nozare sastopas ar specifisku un nevienmērīgu pieprasījumu, kas ietekmē šo amatnieku darba regularitāti.
Diskusijā dalībnieki aktualizēja vairākus svarīgus jautājumus, piemēram, Jānis Nīmanis uzsvēra, ka “nepazudīs amatniecība, bet, iespējams, pazudīs kvalitāte”, savukārt Baiba Dumpe izcēla mūsu pašu atbildību un iesaisti tajā, ko saglabājam un kam ļaujam mainīties. Autoresprāt, bieži šāda attieksme tiek uztverta negatīvi, bet varbūt nav mākslīgi jāuztur tas, kam nav nedz darītāju, nedz pieprasījuma. Toties ir svarīgi ieguldīt apdraudēto prasmju dokumentēšanā, lai paliek fiksētas liecības tiem, kuriem šīs prasmes interesētu tajā brīdī, kad nebūs vairs praktizētāju, no kuriem mācīties. Un šāda situācija ir iespējama.
Turpinot par riskiem, kas saistās ar amatniecības prasmju izzušanu, diskusijā tika pieminēta profesionālo skolu skaita samazināšanās jeb izglītības aspekts, kam prasmju saglabāšanā ir liela nozīme. Autore ir Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas formas tekstila dizaina nodaļas absolvente, kas agrāk bija rokdarbu nodaļa un, to absolvējot, bija jādarina savs tautastērps. Programmas ietvaros tika apgūti tamborēšanas un adīšanas pamati, tāpat arī šūšanai tika pievērsta liela uzmanība, strādājot gan ar ierastiem, gan neierastiem materiāliem. Šī programma studējošajiem piedāvāja daudz praktiskas iemaņas, tostarp amatniecības prasmes. Samazinoties interesentu skaitam, programmu pārveidoja un no jauna to ieviesa 2010. gadā, jau ar citu fokusu – uz dizainu. Kā autorei skaidroja programmas pasniedzējas, rokdarbi jauniešiem asociējās ar amatniecību, tāpēc tika pieņemts lēmums programmu pārveidot, liekot uzsvaru uz dizainu, bet izpildījumu tekstilā.
Ilze Griezāne no Līvānu stikla un amatniecības centra dalījās ar pieredzi, ka meklējot stiklinieka asistentu diviem stikla pūtējiem, viņiem nav bijis konkurss, jo jauniešiem neesot motivācijas šādam darbam zemā atalgojuma dēļ, turklāt daudziem tas vairāk asociējas ar “sirdsdarbu” vai “dzīvesveidu”. Saprotot to, ka ar šiem vārdiem nav domāts nekas slikts, vēl joprojām amatniecība kā profesionāla nodarbošanās tiek romantizēta. Aiz vārdiem “sirdsdarbs” un “dzīvesveids” amatniecībā nereti slēpjas garas, nepietiekami apmaksātas darba stundas, ko caurvij mīlestība pret darbu.
Autore savulaik tikusi uzrunāta darināt izšūtus Talsu zīļu vainagus kora kolektīvam, kas startēja Dziesmusvētkos, piedāvājot samaksu par kroni 80 eiro. Noņemot nodokļus, apmēram trīs dienu darbs pie viena vainaga sanāk 60 eiro – 20 eiro neto dienā. Dziesmusvētku tradīcija ir prasīga pret dalībniekiem ne tikai to mākslinieciskajā sniegumā, bet arī attiecībā uz tērpiem, līdz ar to tiek sagaidīts augstas kvalitātes darbs. Tātad 20 eiro dienā par augsto kvalitāti. Pilna laika izšuvējam par šādu cenu, ievērojot 8 stundu darba dienas, ja šādi pasūtījumi nāk regulāri, ienākumi ir 400 eiro neto, no kuriem jāmaksā darbnīcas un citi izdevumi. Pēc šāda modeļa strādā pietiekami daudz amatnieku, kas bieži arī nav reģistrējuši savu saimniecisko darbību, taču amatniekiem, kuriem ir svarīgi veikt savu uzņēmējdarbību atbilstoši likumdošanai, ir gandrīz neiespējami sasniegt cieņpilnu atalgojumu par savu ieguldīto darbu.
Atsaucoties uz diskusijas pamatjautājumu, autore uzskata, ka tradicionālās amatniecības prasmes ir pieprasītas, bet ne pietiekami atalgota, un ir nepieciešams diskusijas par šo problēmu turpināt.