JAUNUMI

Dārtas Ceriņas intervija ar mūsdienu kino klasiķi Larsu fon Trīru

13.03.2019

Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente, šobrīd Zinātniskās pētniecības centra zinātniskā asistente, kinokritiķe un kultūras žurnāliste Dārta Ceriņa februārī tikās ar mūsdienu kino klasiķi Larsu fon Trīru, viesojoties pie viņa mājās Kopenhāgenas apkaimē, Dānijā. Kā pati Ceriņa saka, šai sarunai viņa gatavojusies jau kopš brīža, kad noskatījusies Dogvilu / Dogville (2003) – savu pirmo Trīra filmu. 

“Tolaik, šķiet, man bija gadi trīspadsmit. Varbūt četrpadsmit. Tāpat kā tolaik tā bija nejaušība, tā arī mazliet vairāk kā pēc desmit gadiem došanās uz Lingbiju ar vilcienu, kur reti idilliskā piepilsētas vidē dzīvo Trīrs, ir sagadīšanās rezultāts. Bet toties kāds – pēcpusdiena ar mūslaika kino klasiķi, kura filmogrāfiju pārzinu labāk kā neviena cita. Savulaik, ar atklātības nopūtu sakot, Dogvila atstāja neizdzēšamu iespaidu. Nevēlos romantizēt, tomēr tieši šis kungs zināmā mērā ir līdzatbildīgs par manu uzsēšanos uz "pareizajām sliedēm", proti, kino.”

Zemāk lasāms žurnālā SestDiena publicētās intervijas fragments.


Māja, kas vēl jāuzceļ

Mūsu dzīve ir kā seriāls – ir skaidra secība tam, kā jādzīvo, uzsver pasaulē pazīstamais režisors, kino provokators Larss fon Trīrs (62). Viņš kino salīdzina ar dārzniecību, uzsver provokācijas un humora nozīmi un nebaidās runāt ne par Staļinu, ne nacismu, ne ļaunumu katrā cilvēkā.

Ceļu līdz dāņu režisora Larsa fon Trīra mājai Kopenhāgenas piepilsētā un tās atrašanai varētu aprakstīt paprāvā ceļojuma dienasgrāmatā. Braucot ar trim vilcieniem un pamazām izplēnot solidāri sakārtotajām skandināvu māju rindām, prātā paliekošākā ir idilliskā dabas aina ceļa galā. Gausa, tumīga upīte, grants celiņi turpat gar askētiskajām privātmājām un sliežu ceļš tālāk. Trīrs uzaudzis tepat, Lingbijas apkaimē, kur pavadījis lielāko daļu sava mūža. Viņa gadījumā biogrāfijas faktus grūti nodalīt no mītiem  – apgalvojumi par bailēm lidot (viņš galvenokārt uzņem filmas dzimtenē vai Zviedrijā) mijas ar pieradumu un izolēšanos no mūsdienu dāņu sabiedrības. 

Šobrīd kino reformators dienas pavada lasot un rakstot – top pēdējās epizodes viņa radītajam kulta seriālam Valstība / The Kingdom (1994–1997). Par to viņš runā nelabprāt, sarunas laikā manierīgi pastumjot planšeti arvien tālāk. Taču viena sarunas ass ir nemainīga – viņa nepārtraukti vilktās paralēles starp dārzniecību un kino veidošanu, varbūt var saukt par dārzkopja traģēdiju. “Dārzniekam pret viņa lolojumu ir jāizmanto ne visai simpātiskas metodes,” viņš saka. Pie šīs “teorijas” viņš atgriezies vairākkārt, un dārza maniakam-filozofam un tā nolemtībai veltīta arī viena no viņa pirmajām īsfilmām –  Orhideju dārznieks / The Orchid Gardener (1978), kurā viņš pats atveido galveno varoni Viktoru Marzu. 

Uz šīs vides fona, arī sarunājoties par viņam tuvajiem ošiem upes malā, grūti saskatīt Trīrā kino provokatoru, bijušo komunistu un cenzūras nokaitināto. Viņš arī ir viens no kino manifesta Dogma 95 ideologiem – savulaik 10 konceptuālie šķīstības zvēresti tika paredzēti kā kino cenzūra, lai ierobežotos apstākļos sasniegtu augstāku atbrīvotību. Pašcenzūras mērķis, ko var attiecināt uz visām 16 Trīra spēlfilmām un īsfilmām, ir to pārkāpt. To pašu var apgalvot par viņa publiskajām provokācijām. Kā nesenākais precedents ir 2011. gada Kannu kino festivāla Melanholijas / Melancholia (2011) preses konferences vārdu slazds un frāzes “es sapratu Hitleru” un “esmu nacists”. Pēc tās Trīrs tika pasludināts par festivāla persona non grata. Kā ironisku komentāru par šo “performanci” viņam atvedu Arta Spīgelmana grafisko romānu Pele / Maus (1980) – biogrāfisku komisku, kurā nacistiskais režīms uzlūkots no peles skatupunkta. Zemteksts saprasts. Vēlāk Trīrs atzīst, ka toreiz kļuvis par upuri savam stulbumam, nevis neveiklajai humora izjūtai, kā pirms astoņiem gadiem apelēja Kannu kino festivāla direktors Tjerī Fremo.

Taču pērn Trīrs atgriezās Kannās ārpus konkursa programmā ar ielūkošanos sērijslepkavas apziņā – filmu Māja, kuru uzcēla Džeks / The House That Jack Built (2018) ar Metu Dilonu slepkavību teorētiķa-arhitekta lomā. Tajā Verges jeb Vergīlija tēlā savā pēdējā ekrāna lomā arī redzams nesen kā mūžībā aizgājušais aktieris Bruno Gancs. Filmu, ko neilgu laiku izrādīja Latvijā, darbināja tēze: “Iepriekš uzņēmu filmas par “labām” sievietēm, tomēr tagad ķeros pie slikta vīrieša”. Tiesa, vairumā Trīra filmu protagonisti ir sievietes (te atliek pieminēt kaut vai aktrišu Emīlijas Votsones, Nikolas Kidmenas, Šarlotes Gensbūras un dziedātājas Bjorkas melodramatisko traģēdiju varones). Šīm sievietēm piemīt antīko traģēdiju varoņu vēriens – reta pilnasinība, kas robežojas ar pašatdevi un pašiznīcību abpus ekrānam.

Tomēr pēc vairākkārtējas Māja, kuru uzcēla Džeks noskatīšanās tajā redzamais vardarbības smogs kļūst it kā caurredzamāks. Filma gluži nav par slepkavas apsēstību vai tā romantizāciju popkultūrā, bet gan par pašu Trīru kā autoru. Tajā viņš sevi citē tiešā veidā, vienādojot Džeka un savu misiju kino. Sarunājoties par kino tapšanu, viņa vārdi kļūst smagāki. Dāņu filmdarim kino ir skrupulozs, sadistisks un pret sevi nesaudzīgs asinsdarbs. Arī viena no filmas simboliskajām kulminācijām ir 60 sasaldēto mulāžu-līķu miteklis – Bjarkes Ingelsa un Big Art instalācija Mirušo māja –, kas pērnā gada nogalē bija skatāma Kopenhāgenas Kunsthal Charlottenborg. Filmā redzamā “gaļas māja” ir stindzinoši izteiksmīga un jēdzieniski trāpīga – viss, kas palicis pāri no autora. 

Uz viena no Māja, ko uzcēla Džeks plakātiem pats Trīrs redzams kā salocīts plastilīna ķermenis, tad uz jaunākā projekta Melanholija: Dimants / Melancholia: The Diamond afišas viņš ir bruņojies ar dimanta cietības okulāru. Viņš plāno 13 savas filmas, sākot no Melanholijas, ar virtuālās realitātes kino palīdzību pārveidot par metaforiskiem dimantiem. Vēl līdz 5. maijam Antverpenes laikmetīgās mākslas muzejā M HKA iespējams pieredzēt virtuālajā realitātē sastindzinātu izcilo Trīra kino darbu, skatot to caur dimantu kā lēcu. Režisors tās dēvē par dimanta filmām, jo to pamatā ir ideja par mākslinieka zelta, izcilības griezumu jeb tā dēvēto brilliant cut. Interese par dimantiem viņam bijusi jau studiju laikā Dānijas Nacionālajā kino skolā, veidojot par tiem dokumentālo filmu. Sarunā viņš vēl saka: režisors spēj pārtapt par jebko – dimantu speciālistu, dārznieku, provokatoru, vēstures izmeklētāju un upuri. Trīrs ir viņi visi. 


Jūsu pēdējā filma par slepkavu Džeku simboliski sasaucas ar pirmo Kannās izrādīto darbu – stilizēto detektīvu par Loto kungu, sērijveida slepkavu, Nozieguma elementos / The Element of Crime (1984). Kāpēc atgriezāties pie šīs tēmas?

Es vienmēr sāku ar žanru, tad to cenšos iznīcināt. Visu savu mūžu esmu centies iznīcināt filmas.

Iepriekš esat teicis, ka cenšaties veidot filmas, kuras nekad nav pastāvējušas.

Jā, pazudušās filmas. Tas ir tas, ko es šobrīd cenšos izdarīt ar dimanta filmām Antverpenē. Tam pamatā ir brilliant cut ideja. Dimantus var salīdzināt ar filmām. Jau kopš dārgakmeņu vēstures dimantu klasisko griezumu vislabāk varēja novērtēt pustumsā, sveču gaismā. Šodien mums ir citi veidi, kā radīt mākslīgo gaismu, tomēr dimanta mirdzums nav tas pats interesantākais temats. Filmai ir sava struktūra un dramaturģija, kino uzņemšanas principi.

… tāpat kā dimantam ir sava stingrā struktūra.

Tieši tā. Varētu izklausīties mazliet vecmodīgi, bet es tiešām veidoju filmas, nevis greznuma, bet tā struktūras skaistuma dēļ. Ja, piemēram, mēs režisētu šo sarunu, vienā galda pusē atrastos kamera, bet otrā pusē ieslīpi – cita. Tas ir klasiskais dialoga uzņemšanas veids, lai nemulsinātu skatītājus. Mulsuma dēļ kino pirmsākumos cilvēki bēga no kinoteātra, kad tiem tuvojās Limjēru vilciens. 

Visu interviju ar Larsu fon Trīru lasiet žurnāla SestDiena 8.–14. marta numurā vai portālā Diena; intervija pieejama šeit: https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/tuvplana/maja-kas-vel-jauzcel.-saruna-ar-rezisoru-larsu-fon-triru-14215889