Latvijas Kultūras akadēmijā tikšanās ar Aleksandru Belkius, senu vācbatiešu dzimtu – Bukshēvdenu un Tīzenhauzenu pēcteci
Vakar, 9. novembrī, Kultūras akadēmijā Starpkultūru sakaru Latvija–Vācija/Nīderlande 4. kursa studentes tikās ar Aleksandru Belkius no Vācijas, kas pašlaik uzturas Rīgā savdabīgā personīgā 365 dienu projektā, lai pētītu savu senču dzīves un darbības vietas Latvijā un Igaunijā - gan reāli dabā, gan arhīvos un bibliotēkās. Vienlaikus viņa ir fascinēta par Latvijas augstvērtīgo kultūru, brīnišķīgo dabu un arī veselīgo un bagātīgo pārtikas klāstu, kā arī dzīves kvalitāti kopumā. Savas ikdienas gaitas Aleksandra atspoguļo savā blogā “365 dienas Baltijā” (Online: http://365tagebaltikum.tumblr.com).
Aleksandra Belkius ir bīskapa Alberta māsas mazmazmaz... meita un pazīstamās vācbaltiešu Tīzenhauzenu dzimtas pēctece. Pēc Rīgas dibinātāja bīskapa Alberta Bukshēvdena ierašanās pie Baltijas jūras ir piedzimušas, uzaugušas un mūžu nodzīvojušas 23 dzimtas paaudzes, un visi radu raksti ir rūpīgi aptvert plašā dzimtas kokā. Aleksandra saka, ka viņa atbraukusi uz savu bērnības sapņu zemi pie savām vecvecvecmāmiņām, jo pati uzaugusi ar vecmāmiņas un vevecmāmiņas stāstiem par brīnišķīgo zemi Baltiju, Balto muižu Rīgas pievārtē, un šī mistiskā sakņu apziņa Aleksandru stiprinājusi visu mūžu, lai gan dzimusi 1943.gadā Leipcigā, dzīvojusi pēckara Drēzdenē, bijusi tipisks VDR-bērns un arī lielāko mūža daļu pavadījusi sociālistiskajā Austrumvācijā.
Aleksandra ir kolorīta personība, kas izaugusi starp diviem kontrastiem; mājās dižciltīgā vide ar dzimtas relikvijām, greznām salona mēbelēm, traukiem un rotaslietām, un smalkām manierēm, bet ārpusē nabadzība un bezpersoniskā, pelēkā pēckara sociālisma skola un sabiedrība, kurā nedrīkst runāt par pagātni un to, ko domā. Vēlākos gados Aleksandra strādājusi augstskolā ar studentiem, pēc tam ilgus gadus darbojusies kultūras jomā – organizējusi “Jaunās mūzikas” koncertus un pasākumus tās popularizēšanai, kombinējot tos ar literatūras un tēlotājmākslas sarīkojumiem, bijusi režisora asistente slavenajā teātrī “Berlīnes ansamblis”, pēc Vācijas apvienošanās darbojusies Jaunatnes radošo talantu konkursu rīkošanā, tad pārgājusi uz modes industriju. Neskatoties uz plašo pieredzi un eleganto stāju, Aleksandra ir vienkārša, atvērta un pilna cilvēciskas cieņa pret visu un visiem.
Agnese: “Tikšanās bija aizraujoša. Uzskatu, ka tas, kādu misiju ir uzņēmusies Aleksandra, ir fascinējoši un ļoti iedvesmojoši, jo ne katram ir tik dižciltīgi radu raksti un ne katrs būtu gatavs upurēt sevi, savu laiku un enerģiju, kā arī attiecības ar mīļoto, lai dotos uz citu zemi. Turklāt ir apbrīnojami, ar kādu lepnumu viņa stāsta par savām atmiņām - gan to, kas viņai bērnībā ir stāstīts par Baltiju, radot gluži vai mītisku priekšstatu, gan par savu vecmammu un vecvecmammu. Mani aizrāva viņas stāstītais par laiku, kad viņa dzīvoja Vācijas Demokrātiskajā Republikā un ar to saistītajiem piedzīvojumiem, piemēram, savām divām dzīvēm - vienu mājās, kas bija grezna un kur viņai tika iemācītas patiesas dzīves vērtības, un otru dzīvi skolā un sabiedrībā, kur nedrīkstēja nevienam izrādīt, ka dzīvo labklājīgu dzīvi inteliģentā vidē. Par spīti savām saknēm un dižciltīgajiem radiniekiem, Aleksandra dzīvē pati saviem spēkiem
ir sasniegusi un piedzīvojusi ārkārtīgi daudz, šajā gadījumā galvenokārt akcentējot viņas profesionālo daudzpusību.”
Alīna: “Aleksandra Belkius ir viens no tiem cilvēkiem, kas ar savu stāstu spētu aizraut ikvienu. Tik daudzpusīgs un inteliģents cilvēks, kurš savas dzīves laikā paspējis izmēģināt ne vienu vien profesiju, iedvesmo. Drosme ir vārds, kas viņu raksturo. Sākot ar uzdrošināšanos izveidot savu modes galeriju, īsti nezinot kur un kā sākt, beidzot ar lūkošanos pagātnē un savas plašās dzimtas izpēti. Ieklausīšanās sevī, ticība saviem spēkiem un savu spēju apzināšanās viņasprāt ir vissvarīgākais.“
Sandija: “Man šķita iedvesmojoša viņas degsme un apņemšanās ne tikai noskaidrot faktus par saviem senčiem un izveidot dzimtas koku, bet arī izprast pagātni caur saviem piedzīvojumiem šeit, Baltijā. Tā tomēr ir liela apņemšanās - uz gadu radikāli mainīt dzīves telpu tamdēļ, lai meklētu atbildes uz visnotaļ privātiem jautājumiem. No Aleksandras stāstītā atmiņās paliek viņas ciešā saikne tieši ar vecmāmiņu, bet var just to, ka jebkurš cilvēks, kurš kaut nedaudz ir saistīts ar kuplo dzimtas koku, viņai ir zelta vērtē.”
Sandra: “Aleksandra Belkius viesojās Latvijas Kultūras akadēmijā, lai studentus iepazīstinātu ar savas dzimtas raibo un Latvijai tik nozīmīgo vēsturi, kā arī sniegtu ieskatu savā aizraujošajā mūžā un iedvesmotu studentus savas dzimtas pētniecībā. Latvijā Aleksandra Belkius ir ieradusies pētīt ģimenes atstātās pēdas Baltijas kultūrā, šeit jūtās kā mājās un plāno pavadīt vismaz gadu Rīgā. Jau bērnībā uzaugusi ar vecvecmātes un vecmātes stāstiem par baronu krāšņo dzīvi Baltijā, atbraucot uz Rīgu, viņa par šiem stāstiem ir spējusi pārliecināties, apmeklējot dzimtai piederējušās muižas teritoriju un padziļinātāk izpētot Rīgā pieejamos arhīvus, kuros arī atradusi ziņas par sava vecvectēva atdusas vietu Rīgas Lielajos kapos”.
Jāpiebilst, ka Aleksandra ir aktīvs Lielo kapu draugs, kas ik ceturtdienu piedalās pieminekļu tīrīšanā un kapavietu atbrīvošanā no krūmiem.