29. decembrī tikāmies, lai ieskandinātu Latvijas Kultūras akadēmijas 25. jubilejas gadu, ko ar dažādiem notikumiem svinēsim visu 2016. gadu. 

Stāsts par Akadēmiju, tas ir stāsts par mums. Par ikvienu no mums, kas ir ienācis pa Akadēmijas durvīm, kas ir veidojies ar Akadēmiju un kas ir veidojis Akadēmiju. Par mūsu satikšanos ar Akadēmiju. Par Akadēmiju, jo mēs esam Akadēmija.

Jau 25 tikai

“Latvijas Kultūras akadēmija ir dibināta 1990. gada 29. decembrī. 1991. gadā mācības bakalaura studiju programmā uzsāka 63 studenti. Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūra savu darbību sāka 1996. gadā. 1999. gadā pirmo reizi tika uzņemti studenti doktorantūras programmā” – vēsta mūsu hronika.

Ceturtā daļa gadsimta – daudz vai maz? Salīdzinājumā ar citām mākslas augstskolām, gandrīz simtgadniecēm, protams, mēs izskatāmies jauni, tomēr, neskatoties uz jaunības netikumu, esam ieņēmuši stabilu nišu elitārās kultūras un intelektuālajā telpā. Mūsu Satversmē noformulēts, ka Latvijas valsts dibināja Akadēmiju, lai nodrošinātu studijas humanitārajās un sociālajās zinātnēs, teātra, audiovizuālajās un horeogrāfijas mākslās, lai veiktu pētījumus humanitārajās un sociālajās zinātnēs, sekmētu jaunu zinātnieku sagatavošanu un māksliniecisko jaunradi. Kā ir veicies šī mērķa īstenošanā 25 gadu garumā – mēģināsim to apzināt visu 2016. gadu. Šī jubilejas gada pasākumi, izstādes, izrādes un filmas, konferences un rakstu krājumi kalpos ne tikai par introspekcijas instrumentu, kas ļaus labāk izprast pašiem savu būtību un sūtību, bet arī palīdzēs izvirzīt jaunus uzdevumus nākamajiem, cerams, vismaz 25 gadiem. Svarīgākais būtu neapstāties pie sasniegtā, strādāt un tiekties pēc izcilības visās jomās – akadēmiskajā, radošajā un zinātniskajā.

Esam piedzimuši barikāžu laikā, tāpēc protam novērtēt brīvības dotās iespējas, taču ne mazāk nozīmīgi ir arī tas, ka spējam stāties pretī izaicinājumiem, ko mums kā nacionālajai kultūras augstskolai diktē mākslas un kultūras elitārisma krīze. Plūstošās modernitātes, sadrumstalotās identitātes un ekonomikas diktatūras laikmetā tiekam mērīti ar reitingiem un cipariem, nemitīgi skaidrojamies un attaisnojamies par savu esamību procentu, skaitļu un tirgus pieprasījuma rādītāju izteiksmē. Neskatoties uz to, joprojām esam ideālisti un spītīgi turamies pie kultūrizglītības misijas apziņas – veidot radošu, izglītotu, pilsoniski aktīvu un atbildīgu personību. Jā, cīņā par eksistenci esam norūdījušies un ar savu radošumu un intelektu turpinām būvēt slaveno filozofijas profesora Raita Vilciņa definēto “skaisto Ķīnas mūri, kas palīdz dzīvot un kas tiek uzcelts apkārt katram Akadēmijas beidzējam”. Mūsu mākslas, zināšanu un gudrības mūris, kas ceļ pašapziņu, māca patstāvīgi domāt un vērtēt un, galvenais, neļauj locīties vējiem līdzi. Akadēmija ir ne tikai studiju un darba vieta – tā ir telpa, kur satikties, vieta, kur būt kopā, sapņot un smieties, skumt un uztraukties par sevi, valsti un pasauli. Paldies, jums visiem – akadēmiskam un administratīvajam personālam, studējošiem un absolventiem, – visiem un katram par to, ka esam bijuši kopā šos 25 gadus un pašaizliedzīgi strādājuši Akadēmijas labā.

Ir simboliski un skaisti, ka Akadēmijas dzimšanas diena manifestējas vārdā Solveiga, kurā atbalsojas ziemeļu tautu mītiskie priekšstati par Saules meitu vai Saules taku. Tas ir laiks starp svētkiem, kas saved cilvēkus, ģimenes un sirdis kopā, kas piepilda telpu ar dāsnumu, omulību un labestību. Tāpēc novēlu šo mūsu iedzimto gaišumu un optimismu saglabāt ne tikai jubilejās un svētku reizēs, bet arī ikdienas gaitās un darbos, lai, citējot Akadēmijas dibinātāja, profesora Pētera Laķa pirms 20 gadiem sacīto, “mēs varētu turpināt šo humanitārās izglītības avantūru. Cerams, ka 21. gadsimta vidū kultūras izglītība no avantūras pārtaps par varu.”

Prof., Dr.art. Rūta Muktupāvela,

Latvijas Kultūras akadēmijas rektore