Pētniecība fokusā. Intervija ar profesori Andu Laķi
Intervija ar profesori, socioloģijas doktori Andu Laķi
Intervijas autore Diāna Mierture, Latvijas Kultūras akadēmija, bakalaura studiju apakšprogrammas “Kultūras socioloģija un menedžments” 2. kursa studente
Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) profesore, socioloģijas doktore (dr.sc.soc.) Anda Laķe ir akadēmijas prorektore zinātniskajā darbā, Kultūras un mākslu institūta vadītāja, vadošā pētniece un LKA akadēmiskās bakalaura studiju programmas „Mākslas” apakšprogrammas “Kultūras socioloģija un menedžments” vadītāja. A. Laķe ir arī Latvijas Zinātnes padomes eksperte un Latvijas, Skandināvu, Eiropas un Starptautiskās Sociologu asociāciju biedre.
Pētniecība – prasme uzdot īstos jautājumus un vēlme uzzināt ko jaunu
Diāna Mierture: Mans ceļš līdz kultūrai ir bijis visai interesants, jo vidusskolā es padziļināti mācījos dabaszinātnes un arī zinātniski pētniecisko darbu veidoju ķīmijas priekšmetā. Spilgti atceros, ka, meklējot atbildes uz galveno pētījuma jautājumu, sapratu – pētniecība ir tas, ko gribētu darīt nākotnē. Kāpēc izvēlējos kultūru? Patiesībā kultūra neapzināti visu dzīvi ir bijusi man līdzās, un tieši vidusskolā humanitāro priekšmetu skolotājas parādīja man jaunu, plašāku skatījumu uz kultūras horizontu. Tad es sapratu, ka, jā, Latvijas Kultūras akadēmija ir tā vieta, kur varu apvienot savas radošās un analītiskās prasmes un varu studēt kultūras pētniecību, un domāju, ka izvēlējos labāko programmu, kur to darīt. Tā kā mans stāsts ir visai neparasts, kaut gan kultūrā starpdisciplinaritāte vairs nav nekāda novitāte, man ļoti interesē arī tas, kā citi nolēma pievērsties kultūras pētniecībai. Tāpēc mans pirmais jautājums – kā Jūs nolēmāt savu karjeru saistīt ar kultūras pētniecību, kultūras socioloģiju?
Anda Laķe: Mans profesionālais ceļš uz pētniecību sākas, studējot Latvijas Universitātes (LU) Vēstures filozofijas fakultātē Filozofijas programmā, un absolvējot mums bija arī papildspecialitāte filozofs – pasniedzējs. Toreiz bija tā saucamā “valsts sadale”, un man piedāvāja darbu LU Socioloģijas katedrā. Salīdzinoši agri jau kļuvu par pasniedzēju. Paralēli pasniedzējas darbam tika piedāvāta iespēja piedalīties LU Socioloģijas katedras īstenotos pētniecības projektos.
Visdabiskākā vidē, kur var nodarboties ar pētniecību, ir augstskolas vide, kurā ir arī dažādas pētniecības struktūras. Jau kopš 80. gadu beigām mana karjera paralēli ir veidojusies gan dažādās augstskolās lasot lekcijas studējošajiem, gan piedaloties dažādos pētniecības projektos, un tā tas notiek vēl šobrīd. Tas, kas ir mainījies, ir galvenā augstskola, kur es strādāju, un tā ir Latvijas Kultūras akadēmija, un galvenais pētniecības virziens ir kultūras joma. Ir dažādi iemesli, kāpēc izvēlējos Kultūras akadēmiju un kāpēc kultūras socioloģiju un kultūras pētniecību. Man šķita, ka kultūras lauks ir pārskatāms, pietiekami konkrēts, ļoti interesants un dinamisks. Turklāt gan intervējot cilvēkus, gan rakstot pētījumu ziņojumus, gan daloties ar tiem un pēc tam jau organizējot citus cilvēkus ap kultūras lauku, bija tāda sajūta, ka jomu interesē pētījumi. Ne visus cilvēkus un organizācijas, protams, bet kopumā, ka kultūras un mākslas vide ir izslāpusi pēc pētniecības, pašrefleksijas un jaunām zināšanām. Otrs iemesls, kāpēc tieši Kultūras akadēmija un kāpēc tieši kultūra, jo tā ir laba sajūta, ka tu pēti nevis tikai sava prieka pēc vai tikai tāpēc, lai dažās konferencēs par to pastāstītu, bet tāpēc, ka ir kultūras organizācijas, kultūras ļaudis, kultūras jomas profesionāļi, kuriem pētniecība ir svarīga.
D.M.: Jūs pieminējāt to, ka ne visi izvēlas pētniecību, bet kādām prasmēm un īpašībām būtu jāpiemīt pētniekam un vai katrs var kļūt par pētnieku?
A.L.: Katrai profesijai vai darbības veidam ir konkrēti priekšnoteikumi, kas ļauj kļūt par labu profesionāli. Talantīgam, izcilam pētniekam ir jābūt interesei un spējai formulēt jautājumus, zinātkārei, interesei iet dziļumā, saprast, kāpēc kaut kas notiek, nepieņemt gatavas atbildes. Metožu lietošanu vai darbu ar teorētiskiem avotiem, pacietību, sistemātiskumu, kritisko domāšanu – šīs prasmes var attīstīt, bet tā interese par neskaidro un arī spēja ieraudzīt to, kas ir neskaidrais, to, kas nav dotais, – tas ir ļoti būtisks priekšnoteikums. Ir jāgrib zināt kaut ko vairāk, tad atbilžu meklēšana ir aizraujoša. Paradoksālā kārtā šī īpašība nepiemīt visiem cilvēkiem. Šķiet, ka mēs visi gribam atrast kādas atbildes, bet veltīt savu laiku, meklējot atbildes ar zinātniskajiem instrumentiem, – tādu cilvēku nav īpaši daudz.
D.M.: Jā. Visi grib iegūt atbildes, bet ne visi grib meklēt veidus, kā iegūt atbildes.
A.L.: Jā. Tas varbūt tā ļoti abstrakti skan, bet patiesībā, ilgi strādājot pētniecībā, es redzu, ka tie cilvēki, kas pievēršas pētniecībai, ir tie, kuri uzdod jautājumus un kuri ir gatavi arī veltīt laiku atbilžu meklēšanai.
D.M.: Kādi ir lielākie kultūras pētnieku izaicinājumi mūsdienās?
A.L.: Man šķiet, ka pats galvenais izaicinājums kultūras pētniecībai ir pati kultūras joma. Kultūras un mākslas joma, pirmkārt, ir īpašā statusā tādās sabiedrībās, kurās dominē tirgus ekonomikas likumi. Kultūras un mākslas jomai visu laiku nākas apliecināt savu nepieciešamību sabiedrībai. Tas reizē ir arī paradokss, jo sabiedrības patiešām pastāv un iegūst savu seju, tikai pateicoties kultūras iezīmēm. Tātad kultūra kā pētījuma objekts ir ļoti specifiska tieši tādas iekšējas plaisas ziņā. No vienas puses, bez kultūras sabiedrības nevar pastāvēt, jo tā veido identitāti, no otras puses, kultūras vērtība vienmēr tiek raksturota kā otršķirīga vai izklaides vērtība. Tas nozīmē, ka jebkurā gadījumā kultūras pētniecībai klāt ir zināma apoloģētikas daļa. Reizē pētniekam jābūt objektīvam, bet tajā pašā laikā arī jāsaprot, ka kultūras pētniecības rezultāts var tikt pagriezts gan pret kultūru, gan par kultūru, un ar to ir jārēķinās. Otrkārt, kultūra ietver arī radošo vidi, māksliniekus. Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir pētnieciski, analītiski uzlūkot radošos un mākslinieciskos procesus, kas bieži ir intuitīvi, emocijās balstīti, un analizēt, piemēram, kā mākslinieks izvēlas savas radošā darba tēmas vai vērtības, ko viņš grib izteikt. Radošais process ir noslēpums un ļoti individuāls katrā mākslas jomā, katram māksliniekam, un tas ir daudz šaurāks pētniecības lauks, ko, man šķiet, ir ļoti, ļoti grūti pētīt.
D.M.: Jūs pieminējāt to, ka pētniekam un datiem jābūt pēc iespējas objektīvākiem, bet līdz ar to, vai pētniecībā ir vieta emocijām, pētnieka emocijām?
A.L.: Pētnieciskās pieejas var būt ļoti dažādas. Ir tādas, kas prasa pētniekam distancēties no savām emocijām un spēt uzlūkot norises neatkarīgi no sava redzējuma un vērtībām. Ir pētnieciskās pieejas kas, gluži otrādi, pieļauj un pat pieprasa pētnieku emocionālu klātbūtni un spēju emocionāli iedziļināties procesos. Empātiski iedziļināties gan cilvēkos, ko viņš pēta, gan kultūras norisēs un mākslas norisēs, būt klāt, būt kontekstuālam. Protams, runājot par pētniecību, mēs pieminam, ka objektivitāte ir svarīgs faktors, bet tomēr šo atziņu nevar universalizēt. Tas ir atkarīgs no pētniecības pieejas, un pētniekam drīkst būt pieredzē balstītas emocijas, kur emocionalitāte spēlē lielu lomu pētāmās parādības izpratnē. Jo tu emocionālāk, empātiskāk uz kultūras vai mākslas notikumu savā pētījumā balsties, jo tu vairāk iedziļinies to cilvēku redzējumā, kas ir iesaistīti šajos procesos un jo tu pilnīgāk spēj to fenomenu atklāt. Tātad pētnieks pats ir būtiska pētījuma daļa. Piemēram, kvalitatīvi pētījumi ir tādi, kur jābūt mūsu emocionalitātei, izpratnei un līdzšinējai pieredzei par to, ko mēs gribam saprast. Tāpēc par pētnieku nekļūst pēc pirmās pētnieciskās pieredzes. Tas, protams, nozīmē pētniekam uzkrāt informāciju un izpratni par to lauku, kas viņu interesē. Tāpēc arī pētnieki ne vienmēr ļoti strauji maina savus pētnieciskos virzienus. Es arī vienā savā profesionālās darbības posmā vairāk pievērsos kultūras un mākslas jomas pētniecībai, ilgstoši pie tās strādāju un tad katrs nākamais pētījums jau stiprina un bagātina manu pieredzi un varbūt arī spēju empātiskāk uztvert tās norises, kas kultūrā un mākslā notiek.
Pētniecībā emocijas ir klātesošas, un tajās balstās pat atsevišķas pētnieciskas pieejas, kas pieprasa, lai emocionalitāte balstītos spējā ar izpratni skatīties uz cilvēkiem un mākslas norisēm, kas tiek pētītas.
Kāpēc socioloģijai vajag menedžmentu un menedžmentam – socioloģiju?
D.M.: Nākamais jautājums Jums kā apakšprogrammas “Kultūras socioloģija un menedžments” vadītājai. Kāpēc socioloģijai vajag menedžmentu un menedžmentam – socioloģiju?
A.L.: Kultūras socioloģijas un menedžmenta apakšprogrammas nosaukumā socioloģija tiek lietota, lai apzīmētu divus virzienus. Pirmkārt, tas ietver sevī socioloģijas kā zinātnes teorētiskos skatījumus un pamatnostādnes. Otrkārt, - īpašas zināšanas pētniecības metodēs, pētījumu dizainos, pētījumu metodoloģijā ne tikai socioloģijā, bet arī sociālajās un humanitārajās zinātnēs kopumā. Menedžments, protams, ietver sevī prasmes vadīt procesus kultūrā, kultūras projektus, dažādu līmeņu kultūras organizācijas, kā arī mārketinga un komunikācijas kampaņas. Protams, ja runājam par programmu tādā kontekstā, ka programmas uzdevums ir sagatavot profesionālajai dzīvei, tad socioloģijas un pētnieciskās zināšanas patiesībā nenes aiz sevis ļoti plašu darba tirgu, jo es pat nezinu, vai ir tāds amats Latvijā – sociologs. Socioloģija dod zināšanas par sabiedrību. Darbavietas pētniecībā nav daudz, bet lielākā daļa no mūsu apakšprogrammas absolventiem strādā kultūras projektu, kultūras organizāciju vadībā. Taču, ja mēs vairāk tomēr sagatavojam cilvēkus kultūras procesu vadībai, kāpēc jāmācās socioloģija? Tāpēc, ka socioloģija un pētniecības prasmes palīdz kļūt par gudru kultūras projektu un organizāciju vadītāju. Kultūras menedžmenta prasmes var apgūt arī koledžas līmenī, jo tās bieži vien ir tehniskas lietas, kas ir vienkārši jāapgūst un kuras nereti var arī iemācīties praksē. Socioloģijas zināšanas dod konteksta izpratni. Nevis tehniski būt par izpildītāju, bet pārvaldīt vidi, kurā tu esi. Tāpēc socioloģija noteikti palīdz menedžmentam. Savukārt menedžments jeb pārvaldība palīdz sociologiem labāk ieraudzīt to vidi, kur socioloģijas zināšanas var lietot, jo socioloģija nav tikai dažādu teoriju un ideju pārzināšana. Mūsu iecere ir bijusi tāda, ka visiem trim zināšanu blokiem vajadzētu savstarpēji būt papildinošiem. Vēl jau ir ceturtais pīlārs – humanitārās mākslu zināšanas, kas ietver filozofiju un kritisko domāšanu, kā arī mākslas, literatūras un kino vēstures zināšanas. Tās veido vēl plašāku izpratni.
Man šķiet, ka kultūras socioloģija un menedžments ir laba apakšprogramma tieši tādēļ, ka tā ļauj gudri strādāt gan savā kultūras organizācijā vai projektā, gan arī kontekstualizēt situāciju, pārzināt to un skatīties plašāk. Kad mēs veicam pētījumus un intervējām darba devējus par to, kādus cilvēkus viņi sagaida un kā mums jāsagatavo Kultūras akadēmijas absolventi, nekad netiek nosauktas praktiskas lietas. Viņi saka, ka praktiskas lietas studentam var iemācīt divu nedēļu laikā un tās nepārtraukti mainās. Tiek sagaidīta plašāka humanitāras un kultūras jomas konteksta pārzināšana. Tā veidojas paradokss, jo studējošajiem biežāk šķiet, ka vajag uzzināt kaut ko ļoti konkrētu. Piemēram, ja es būšu mārketinga speciālists, kas man būs jādara? To pateiks vadītājs, kā tā dienaskārtība veidojas, bet plašāka zināšanu pieredze piešķirs vērtību jums kā profesionāļiem nozarē. Pēc tam jau visi saka, ka tā tas arī bija.
D.M.: Tieši karjeras dienā, kad bija iespēja tikties ar programmas “Mācītspēks” vadītāju, dzirdēju uzslavas par Kultūras akadēmijas absolventiem, kuri nolēmuši kļūt par skolotājiem. Teica, ka iemācīties praktiskās lietas kā skolotājiem viņiem ir daudz vienkāršāk, jo viņiem jau ir plaša zināšanu bāze.
A.L.: Jā, zināšanu bagāža ir tā, kas ļauj ātri reaģēt un apgūt jaunas zināšanas. Šajā kontekstā varu paplašināt atbildi uz jautājumu par pētniecībai nepieciešamajām prasmēm. Viena no tām ir prasme uzdot jautājumus, taču labs profesionālis veidojas, ja viņš visu laiku grib uzzināt ko jaunu, nešķirojot, kurā diennakts laikā vai kurā dzīves situācijā iegūtās zināšanas tiks praktiski izmantotas. Mēs esam tik dinamiskā, tik mainīgā laikā, ka mums galvenā prasme ir visu laiku gribēt uzzināt kaut ko jaunu. Ir jābūt atvērtībai. Es esmu dažkārt sastapusies ar studējošajiem, kuri saka: “Es šo jau zinu, man to nevajadzēs.” Tas kļūst par izaugsmes riska faktoru, jo mēs neviens nezinām, kādas zināšanas mums vajadzēs rīt.
Ceļš uz kultūras pētniecību
D.M.: 2022. gadā bija veikts Zinātniskā patēriņa pētījums, kur tika secināts, ka viszemāk Latvijas iedzīvotāji ir novērtējuši tieši sociālo zinātņu attīstības līmeni. To uzsvēra arī 44% aptaujāto jauniešu. Kā tādā gadījumā atzīties vecākiem, ka esi nolēmis studēt kultūras pētniecību, ja tā ir tik zemu novērtēta sabiedrībā?
A.L.: Kultūras pētniecība ir starpdisciplināra pētniecība, kas atrodas kaut kur pa vidu starp humanitāro un mākslas zinātņu pētniecību un sociālo zinātņu pētniecību, bet… Jā, to ir grūti argumentēt, jo cilvēki, kuri strādā kultūras jomā, ne vienmēr ir labi atalgoti. Kā mēs zinām, šī darba tirgus nozare ir nedroša. Bieži vien, ja tu nestrādā valsts iestādē, tad nezini, cik ilgi tev būs darbs un, beidzoties vienam projektam, būs jārūpējas par nākamo. Tātad ir daudz riska faktoru, ja studējošais izvēlas studēt mākslu, kultūru un vēl pētniecību tajā jomā, bet mēs varam meklēt atbildi pavisam citā virzienā. Izvēlēties studijas un savu nākamo darbavietu droši vien vajag pēc tā principa, ko tu minēji, ka ir jābūt interesei. Tad ir gan darba piedāvājumi, gan arī labs atalgojums, gan pietiekami liela stabilitāte dzīvē. Patiesībā tevis uzdotajam jautājumam ir vairākas puses. No vienas puses, kāpēc būtu jāstudē kultūra, ja ir tik daudzi riski un arī cilvēki nezina, kāpēc jāpēta kultūra un kāpēc vispār jābūt kultūrai? Ir pašam jābūt pārliecībai, ka kultūrai ir jābūt un tā ir jāpēta. No otras puses, manuprāt, iedzīvotāji neredz, kā sabiedrībā dzīvo tās zināšanas, kuras rada pētnieki. Šīs zināšanas bieži vien ir ievītas jau kādos politiskos lēmumos un ietekmē sabiedrisko domu tādā netveramākā veidā. Es negribu teikt, ka sociālajās zinātnes viss ir ļoti labi attīstīts un ka neizpratīgā sabiedrība neredz un nenovērtē, bet, ja mēs tiešām viegli ieraugām un saprotam, ka ir izgudrotas jaunas zāles vai drons, tad zināšanas, kas ir iegūtas par mums pašiem kā par sabiedrību, tās nav tik viegli ieraugāmas. Var jau būt, ka šī Zinātniskā patēriņa pētījuma datos parādās sabiedrības intuīcija, ka mēs kā sociālo zinātņu un arī humanitāro zinātņu pētnieki varbūt neesam darījuši visu, lai iegūtu pietiekami pārliecinošus datus par mūsu sabiedrību. Te man gribas zinātniekus aizstāvēt, jo humanitāro un sociālo zinātņu nozaru pētniekiem finansējums vienmēr ir bijis daudz mazāks nekā eksakto zinātņu pētniekiem. Zinātnieku skaits ir mazāks, pētījumu skaits ir mazāks, līdz ar to – mazākas iespējas veikt pētījumus daudzu gadu garumā par vienām un tām pašām tēmām. Par nabadzību, atstumtību, nevienlīdzību, iekļaušanu, dzimumu diskrimināciju. Tad, jā, varbūt ir objektīvi, ka mēs, kā šo jomu zinātnieki, sabiedrības skatījumā neesam uzkrājuši tādu nozīmīgu zināšanu masīvu, lai arī sabiedrība skaidri justu, ka mēs esam atklājuši kaut ko ļoti būtisku. Taču sociālo un humanitāro zinātņu pētnieki tomēr uzkrāj pietiekami daudz datus un informāciju, bet tie ne vienmēr pēc būtības tiek izmantoti lēmumos. Tātad, ja, piemēram, ķīmiķi ir izgudrojuši jaunas zāles, tad šīs zāles jau dabiski tiek patentētas, ražotas un izplatītas, bet, ja sociālo un humanitāro zinātņu zinātnieki izdara kādu atklājumu par korupcijas iemesliem, par zemām līdzdalības pakāpēm, par integrācijas šķēršļiem utt., tad, lai šīs zināšanas patiešām tiktu izmantotas un kļūtu redzamas sabiedrībā, ir vajadzīga arī politiskā griba. Tas ceļš, kā sociālo un humanitāro zinātņu zināšanas aiziet līdz sabiedrībai un tiek izmantotas sabiedrības dzīves uzlabošanā, ir daudz garāks un sarežģītāks. Mēs varam izpētīt dažādus kultūras pieejamības šķēršļus un to, ka kultūras patēriņā neiesaistās virkne cittautiešu, lauku teritoriju iedzīvotāju un mazturīgo iedzīvotāju. Mēs to zinām, bet kāda ir mūsu iespēja to strauji mainīt? Daudz grūtāk, kā sākt ražot tabletes.
D.M.: Jā, noteikti. Vēl viens ļoti svarīgs jautājums, kas arī mani interesēja brīdī, kad stājos akadēmijā un kas, protams, interesē joprojām – kādas ir karjeras iespējas pētniekiem?
A.L.: Karjera ir iespējama divos virzienos. Var strādāt akadēmiskā vidē augstskolā vai zinātniskā institūcijā, kad tevi ievēl vai nu zinātniskā asistenta, vai pēc tam pētnieka vai vadošā pētnieka amatā un kopā ar komandu tiek izpildīti dažādi līgumdarbi. Zinātnieka, pētnieka amats bieži vien tiek īstenots kombinācijā ar pasniedzēja amatu. Līdzīgi, kā es stāstīju par savu pieredzi. Tā ir diezgan klasiska pētnieka karjeras attīstība, kad strādā kādā augstskolas zinātniskā institūcijā vienlaikus gan kā pasniedzējs, gan kā pētnieks. Kaut gan tas ne vienmēr ir obligāti. Mums arī Kultūras un mākslas institūtā ir vairāki pētnieki, kas nestrādā kā pasniedzēji, un ir vairāki pētnieki, kas strādā kā pasniedzēji, bet kuri grib vairāk būt tikai pētnieki, un ir vairāki pētnieki, kas grib vairāk būt pasniedzēji. Tās ir divas profesijas puses.
Otrs virziens, ka netiek ieņemts pētnieka amats, bet tiek īstenotas pētnieciskas darbības kādas citas profesijas ietvaros. Piemēram, tiek uzkrāti dati par auditorijām, par biļešu tirdzniecību, par kādiem ekonomiskajiem uzņēmuma darbības rādītājiem utt. To mēs runājām arī par kultūras socioloģiju un menedžmentu, - ja tu gribi būt labs uzņēmuma komunikācijas speciālists, tev jāpēta sociālo tīklu profili, auditorijas, informācija par konkurentiem utt.. Vēl var strādāt pētniecībā komercsektorā. Ir pētījumu aģentūras, kuras gan Latvijā nav specifiski kultūras jomas pētījumu aģentūras, bet ir mediju patēriņa aģentūras, ir sociālo pētījumu centri, kuri izpilda dažādu organizāciju pasūtījumus. Tad tas nozīmē, ka tu strādā pētniecībā vispār, nevis tieši ar kultūras jomu saistītā pētniecībā.
Amata vietu skaits pētniecībā nav liels, bet ir kādas prasmes, kas ļauj cilvēkiem kļūt par pētniekiem. Pavisam neliels skaits gribētu strādāt tikai pētniecībā un vēl mazāks skaits ir to, kas būtu piemēroti tam.
D.M.: Ar ko vispār sākt, lai kļūtu par pētnieku? Kā spert pirmos soļus un vai pietiek tikai ar studēšanu?
A.L.: Man šķiet, ka Kultūras akadēmijā savas intereses apliecināšanas iespējas ir vairākas. Pirmkārt, mēs veidojam vairākus pasākumus, kur aicinām piedalīties studējošos. Mēs, docētāji, un tie, kas esam saistīti ar Kultūras un mākslu institūta darbu, redzam, kas nāk uz šiem pasākumiem un kas ne. Otrkārt, studiju procesā mēs dodam dažādus ar pētniecību saistītus uzdevumus, tur ir iespēja parādīt savu īpašu interesi par pētniecību. Treškārt, mēs mēģinām akadēmijā pakāpeniski veidot Jauno pētnieku skolu, kur būs iespēja parādīt savu interesi. Mēs ieraugām tos cilvēkus, kurus interesē, kuriem padodas un kuriem var uzticēt darbus, uzrunājam un jau piedāvājam piedalīties citos pētījumos, kurus veicam Kultūras akadēmijā. Tādā ziņā, man šķiet, akadēmijā ir viegli ieāķēties pētniecības vilcienā. Mēs paši institūtā veicam daudzus pētījumus, un studenti tajos tiek iesaistīti. Tad arī piedāvā darbu. Ja tu man jautā, kā darīt, tad skaidri un gaiši visās situācijās apliecināt to, ka tevi interesē pētniecība. Par to, ka Kultūras akadēmijā ir iespēja iesaistīties pētniecībā jau diezgan augstā, profesionālā līmenī, liecina gadījumi, kad mēs Kultūras un mākslas institūtā zinātniskā asistenta amatā ievēlam bakalaura līmeņa studējošos, bet to cilvēku nav daudz. Kā jau es teicu, zinātnē nav ļoti liels skaits nodarbināto, bet ceļš uz pētniecību ir caur studiju procesā integrētām pētnieciskajām aktivitātēm un caur mūsu pētījumu projektiem, kuros mēs parasti uzaicinām piedalīties un dodam iespēju sevi parādīt, un arī apliecināt to, kuras tēmas vairāk interesē - radošās industrijas, nemateriālais kultūras mantojums, kultūras līdzdalība vai mākslā balstītā pētniecība u.c.. Vai tev kā studentei šķiet sarežģīta iespēja iekļauties pētniecībā?
D.M.: Nešķiet, nē. Es esmu sapratusi, ka svarīga ir interese. Ja neviens nezina par to, tad arī iespēju būs visai maz. Būtiski ir arī piedalīties tajā, ko piedāvā augstskola, un tādējādi var iekļūt apritē.
A.L.: Jā, tur nav nekādu atlases testu vai kā tamlīdzīga. Pirmais ir gribēšana. Mācīšanās procesā tiek piedotas arī dažādas neizdošanās. Mēs negaidām, ka pirmā vai otrā kursa studenti spēs veikt maģistra līmeņa pētnieciskas darbības, bet, ja ir interese, tad ir vairākas lietas, ko var ātri no kolēģiem iemācīties. Otrais ir jautāšana, bet svarīgākā ir darīšana.
D.M.: Manuprāt, Kultūras akadēmija veido diezgan daudz pasākumus, kas popularizē zinātni un pētniecību studentu vidū – tās ir gan konferences, gan semināri. Šobrīd tiek uzsākta arī Jauno pētnieku skolas projekta īstenošana. Varbūt ir vēl kaut kādas jaunas formas, kā jūs centīsieties iesaistīt studentus pētniecībā?
A.L.: Līdz šim ir bijušas divas stratēģijas. Viens – ir dota iespēja pētīt gan pašiem, gan pieredzējušu pētnieku komandās un dota iespēja stāstīt par saviem pētījumiem. Otra lieta, ka mēs mēģinām arī praktiski parādīt, ka atbalstām pētniecību ar finansiālu motivāciju. Tas nav zemākajos kursos, bet tas ir, izstrādājot bakalaura un maģistra darbus. Nevarētu teikt, ka jauns, bet stratēģiski galvenais fokuss ir radīt tādus apstākļus, kur jaunie pētnieki vēl vairāk var būt kopā ar pieredzējušiem, dažādu paaudžu pētniekiem. Mēs vēlamies starp jaunajiem pētniekiem atrast tādus vēstniekus, kas pastāsta savu tuvo, neseno pieredzi – kā mani interesēja, kā es iegāju pētniecībā, kāds bija mans ceļš. Caur individuālām labajām pieredzēm izstāstīt jau nākamajai paaudzei par to, kā tas bija man. Man šķiet, ka vides, notikumu, pasākumu veidošana, kur dažādu paaudžu pētnieki ir kopā un stāsta par savām pieredzēm, ir kas tāds, ko mēs esam sākuši, un to mēs varam izdarīt tikai tāpēc, ka mums ir daudz jauni maģistru pirmo kursu studējošie, kuri labprāt izstāsta savu pieredzi. Arī kopīgu pētījumu veikšana un jauno pētnieku iesaistīšana ne tikai transkripciju rakstīšanā vai lauku darbu veikšanā, kas, starp citu, ir ļoti pamācoša un pieredzi bagātinoša, bet arī teorētisko avotu studijās, sarežģītu aptaujas anketu izstrādē, pētījumu dizainu izstrādē. Parādīt pētniecisko procesu visos līmeņos varētu būt arī motivējoši un iedrošinoši.
Vēl viena forma, kas varbūt netieši motivētu iesaistīties pētniecībā, ir to organizāciju pārstāvju aicināšana, kuri mums pasūtījuši pētījumus, lai uzzinātu, kā pētījumi pēc tam tiek izmantoti. Tas parāda, ka pētniecība vai zinātne nav tāds ēterisks veidojums, kas varbūt dažiem tikai ir vajadzīgs, bet ka pētniecība un dati ir reāli vajadzīgi. Protams, mēs paši to stāstām, bet svarīga ir arī otra puse – vairāk identificēt tos cilvēkus, kuri izmanto pētījumu datus, kuri jūt trūkumu pēc pētījumu datiem. Pētniecībai var būt arī filozofiskā vērtība, ar ko mēs sākām, bet mums gribas ieraudzīt arī praktisko pusi pētniecības vērtībai, un tas varbūt varētu palīdzēt studējošajiem ieraudzīt pētniecības darba augļus.
D.M.: Man šķiet, ka tas ir ļoti svarīgi, un tas varētu netieši motivēt studējošos. Daudziem, tajā skaitā arī man, ir svarīgi ikdienā redzēt sava darba rezultātu.
A.L.: Jā, un tam ir arī cita vērtība. Mēs runājām par to, ka sabiedrība neviennozīmīgi vērtē sociālās un humanitārās zinātnes un uzskata ka tās nav tik labi attīstītas, kā eksaktās zinātnes. Mēs vairāk piešķirtu balsi tiem, kas izmanto datus, jo kā lai cilvēki zina, ka pētījumi notiek?
D.M.: Pilnīgi noteikti. Paldies par sarunu!