PĒTĪJUMS FOKUSĀ
Kinoteātru auditorija Latvijā: klātienes un digitālā filmu patēriņa prakses
Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta īstenotā pētījuma “Kinoteātru auditorija Latvijā: klātienes un digitālā filmu patēriņa prakses” rezultāti atklāj, ka kinoteātra apmeklējumā kopumā auditorijai līdzvērtīgi nozīmīgas ir divas dimensijas – filmu mākslas baudīšanas pieredze un tāda brīvā laika pavadīšana, kas saistās ar socializācijas pieredzi. Par socializācijas nozīmīgumu liecina arī prakse apmeklēt kinoteātri kopā ar kādu (draugiem vai paziņām, partneri, citiem ģimenes locekļiem vai bērniem). Vienatnē apmeklē tikai neliela daļa (14%) un tie ir tādu kinoteātru apmeklētāji, kas piedāvā “kino gardēžiem” specifisku pieredzi, vai arī vecāka gadagājuma apmeklētāji, kam, iespējams, iztrūkst socializēšanās iespējas.
Lai gan socializēšanās joprojām ir būtiska kinoteātra apmeklējuma sastāvdaļa, to nozīme nav primāra informācijas ieguvē. Dominējošie avoti informācijas ieguvē šobrīd ir digitālie avoti – mājaslapas un sociālie tīkli.
No biežākas kinoteātru apmeklēšanas respondentus attur gan tādas lietas, ko kinoteātri varētu ietekmēt (interesējošu filmu neesamība, mazs piedāvājums un augstas cenas), gan tādas, ko nevar ietekmēt (cits dzīvesstils un atšķirīgas izklaides un kultūras patēriņa preferences).
Pētījuma ziņojums: https://drive.google.com/file/d/1M4Y27_Xe0_3N6f7cyYWLeba-NGMeNzCA/view
Laikmetīgās dejas nozares izpēte projektā CERS
Kāpēc VPP projektā "Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai" / CERS esam izvēlējušies padziļināti pētīt nodarbinātības īpatnības laikmetīgās dejas nozarē? Pirmkārt, laikmetīgās dejas profesionāļi ir “mūsējie” – kā parāda projekta ietvaros veiktā aptauja, vairākums ir Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” absolventi. Otrkārt, lai iegūtu detalizētāku izpratni par to, kāda ir specifika nišas nozarē, kurai raksturīga ļoti motivēta, taču daudzos veidos īpaši nedroša nodarbinātība.
Lai gūtu atbildes uz pētījuma jautājumiem, LKA pētnieces cieši sadarbojās ar laikmetīgās dejas profesionāļus apvienojošo organizāciju – Horeogrāfu asociāciju. Tā darbojas jau kopš 2003. gada, un apvieno gan dažādu “paaudžu” (konkrētā gada absolventi sauc sevi par paaudzēm) dejotājus no LKA, gan arī tādus, kas izglītību guvuši citur, tai skaitā ārvalstu augstskolās. Tie ir gan nozares aizsācēji, gan jaunākie dalībnieki.
2024. gada jūnijā īstenota LKA aptauja, un tās rezultāti apspriesti Asociācijā šī gada rudenī. No vienas puses, pētījums apstiprina daudzas tendences, kas pētniekiem jau zināmas no pētījumiem, kas veikti citās valstīs. Piemēram, arī laikmetīgās dejas nozarē izpaužas multi-nodarbinātība: ievērojama daļa profesionāļu strādā vairāk nekā vienā projektā/darba vietā; arī šajā nozarē ir neprognozējami un ar augsto izglītības līmeni nesamēroti ienākumi; arī dejas māksliniekus primāri motivē pašizpausme. No otras puses, daudzskaitlīgie nozares profesionāļu izaicinājumi kontrastē ar visai augsto optimismu par nozares attīstības perspektīvām un acīmredzamu kolektīvo interešu prioritāti. Pētnieki izvirza pieņēmumu, ka šādu optimismu var saistīt ar to, ka nozarē ir dziļa kopienas izjūta. Ārvalstu pētījumi rāda, ka profesionālā kopiena ļoti palīdz gan kā atbalsta tīkls, gan profesionālās izaugsmes dzinējs. Vai tas ir arī LV gadījuma skaidrojums? Pētījums turpinās.
Par projektu: https://lka.edu.lv/lv/petnieciba/petijumu-projekti/valsts-petijumu-programmas/cers/
Publicēti jaunatnes politikas un darba ar jaunatni monitoringa aptaujas dati
Ir noslēgusies pētījuma "Nacionāla mēroga socioloģiski reprezentatīvu aptauju īstenošana jaunatnes politikas un darba ar jaunatni monitoringa ietvaros" izstrāde, kura autoru starpā no Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta puses ir Gints Klāsons, Anda Laķe, Baiba Tjarve, Līga Vinogradova un Ance Kristāla. Pētījuma mērķis bija izstrādāt divu aptauju metodoloģiju un instrumentāriju regulārai datu iegūšanai un, testējot izstrādāto metodoloģiju un instrumentāriju, veikt nacionāla mēroga socioloģiski reprezentatīvu jauniešu un darbā ar jaunatni iesaistīto aptauju jaunatnes politikas un darba ar jaunatni monitoringa ietvaros.
Veiktās 13-25 gadīgo jauniešu socioloģiska nacionāli reprezentatīvās aptaujas ietvaros, vienā no jautājumiem, jaunieši tika lūgti norādīt, kurās no aktivitātēm viņi ir iesaistījušies pēdējo 12 mēnešu laikā. Dati liecina, ka vispopulārākā aktivitāte, kurā jaunieši ir iesaistījušies, ir kultūras pasākumu apmeklēšana ārpus skolas, ko norādījuši 55 % jauniešu. Otrajā vietā ir sporta aktivitātes ārpus skolas, kurās piedalījušies 35 % respondentu. Ar pārējiem aptaujas datiem aicinām iepazīties pētījuma ziņojumā!
Pētījuma pilns ziņojums pieejams šeit: https://drive.google.com/file/d/1oGhyG2wiOiASFu5Jqw8Cxn-X1TGg-mlC/view
Platformu darba nedrošības socioloģiskā tipoloģija / GigWork pētījuma atziņas Ivetas Ķešānes un Maijas Spuriņas rakstā
Lai prezentētu FLPP pētījuma projekta Pārskatot radošo pilsētu konceptu: tīkli, starpnieki un attīstības virzieni/ RePrint (Nr. lzp-2021/1-0588) rezultātus pētnieku komanda dodas tūrē Latvijas pilsētās. Pirmā tikšanās vieta - Daugavpils!
Rezultātu apkopojums sniedz ieskatu radošo pilsētu konceptā, aplūkojot, kā pilsētas var veicināt un attīstīt radošumu, kā arī kādu lomu šajā procesā spēlē radošie starpnieki. Pētījuma autores aicina saskatīt, ka radošums pilsētā izpaužas ne tikai materiāli, piemēram, caur kultūras infrastruktūru kā muzeji, mākslas galerijas, teātri un ielu māksla, bet arī nemateriāli – kā sociālās mijiedarbības, sadarbības tīkli un radošais dzīvesveids.
Radošuma priekšnoteikumi pilsētā ir daudzveidība, savienojumi un pretstati. Pilsētām, kas veicina radošumu, ir vieglāk piesaistīt cilvēkus, radīt vidi inovācijām, uzlabot dzīves kvalitāti un veicināt vietējās kultūras piedāvājumu. Šajā kontekstā tiek aplūkotas arī starptautiskās iniciatīvas, piemēram, Eiropas kultūras galvaspilsētu programma un UNESCO Radošo pilsētu tīkls, kas palīdz akcentēt kultūras un radošās industrijas nozīmi pilsētu attīstībā.
Pētījuma rezultātu atspoguļojumā liela uzmanība tiek pievērsta radošo starpnieku lomai pilsētu ekosistēmās. Radošie starpnieki ir indivīdi vai organizācijas, kas savieno dažādus cilvēkus un resursus, lai veicinātu radošu ideju un projektu attīstību. Šādi starpnieki spēlē būtisku lomu, jo viņi veicina sadarbību, nodrošina piekļuvi resursiem un palīdz veidot jaunus savienojumus. Pētījuma ietvaros ir izdalīti vairāki radošo starpnieku tipi – piemēram, tiltu veidotāji, kas veicina savienojumu starp dažādiem dalībniekiem, klusie vidutāji, kas iesaistās pēc pieprasījuma, un inovāciju veicinātāji, kas aktīvi rada jaunas idejas un risinājumus.
Katrā no projektā pētītajām pilsētām (Daugavpils, Liepāja, Valmiera, Jūrmala) veikta rūpīga datu apkopošana un analīze no vairākiem desmitiem dažādu statistikas datu avotu, lai rastu salīdzinājumu un identificētu stiprās un vājās puses, izmantojot Kultūras un radošo pilsētu indeksa (C3 indekss) rādītāju kopumu. C3 indekss kalpo kā instruments, lai salīdzinātu pilsētu radošo potenciālu trīs dimensijās - kultūras vitalitāte, radošā ekonomika un veicinošā vide. Tas aptver dažādus rādītājus, piemēram, nodarbinātību radošajos sektoros, kultūras pasākumu un iestāžu pieejamību, kā arī infrastruktūras un pārvaldes kvalitāti. Indekss tiek pielietots, lai salīdzinātu pilsētas, kā arī identificētu jomas, kur nepieciešami uzlabojumi.
Kopumā pētījums piedāvā detalizētu ieskatu radošo pilsētu attīstībā, uzsverot radošuma lomu pilsētas dzīves kvalitātes uzlabošanā, inovāciju veicināšanā un kultūras nozares attīstībā. Radošie starpnieki un to tīkli tiek izcelti kā būtisks resurss, kas veicina savstarpējo sadarbību un radošo projektu izaugsmi. Pētījuma ietvaros izstrādātie ieteikumi piedāvā praktiskus risinājumus, kā veicināt radošuma attīstību, īpaši koncentrējoties uz sadarbību un daudzveidību kā pilsētas dzinējspēkiem.
Pētījums par kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā
“Mulsinošie skatieni”, “Viss taču varēja būt daudz vienkāršāk”, “Kādēļ titri nav visām teātra izrādēm?”, “Fotoizstāde no citādāka skatupunkta”, “Paveicās sadzirdēt” – tie ir virsraksti nelieliem rakstiņiem biedrības “Colorize” blogā (http://www.colorize.lv/blogs/), kur “kultūras pieejamības aģenti” jeb cilvēki ar dažādām “superspējām” iepazīstina ar savu kultūras apmeklējuma pieredzi.
Cik lielā mērā cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem – redzes, dzirdes, kustību un garīga rakstura traucējumiem – Latvijā var izmantot savas kultūras tiesības? Kāda ir situācija kultūras organizācijās – vai tajās visi var iekļūt? Vai visi spēj uzzināt par kultūras pasākumiem un vai var izbaudīt teātra izrādi, apskatīt izstādi, klausīties koncertu, paņemt grāmatu lasīšanai mājās? Ja nevar – kādēļ? Kādi ir galvenie šķēršļi un kādi ir risinājumi, lai šī situācija tuvākajos gados uzlabotos?
Šie dažādie jautājumi par cilvēku ar FT tiesībām un iespējām pilnvērtīgi piedalīties kultūras dzīvē ir “Pētījuma par kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā” centrā. Pētījumu īstenoja Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūts pēc Latvijas Republikas Kultūras ministrijas pasūtījuma.
Pētījuma ietvaros analizējam kultūras piedāvājuma piekļūstamību Latvijā. Analīzē ietveram gan publisko sektoru (valsts un pašvaldības institūcijas), gan privāto sektoru (nevalstiskais sektors un komercsektors) – dažādus kultūras pakalpojumu sniedzējus (bibliotēkas, muzeji, arhīvi u.tml.) un pasākumu organizatorus (koncertorganizācijas, teātri, kultūras centri, pasākumu organizatori u.tml.).
Pētījuma par Latvijas kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā darba grupa: Baiba Tjarve (projekta vadītāja); Gints Klāsons; Anda Laķe; Dita Pfeifere; Kristīne Freiberga; Egija Salaciete; Ance Bergmane
Pētījums par kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā: pētījuma ziņojums
Piekļūstamības risinājumi ārvalstu kultūras organizācijās
Piekļūstamības vadlīnijas kultūras organizācijām un pasākumu rīkotājiem
“Dzīvais Kultūras mantojums Kazdangā"
Rakstu krājumā “Challenging the silences: Confronting taboos in museums and museology” publicēts pētnieces Elīnas Vikmanes raksts par muzeju darbinieku (paš)ekspluatācijas praksēm kā vienu no nozares tabū tēmām, kas noved, tai skaitā, pie izdegšanas un muzeju darbinieku straujas mainības.
(1) Digitālo inovāciju ieviešana muzejos ir gan individuāla jeb muzeju darbinieku, gan institucionāla ambīcija. Neprognozējamais konkursos pieejamais finansējums liek darbiniekiem uzņemties arvien lielāku slodzi, kas netiek salāgota ar oficiālo darba slodzi un pievienota darba amata aprakstam, tādējādi darbinieki sāk ziedot savu brīvo laiku, kas ekstrēmos gadījumos rezultējas pat ģimenes izjukšanā.
(2) Tā kā muzeju dibinātāji lielākoties ir augsti birokratizēts publiskais sektors, tas nespēj elastīgi piemēroties digitāli inovatīvu projektu ieviešanas vajadzībām, kā rezultāti darbinieki projektu īstenošanai izmanto gan savus resursus - tehniku un privātos līdzekļus, gan ievieš neoficiālas barterattiecības, gan pro bono iesaista savus kolēģus un pat ģimenes locekļus.
(3) Darbinieku izdegšana kopā ar neadekvāti zemo atalgojumu par paveikto noved pie straujas darbinieku mainības muzejos, tādējādi palikušajiem darbiniekiem pievienojot vēl papildu slodzi jauno darbinieku apmācībā.
Pētījumā identificēti pašekspluatācijas "sarkanie karodziņi" un uzsvērta nepieciešamība tos laicīgi pamanīt, vienlaikus radot kritisku diskusiju par digitālo ambīciju motivācijām, jo īpaši, ja tās tiek īstenotas uz darbinieku labklājības un dzīves kvalitātes rēķina.
Saite uz pilno raksta versiju atvērtā pieejā
Publicēts kultūrizglītības programmas “Latvijas Skolas soma” darbības izvērtējums
Programmai ir būtiska ietekme uz jauna mākslas un kultūras piedāvājuma veidošanu skolēniem. Tā ne tikai veicinājusi piedāvājuma kvantitatīvu un kvalitatīvu pieaugumu, bet arī attīstījusi nozares pārstāvju skatījumu uz bērnu auditoriju kā nozīmīgu un prasīgu auditorijas segmentu. Tā secināts “Latvijas skolas somas” piecu gadu darbības izvērtējumā, ko īstenoja KMI pētnieki Andas Laķes vadībā pēc Latvijas Nacionālā Kultūras centra pasūtījuma. Ir pieejams pilns ziņojuma teksts, kurā vērtēta programmas ietekme ne tikai uz kultūras, bet arī uz izglītības procesiem. Ziņojums