Kultūras akadēmija 30 gadu jubilejā atver priekškaru trīs leģendārām izrādēm: “Brāļi Karamazovi”, “Pazudušais dēls” un “Simbelīns”
Atklājot 30 gadu jubilejas svinības, Latvijas Kultūras akadēmija skatuves mākslas cienītājiem ir sagatavojusi trīs leģendāru LKA studentu izrāžu ierakstu pirmizrādes: “Brāļi Karamazovi” (1997), “Pazudušais dēls” (2002) un “Simbelīns” (2007). Katra no izrādēm ir nozīmīga LKA 30 gadu ilgās skatuves mākslas izglītības attīstībā, teātra mākslas novitāšu kontekstā un aktieru kolektīvu sniegumā. Bez režisoriem un aktieriem, kas izrādes veidojuši nav iedomājams 21. gadsimta Latvijas teātris.
Izrāžu “Brāļi Karamazovi” un “Pazudušais dēls” ierakstu pirmizrādi LKA nodrošina sadarbībā ar Latvijas Televīziju platformā Teātris.zip: https://ltv.lsm.lv/lv/kultura/teatris.zip/
Izrāde “Simbelīns” skatāma LKA Youtube.com kanālā: https://www.youtube.com/watch?v=Cy7hY5XUltg
Ieskatu izrāžu tapšanas vēsturē un to apskatus sagatavojusi Līga Ulberte un Pēteris Krilovs (par izrādi “Brāļi Karamazovi”).
FJODORS DOSTOJEVSKIS “BRĀĻI KARAMAZOVI”,
REŽISORS PĒTERIS KRILOVS, 1997
Pamatoti leģendarizējusies izrāde, 1997. gada teātra festivāla “Homo Novus” dalībniece.
Pirmā apvienotā LKA aktieru-režisoru kursa diplomdarbs. Pirmie, kuri mācījās (1993.-1997.) vecajā “Zirgu pasta” ēkā un tur arī spēlēja “Brāļus Karamazovus”. Ar minimālām, funkcionālām mēbelēm aprīkotā telpā, skatītājiem sēžot uz vienkāršiem koka soliem, scenogrāfs Henrijs Preiss bija saglabājis viegli apskretušās koka mājas autentiskumu – ar īstām durvīm, logiem, dienasgaismu, dažiem skatiem aiz logiem un uz garāžas jumta. Vēlāk, kad nākamo studentu rīcībā nonāca visa Dzirnavu ielas ēka, un vēl vēlāk pēc ēkas pilnīgas rekonstrukcijas, telpu plānojumam mainoties, šī joprojām tiek atpazīta kā Karamazovu zāle. Toreiz gan arī “Zirgu pasta” pagalms kļuva par spēles laukuma daļu.
Pēc Latvijas teātra pasauli sajūsminājušajiem Daugavpils teātra kursa absolventu “Velniem” (1993) otrais pedagoga un režisora Pētera Krilova Dostojevskis. Vēlāk pie šī autora Pēteris Krilovs atgriezīsies vairākkārt, bet pirmie divi ir īpaši. “Velni” bija fantasmagoriska spēle, dažbrīd groteska, dažbrīd traģiska, kamēr “Brāļos Karamazovos” priekšplānā izvirzījās psiholoģisko attiecību konkrētība līdz vissīkākajai detaļai. Stāsts par reiz spēcīgas dzimtas degradāciju, kurā katrs bija būtisks un vienlaikus ļoti vientuļš. Skatītāji bija liecinieki nepārtrauktam dzīves plūdumam gandrīz fiziskā nozīmē – izrāde ilga apmēram septiņas stundas ar diviem gariem starpbrīžiem. Un aktieru iekšējās dzīves intensitāte būtu varējusi noturēt publiku savā varā vēl ilgāk.
Vecā Karamazova atveidotājs Andris Makovskis bija starp Pētera Krilova pirmajiem studentiem Daugavpilī un šobrīd teātri spēlē jau citā saulē. Pārējo ceļi bijuši dažādi, bet bez viņiem 21. gadsimta latviešu teātri ir neiespējami iedomāties – Ģirts Ēcis (Ivans), Artūrs Skrastiņš (Dmitrijs), Regnārs Vaivars (Aļoša), Andris Keišs (Smerdjakovs), Baiba Broka (Grušeņka), Kaspars Znotiņš (Velns), Anita Sproģe (Katerina Ivanovna), Evija Kromule (Ļiza), Gundega Ozolīte (Hohlakova), Ivars Lūsis (Rakitins), Zane Vaļicka (Feņa), Ģirts Rāviņš (Sņegirevs), Māris Liniņš (Trifons), Gatis Šmits (Kalganovs), Lūkass Rozītis (Veikalnieks), Guntis Zēbergs (Prokurors), Pēteris Krilovs (Izmeklētājs).
RŪDOLFS BLAUMANIS “PAZUDUŠAIS DĒLS”,
REŽISORE MĀRA ĶIMELE, 2002
Smalks psiholoģiskā teātra meistardarbs, kurā režisore un pedagoģe Māra Ķimele vienotā ansamblī saliedējusi Valmieras teātra vidējās paaudzes aktierus un LKA tobrīdējos 3. kursa aktiermākslas studentus, daļu no Pētera Krilova vadītā Valmieras kursa. Izrāde top pēc Valmieras teātra iniciatīvas, pirmizrādi piedzīvo 2. Rūdolfa Blaumaņa festivālā 2002. gada aprīlī pārpildītā Valmieras teātra Mēģinājumu zālē un kļūst par vienu no 21. gadsimta sākuma latviešu teātra virsotnēm, iegūstot uzvaru Blaumaņa festivālā un trīs “Spēlmaņu nakts” balvas.
Konceptuāli askētiskā Ievas Kauliņas telpa un Arvo Pērta mūzika atbrīvoja iestudējumu no tiešas sadzīviskas konkrētības un piešķīra Blaumaņa drāmai liktenīgas traģēdijas vērienu. Savukārt laikmetīgā režijas valoda un jūtīgais aktieru darbs pazīstamos Blaumaņa lugas notikumus lika ieraudzīt it kā pirmo reizi. Blaumaņa festivāla noslēgumā teātra zinātniece Lilija Dzene atzina, ka ar šo izrādi izdevies pārkāpt paaudžu robežu, caur Blaumani satiekoties un saprototies šodienas jauniešiem ar tradīciju un pieredzi. Arī tiešā nozīmē – blakus Valmieras teātra profesionāļiem, daudzu Māras Ķimeles izrāžu aktieriem Aigaram Vilimam (Roplainis), Inesei Ramutei (Roplainiete), Agrim Māsēnam (Mikus tēvs), Leldei Kalējai (Aža) un Janusam Johansonam (Iņķis) pārliecinoši debitēja Kaspars Zvīgulis (Krustiņš), Brigita Pauzere (Ilze), Ojārs Ritovs (Mikus), Kristīne Nevarauska (Matilde), Andrejs Āboltiņš un Ivo Martinsons (Pūlīšu Pauls), Artuss Kaimiņš (Andžs), Māris Bezmers (Gusts) un Līva Krūmiņa (Līziņa).
Māras Ķimeles “Pazudušais dēls” ir viens no pārsteidzošākajiem un dziļākajiem Blaumaņa darbu iestudējumiem latviešu jauno laiku teātra vēsturē. Un droši vien pats sāpīgākais. Gadu pēc pirmizrādes un divus mēnešus pirms izlaiduma, braucot no Valmieras uz Rīgu, autoavārijā iet bojā izrādes Ilze un Mikus – Brigita Pauzere un Ojārs Ritovs. Izrāde atjaunota netiek.
“SIMBELĪNS”, PĒC VILJAMA ŠEKSPĪRA LUGAS “SIMBELĪNS” MOTĪVIEM, REŽISORS DĀVIDS DŽOVANZANA, 2007
LKA teātra režijas bakalaura programmas absolventu aktiermeistarības diplomdarbs, kur visās lomas tikai topošie režisori – Valters Sīlis, Kārlis Krūmiņš, Inga Tropa (vēlāk Imodženas lomā Madara Botmane), Arnita Jaunzeme, Juris Jonelis, Edgars Kaufelds,
Ieva Paševska, Andrejs Polozkovs, Lauma Balode un Māra Siliņa. Kursa vadītāja – Māra Ķimele, izrādes māksliniece – Rūta Kuplā.
Pirmais režisora un pedagoga Dāvida Džovanzanas projekts LKA un Latvijā vispār un tikai otrais Šekspīra traģikomēdijas “Simbelīns” iestudējums latviešu teātrī. No Šekspīra gan palicis tikai fabulas karkass, jo mīlestības intrigas uz Romas un Britānijas kara fona pārtapušas teatrālā spēlē par mūsdienu Latviju.
“Iedomāsimies īstenībā neeksistējošu valsti – Latviju, kura ir pakļauta īstenībā neeksistējošai valstij – Krievijai. Iedomāsimies, ka abu izdomāto valstu “galvām” ir pavisam izdomātas nesaskaņas. Iedomāsimies Latvijas karali Simbelīnu un iedomāsimies Krievijas karali. Iedomāsimies, ka pa un pāri abu valstu nesaskaņām pinas vētrains mīlas stāsts. Tagad pamēģināsim iedomāties laimīgas beigas…”, tā izrādi pieteica tās veidotāju komanda. Un tāda tā arī bija – huligāniska, asprātīga, dinamiska spēle delartiskās jeb masku komēdijas estētikā, atklāti provocējot sabiedrības priekšstatus par neērtām tēmām, piemēram, latviešu un krievu attiecībām. Ironija, parodija, klaunāde, groteska – šie un vēl citi komiskā veidi “Simbelīnā” tika pārbaudīti un iemiesoti. Izrādes izaicinoši radošais lecīgums arī šobrīd atbalsojas daudzos Valtera Sīļa, Kārļa Krūmiņa, Ingas Tropas, Jura Joneļa un Edgara Kaufelda režijas darbos, savukārt delartiskās komēdijas meistarklases Dāvida Džovanzanas vadībā kļuvušas par regulāru LKA teātra programmu studentu praksi.
Pēc pirmizrādes 2007. gada nogalē teātrī “Skatuve” “Simbelīns” turpināja dzīvot dažādās spēles telpās un starptautiskos festivālos vēl vairākus gadus.