JAUNUMI

Iznākušas divas jaunas grāmatas par Svētupes mājam un Lībiešu Upuralu

11.01.2017

Jau vairākus gadus Svētupe ir kļuvusi par humanitāra pētījuma galveno objektu Latvijas Zinātnes padomes atbalstītajā un Latvijas Kultūras akadēmijas īstenotajā projektā ”Vidzemes Svētupe reālajā un mītiskajā kultūrtelpā” (vadītājs prof., Dr.hist., dr.habil.art. Juris Urtāns). Projekta ietvaros, izmantojot starpdisciplināru metodoloģisku pieeju un apvienojot dažādu nozaru dotumus, kopš 2013. gada tiek pētīta Svētupes kultūrainava. Par pētījuma mērķi tika izvirzīts jautājums – vai Svētupe veido upes piekrastes ļaužu atšķirīgu identitāti un, ja veido, tad kā. Mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, pērnā gada mijā nāca klajā grāmata “Vidzemes Svētupe reālajā un mītiskajā kultūrtelpā” – zinātnisku rakstu un folkloras vākuma apkopojums. Svētupes pētītāji nav apstājušies, un 2016. un 2017.gada mijā  iznākušas vēl divas Svētupei veltītas grāmatas!

Folkloriste Janīna Kursīte un vēsturniece Rasma Noriņa savā grāmatā “Svētupe krustām šķērsām” ir skaidrojušas Svētupes krastu 45 vecsaimniecību vēsturi. Kā zināms, tad latviešu etnoss galvenokārt veidojies, saplūstot kuršiem, latgaļiem, zemgaļiem, sēļiem vienā tautā un asimilējot Vidzemes un Kurzemes lībiešus. Par Kurzemes lībiešiem ir daudz pētījumu, bet Vidzemes lībieši, viņu saiknes ar latviešiem, līdz nesenam laikam bija palikušas pētnieku uzmanības perifērijā. Tieši tāpēc grāmatā aplūkoti Svētupes apkaimē dzīvojošie pēdējie Vidzemes lībieši, viņu pakāpeniskās iekļaušanās process latviešos. Pētot upi un tās tuvāko aploci (cilvēkus un viņu personvārdus, uzvārdus, viņu etnisko un reliģisko piederību, viņu mājas, piederošās lietas, mājdzīvniekus, veidoto kultūrainavu), vienlīdz izmantots gan arhīvu materiāls (sākot ar 17.gs.), gan fotogrāfijas (no 19.gs. beigām līdz mūsdienām), arī abu grāmatas autoru lauku pētījumos Limbažu un Salacgrīvas novados iegūtās ziņas un folklora.

Folklorists Sandis Laime un arheologs, kultūrvēsturnieks Juris Urtāns grāmatā  “Svētupes Lībiešu Upurala” ir mēģinājuši izprast to, kas alā kādreiz noticis. Lībiešu Upurala, kas atrodas Svētupes krastā un, domājams, devusi upei arī nosaukumu, ir daudzveidīgs, daudzslāņains un sarežģīts pētniecības objekts. Apvienojot dažādas pētniecības metodes un dažādu zinātņu nozaru pieejas, pētnieki izmantojuši arheoloģiskos, speleoloģiskos, vietvārdu, paleogrāfiskos, folkloras un rakstītos vēstures avotus. Svētupes Lībiešu Upurala zināmā mērā ir hrestomātisks seno svētvietu piemērs un lielisks izziņas avots pētījumiem par lībiešu un latviešu ticējumu un reliģisko praksi vēlajos viduslaikos un agrajos jaunajos laikos. Ala vairākus gadsimtus – no 14. līdz 19. gs. – ir izmantota kā vietējo iedzīvotāju svētvieta, savukārt jau kopš 17. gs. to devušies aplūkot tūristi no tuvām un tālākām vietām. Lībiešu Upuralas izpētes aizsākumi meklējami jau 19. gs. vidū, bet 20. gs. 70. gados tur izstrādāta Latvijas alu izpētes un uzmērīšanas metodika, veikti pirmie profesionālie arheoloģiskie izrakumi alās, atklāti gadsimtiem seni tūristu uzraksti un Latvijā pirmie klinšu raksti – maģiskas aizsardzības zīmes.

Abas grāmatas ir cienīgs starpdisciplinārā projekta noslēgums, kas atklāj, ka arī it kā nelielai upei ir dziļa kultūrvēsturiskā nozīmība, kas noteikti ir ietekmējusi upes krastu iedzīvotāju kultūridentitāti.

Abu grāmatu atklāšana paredzēta 2017.gada 13.janvārī Salacgrīvas muzejā plkst. 15.00 un Pāles kultūras namā plkst. 18.00. Savukārt projekta noslēgums ar grāmatu prezentāciju Rīgā plānots janvāra beigās Latvijas Kultūras akadēmijā, Zirgu pastā.