Karstākās ekspedīcijas piezīmes no jaunatklāto pilskalnu apsekošanas Latgalē
Lauka pētījumā, kas norisinājās no 9. līdz 11. jūlijam, beidzot klātienē satikās Latvijas Kultūras akadēmijas pētniecības projekta “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.–2021. gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” darba grupa: prof. Juris Urtāns, prof. Rūta Muktupāvela, Dr. art. Ieva Vītola, Lolita Ozoliņa, Jānis Meinerts un Lote Katrīna Cērpa. Jāatzīmē, ka kopš 2021. gada sākuma ir atklāti 14 jauni pilskalni, lokalizēti Latgalē, sākot no Ilūkstes līdz Zilupes un Ciblas novadam, dienvidos, no Krāslavas novada Kalniešiem līdz Riebiņu novadam (sk. zemāk saiti uz karti).
Izņemot profesoru Juri Urtānu, kurš pavasarī devās daudzās ekspedīcijās, lai apsekotu LIDAR skenēto datu un senvēstures entuziastu sniegto informāciju par iespējamajiem pilskalniem, pārejā darba grupa cītīgi strādāja pie pētījuma projekta dažādajām sadaļām: mērķgrupu intervijām, jaunatklāto pilskalnu kartes veidošanas un īpašnieku informācijas apkopošanas, diskusiju ar pilskalnu entuziastiem un novadpētniekiem organizēšanas. Nedēļas nogalē, kad satikās arheologu – Jura Urtāna un Jāņa Meinerta komanda, kas karstajās dienās izstaigāja, burtiski, izbrida, neskaitāmus kilometru desmitus un atklāja vēl 4 jaunus pilskalnus, Ieva Vītola, Lolita Ozoliņa un Lote Katrīna Cērpa veica kultūrsocioloģisku lauka pētījumu. Ekspedīcijas mērķis bija noskaidrot jaunatklāto pilskalnu kultūrvēsturisko nozīmi un ietekmi vietējās kopienās, pilskalnu īpašnieku un apkaimes iedzīvotāju zināšanas un stāstus, kas varētu arī atklāt pilskalnu lomu vietas identitātes un piederības veidošanā. Nedēļas nogale kā lauka pētījuma laika ietvars tika izvēlēts ar nolūku, lai satiktu iespējami vairāk vietējo – ne tikai pastāvīgi dzīvojošos pilskalnu apkaimē esošo sādžu iedzīvotājus, bet arī tos, kas varētu būt brīvdienās izbraukuši ārpus lielajām pilsētām – Krāslavas un Daugavpils.
Šajā rakstā ir apkopoti ekspedīcijas novērojumi un iegūtās atziņas, kas var noderēt jaunatklāto pilskalnu tālākā izpētē un praktisku vadlīniju izstrādē.
9. jūlijs – kā mēs iesildījāmies ekspedīcijai?
Jāteic, ka man un projekta asistentei, Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras socioloģijas studentei Lotei Katrīnai Cērpai, šī bija pirmā ekspedīcija, kamēr Ievai Vītolai pieredze mutvārdu liecību un folkloras dokumentēšanā, kā arī lauku pētījumu veikšanā ir jau no 2005. gada. Pateicoties Ievas profesionālajai pieejai, dabas dotajai intervētājas prasmei, mēs mācījāmies darot un katru sarunu veicām ar lielu atbildību un pietāti, izzinot cilvēkstāstus, kuros pilskalnu loma atklājas cauri laikiem līdz pat mūsdienām. Mūsu lauku pētījuma pirmais apsekojums bija Ērgļu Skantes kalniņš – pilskalns, kas Nacionālā kultūras mantojuma sarakstā iekļauts 1998. gadā. Uz pilskalna plakumu ved izbetonētas kāpnes, kas ir ērtas, taču izjauc pilskalna dabīgo ainavu Ogres upes krastā.
 |
Ērgļu Skantes kalna – pilskalna kāpnes. Foto: Lolita Ozoliņa
Ekspedīcijas nākamā pietura ir Sauleskalns Bērzaunes pagastā, kur tiekamies ar Annu Brutāni, vietējo iedzīvotāju, kura pēc Jura Urtāna publikācijas par jaunatklātajiem pilskalniem Madonas novadā sazinājusies ar reģiona laikraksta “Stars” redakciju, lai sniegtu informāciju par Sauleskalna pilskalnu, kuru savulaik vietējie saukuši par Vezeles kalnu.
 |
Lote Katrīna Cērpa (no kreisās) Lolita Ozoliņa un Ieva Vītola kopā ar Annu Brutāni Sauleskalnā. Foto: garāmgājēja
Sarunā Anna atceras savas jaunības un darba gaitas, uzzinām ar daudz ko jaunu, piemēram, par kurmju ādiņu apstrādāšanas prasmēm, padomju laika ballītēm pilskalnos, kā arī tiekam pie Sauleskalna pilskalna atrašanās vietas norādēm. Ilgi nedomādamas, uzvelkam gumijas zābakus, apsmidzināmies ar pret ērču un odu līdzekli un dodamies ceļā gar netālo dīķi, lai apsekotu Sauleskalna pilskalnu. Neskatoties uz to, ka pilskalns atrodas teju 200 metru attālumā no Sauleskalna centra, lielceļa pašā malā, mēs izvēlamies (kā tas atklājās pēc tam) doties pa Annas precīzi norādītajām koordinātēm. Šis ir pirmais mūsu ekspedīcijas pilskalna apsekojums, tamdēļ neliela maldīšanās meža krūmāju džungļos ir pieļaujama. Toties pats pilskalns atklāj vairākas izteiktas terases un ir skaisti veidots nocietinājums.
 |
Sauleskalna pilskalns iekarots! Ieva Vītola (no kreisās) un Lote Katrīna Cērpa. Foto: Lolita Ozoliņa
Pilnīgi pretēja aina mums atklājas pēc dažām minūtēm, kad nonākam netālajā Aronas pilskalnā. Pilskalns ir kļuvis par vietējo tūrisma un izklaižu apmeklējuma vietu. Tā centrālajā nogāzē redzama liela izmēra izpļauta zāle sirds formā. Mūsu novērojumus pilskalnā papildina pilskalna īpašnieka palīgu Kalvja un Freda stāsts par salīdzinoši nesen atklātā Ledusavota pirmatnējās izteces atrašanu, kas jau ir kļuvis par mūsdienu mītu, daudzdienu kāzu svinībām un zaļumballēm pilskalnā padomju laikos un neskaitāmajām aktivitātēm, ko var izmēģināt, apmeklējot pilskalna teritoriju.
 |
Skats uz Aronas pilskalnu. Foto: Ieva Vītola
Ekspedīcijas pirmā diena noslēdzas ar projekta komandas satikšanos profesora Urtāna lauku mājās Laukezerā, interesantās sarunās par piedzīvoto un atklāto!
10. jūlijs – dunduri un čūskas mūs neattur izpētīt Keklišku, Borovkas un Lielindricas pilskalnus!
Sestdienas rīts sākas ar pamatīgu svelmi un dunduru uzlidojumiem, kas, ierodoties vasarnīcu ciematiņā “Celtnieks” Šēderes pagastā, tikai pieņemas spēkā. Šaurs zemes ceļš, kas izvijas augšup un lejup mežainā apkaimē, atduras vasarnīcu pudurī, tieši Keklišku pilskalna pakājē. Pilskalns tika atklāts šī gada aprīlī, kad pilskalnu apsekoja profesors Urtāns, un nu ir mūsu kārta satikt vasarnīcu kooperatīva iedzīvotājus un izzināt viņu informētību par potenciālo kultūrvēsturiskās nozīmes objektu. Kaut lielākā daļa vasarnīcu nav apdzīvotas, saujiņa satikto vasarnieku atklāj, ka par pilskalnu dzird pirmo reizi. Tomēr apstiprinās vietējo stāsti par pilskalna apkaimes teritoriju kā aktīvu Pirmā pasaules kara cīņu vietu. Sperot tikai dažus soļus pilskalna virzienā, ir manāmi zemes izcēlumi, kara laika rakumi un šāviņu izrautas bedres. Tiekam arī brīdinātas par zaļām čūskām, kas mīl paciemoties vasarnīcas iemītnieku iekoptajos dārzos.
 |
Lolita Ozoliņa Keklišku pilskalna pakājē. Foto: Ieva Vītola
Pēc atsvaidzinošas peldes dzidrajā Sventes ezerā dodamies uz Krāslavas novada Kalniešu pagastu, lai apsekotu Borovkas un Lielindricas pilskalnus. Abi pilskalni tika jaunatklāti šī gada 25. aprīlī. Gājiens pie pilskalna ved pa sausu skujkoku mežu, līdz paša meža malā paveras vilņots reljefs, citējot profesoru Urtānu: “Borovkas pilskalns ir Latgalei tradicionāli kauprē veidots pilskalns”. Borovkas sādža ir teju pamesta, satiekam tikai pilskalnam tuvākajās mājās “Ozoli” dzīvojošo ģimeni, kas atzīst, ka mežs pilskalna apkārtnē ir laba sēņošanas un ogošanas vieta. Tomēr informācija par netālo Skaistas upi, sādžas apdzīvotību un stāstiem par citiem tuvējās apkaimes ainavas objektiem ir gaužām skopa.
 |
Skats uz Borovkas pilskalnu. Foto: Ieva Vītola
Nākamais lauka pētījuma pieturas punkts ir Lielindricas pilskalns, kas atrodas netālu no Indricas nocietinātās muižas vietas Lielindricas sādžas teritorijā. Pilskalna koordinātes atrodam precīzi un pēc dažu minūšu gājiena pa meža taku uzkāpjam pilskalnā, kas atrodas Daugavas pietekas Tabakerkas krastā. Tiekamies ar pilskalna tuvumā esošo māju iedzīvotājiem, un to stāstos mijas druskas par Indricas muižnieku Plāteru dzimtu, arheologu pētījumiem, bet par pašu šopavasar atklāto pilskalnu un vietas ainavu informācija ir ļoti nepilnīga. Vēlā pievakarē pabeidzam izpēti ar atziņu, ka esam vairākiem vietējo sādžu iedzīvotājiem atklājušas tuvējās apkaimes īpašo vērtību un apziņu, ka tie dzīvo kultūrvēsturiska mantojuma objekta teritorijā. Tiesa, tai pašā laikā arī secinām, ka ir jāveic teju neiespējamais, lai informācija nokļūtu pie iedzīvotājiem, jo visi kā viens atzina, ka vienīgo vietējo laikrakstu “Ezerzeme” vairs neabonē. Ir diezgan skaidrs, ka paši pētnieki, kas apseko pilskalnus, ir teju vienīgais autentiskais informācijas avots.
Par ekspedīcijas komandas naktsmājām būtu ļoti daudz ko stāstīt, drīzāk tās noteikti ir jāredz. Moteļa “Piekalne” īpašniece Žanna ir harizmātiska un kolorīta personība, kuras ceptās pankūkas, dzīvesstāsts un pati vieta ir atsevišķa pētījuma vērts.
11. jūlijs – iespaidīgais Daudzišu pilskalns, ceļš pie Ļaksu pilskalna īpašniekiem un atvadīšanās no ezeru zemes...
Rīta brauciens sākas pa putekļainu un vijīgu zemes ceļu, no kura paveras Latgales skaistākās ainavas. Pāris reižu ir jāpiestāj, lai vērtos pakalniem noklātās pļavās, kuras ieloka meža kabatas. Daudzišu pilskalns, saukts arī par Kazukalnu un Kozlova gora, tika atklāts 2018. gadā. Paštaisīts ceļš vijas gar vairākām pamestām Daudziša sādžas mājām līdz atduramies Josifa Rukmana sētā. Pats saimnieks iznāk mūs sagaidīt un piedāvā pavadīt līdz pilskalnam.
 |
Josifs Rukmans un Lolita Ozoliņa ceļā uz Daudzišu pilskalnu. Foto: Ieva Vītola
Iespaidīgo pilskalnu apvij vairākas terašu kārtas un Josifs savā stāstā ir pārliecināts, ka šajā vietā ir bijis kaut kas nozīmīgs. Viņš norāda uz dažiem retiem aizsargājamiem augiem, ko sastopam savā ceļā, kā arī ļoti labi apzinās, ka saimnieciskā darbība šajā objektā nav iespējama. Pēdējo gadu laikā Josifs ir manījis, ka viņa īpašumu – pilskalnu, apmeklē vairāki cilvēki, tostarp ģimenes ar bērniem. Taču tai pašā laikā atzīst, ka nav īsti skaidrs viņu apmeklējuma mērķis. Pilskalna apmeklējums noslēdzas ar gardu cienastu Josifa sētā – kazas sieru, aveņu ievārījumu un svaigu piparmētru tēju. Atvadāmies no Josifa un dodamies uz Skaistas pagastu, kurā atrodas Ļaksu pilskalns. Pilskalns ir atklāts 2019. gadā un mums interesē saimnieku Gundegas Grišānes un viņas dēla Jāņa novērojumi par pilskalna apmeklētību. Drosmīgi iebraucam Grišānu ģimenes īpašumā, kā saka, zem zīmes. “Kadiķu” māju saimnieki, sākumā izvairīgi, bet vēlāk jau arī piedāvā mūs aizvest līdz pāris kilometru attālo pilskalnu. Saprotam, ka mums ir jāšķērso Amerika jeb vieta, kas ieguvusi savu nosaukumu, pateicoties kāda vietējā izceļošanai uz Amerikas Savienotajām valstīm. Tā kā ir pats karstākais dienas laiks, nolemjam pilskalna apsekojumu atlikt uz bezlapu laiku, kad raža būs novākta un tīrumi nokulti. Sarunā Grišānu sētā atklājam, ka apmeklētāju interese par pilskalnu kopš tā atklāšanas ir bijusi neliela, iespējams, 2 – 3 interesenti ir devušies uz pilskalnu, saziņā ar tā saimniekiem. Tomēr mednieku uzstādītā kamera ir fiksējusi mantraču darbību, un mēs saprotam, ka arī jaunatklāto pilskalnus diemžēl apdraud arheoloģiskā mantojuma postītāji.
Mūsu atvadas no Latgales ekspedīcijas ir tradīcijās ieturētas – pārdomās par ceļu mājup piesēžam uz čemodāniem Laimes muzejā Indrā, izejam Zaptes dārza austo labirintu un vēl atvēsināmies, izpeldot pāris apļus ezerā ar nosaukumu Balts.
 |
Pētnieču trijotne Laimes muzejā Indrā. Foto: muzeja personāls
Pēc nepilnas pusstundas tiekamies Krāslavas novada laikraksta “Ezerzeme” redakcijā ar galveno redaktori Ivetu Leikumu. Laikrakstā regulāri tiek publicēti profesora Urtāna raksti par jaunatklātajiem pilskalniem. Pārrunājam potenciālo sadarbību un vietējo situāciju, kā veiksmīgāk uzrunāt pilskalnu īpašniekus, pašvaldību pārstāvjus un vietējo sabiedrību.
Kopš 2018. gada, pateicoties LIDAR datu publiskai pieejamībai, novadpētnieku un pilskalnu aktīvistu informācijai, ir notikusi un turpinās sprādzienveidīga pilskalnu jaunatklāšana, īpaši Latvijas austrumu daļā. Laika posmā no 2018.–2021. gadam Latvijā ir atklāti 56 jauni pilskalni.
Ar jaunatklātajiem pilskalniem variet iepazīties šajā arheologa Jāņa Meinerta sagatavotajā kartē un pilskalnu sarakstā Latvijas Kultūras akadēmijas mājas lapā. Te arī pieejami arheologa Jura Urtāna sagatavotie jaunatklāto pilskalnu apraksti. Nupat gan karte, gan saraksts papildināts ar informāciju par 5 jauniem pilskalniem jūnijā un jūlijā - jaunatklājumu skaitu nu kuplina Kurjanovas pilskalns Ciblas novada Līdumnieku pagastā, Maslovas pilskalns Ludzas novada Lauderu pagastā, Žubuļu pilskalns Ludzas novada Rundēnu pagastā, Rivarišku pilskalns Preiļu novada Aglonas pagastā un Mitru pilskalns Rēzeknes novada Čornajas pagastā!
Projekts “Pilskalnu jaunatklājumi Latvijā 2018.-2021.gadā: kultūrvēsturiskā nozīmība” (Nr. lzp-2020/2-0078) tiek īstenots Fundamentālo un lietišķo pētījumu (FLPP) programmā. Finansē Latvijas Zinātnes padome.
Informāciju sagatavoja: Lolita Ozoliņa