Sākotnēji Dāvids Džovanzana savu izrādes ieceri raksturoja kā varas un tās mehānismu pētījumu mūsdienu sabiedrībā un politikā, izmantojot Šekspīra lugas "Ričards III" struktūru. Viņu nodarbina jautājumi par to, kā cilvēki manipulē ar varu un, no otras puses, kā vara manipulē ar cilvēkiem. Taču mēģinājumu process izrādes veidotājus ir attālinājis no politiskas diskusijas, aizvedot drīzāk pie pētījuma par cilvēka dabu - kas ir tie mehānismi pašā cilvēkā, kuri liek tiekties pēc varas un pārākuma pār citiem un ar kādiem, dažkārt ļoti nežēlīgiem, spēles paņēmieniem mēs tos realizējam. Ņemot vērā leģendu par to, ka "Ričards III" Šekspīram, iespējams, ir bijis pasūtījuma darbs no toreiz valdošajām karaļa Henrija VII pēcteču aprindām, kurš bija gāzis vēsturisko karali Ričardu III, izrādes paralēlais stāsts ir arī par manipulāciju plašākā nozīmē. Vai teātris manipulē ar skatītāju, režisors - ar aktieri, autors - ar sabiedrību? Vai manipulācijas mehānismu atpazīšana un atsegšana mūsu dzīvi dara vieglāku un skaidrāku? Varbūt vismaz spēja pasmieties pašiem par sevi un cilvēka tumšo pusi atjauno prieku dzīvot - un tas ir viens no teātra uzdevumiem?
