JAUNUMI

Diskusijas “Nākotnes skola: Humanitāro, sociālo un mākslas zinātņu nākotne” kopsavilkums

28.02.2017

Diskusija notika 10. februārī LKA teātra mājā Zirgu pasts. Diskusiju vada: LKA prorektore zinātniskajā darbā, prof. Anda Laķe. Diskusijas dalībnieki: Viesturs Celmiņš, antropologs; Gustavs Strenga, vēsturnieks; Miķelis Grīviņš, sociologs; Elīna Ozoliņa, pētniece, sociālantropoloģe; Baiba Bela, socioloģe; Zane Kreicberga, teātra pētniece, režisore. Diskusijā piedalās ar komentāriem arī auditorija: LKA docente Laila Niedre; LKA asoc.profesore Anna Eižvertiņa.

NB! diskusijas kopsavilkums nav transkripcija: izmantotas atsevišķas parafrāzes, nevis tiešie citāti.

Diskusijas ietvaros tika runāts par humanitāro un sociālo zinātņu (hum.-soc.) nozares pētnieku vietu Latvijas zinātnes ekosistēmā, tās problēmām, nākotnes attīstību un par šo nozaru dalībnieku aktivitāti. Dažas tēzes:

Pētījums1 radies no pašu hum.-soc. zinātnieku aktivitātes, kad tika ievērtos, ka nav finansiālā atbalsta šīm zinātnēm, ka vide ir nelabvēlīga zinātņu attīstībai. Zinātniekos tas radīja neapmierinātību, kas savukārt ir impulss šādam pētījumam. /E. Ozoliņa

-Hum.-soc. zinātnieki tiek atzīti, taču bieži netiek pamanīti vai tiek uztverti kā paši par sevi saprotami. (piemērs: viedās stratēģijas izstrādē piedalījās šie pētnieki, bet viņu intereses stratēģijā nav pārstāvētas.) /E. Ozoliņa

-Man šķiet, ka gan jau tie 48% hum.-soc. zinātnēs nodarbinātie strādā citās jomās ministrijās u.tml., nevis ir tie, kas lemj un veido stratēģijas. Es baidos, ka pat lielākajai daļai institūtu vadītāju nebija nekādas teikšanas naudas sadalē. Varbūt augstskolu rektori varēja ko ietekmēt…bet arī viņi tur klāt nav bijuši, kā mēs zinām. Sanāk tāda kā melnā kaste, par kuru nav vērts īpaši diskutēt. /B. Bela

Mums jārunā nevis pašiem savā starpā, bet jājautā citiem, kas ir tas, kas neliek hum.-soc. zinātnes uztvert nopietni, kāpēc ir aizspriedumi, kāpēc mēs netiekam izvirzīti kā viena no atbalstāmajām prioritātēm. /V. Celmiņš

Ja mēs neko nedarām, lai sistēmu uzlabotu, nevienu jaunu tur iekšā mēs aicināt nevaram. /Z. Kreicberga

Hum.-soc. zinātnes, protams, ir svarīgas – ir teātri, māksla, žurnāli, notikumi, cilvēki spēj komunicēt un nekonfliktēt. Bet lēmumu ķēde – finansējuma nepiešķiršana S3 līmenī, doktorantūrai un post-doktorantūrai (visas naudas nāk no Eiropas) – signalizē, ka hum.-soc. nav būtiskas un svarīgas šajā valstī.  Reāli jau tās vajag – tajā pašā mārketingā, kas spēj visu pārdot un reklamēt, cik ir mūsējo. Ja viņus noņem nost, sistēma sabrūk. Bet viņus nespēj identificēt. Mums tāpēc vairāk citiem jāstāsta, kā mēs esam ģeldīgi./V. Celmiņš

Jāsaprot, ka zināšanas un pētījumi ir svarīgi arī, piemēram, kultūras radīšanā. Muzeja izstāde ir daudz vērtīgāka, ja tā balstās pētnieciskā darbā. Tāpat muzeja režisoram ir ļoti nepieciešama teātra zinātnieka palīdzība, literatūras pasniedzēji. /G. Strenga

 

Plašas diskusijas bija par valsts finansējuma pieejamību (t.sk., post-doktorantūras granti) un iespējām to iegūt hum.-soc. zinātņu pārstāvjiem, kā arī par finansiālā atbalsta trūkuma ietekmi uz zinātņu attīstību. Dažas tēzes:

Simptomi meklējami valsts pārvaldē, kur problēma risinās pakāpeniski: nav naudas zinātnei un pētījumiem kopumā, nav finansējums pedagoģiskajam darbam, nav finansējums post-dokiem. Ja finansējums bija, tas nāca no Eiropas. Mēs dzīvojam situācijā, kur de jure humanitārās un sociālās zinātnes ir svarīgas, bet de facto atbalstu un finansējumu nesaņem. Provokatīvi runājot, loģisks solis šai situācijai ir humanitārās un sociālās zinātnes slēgt. Tas atspoguļotu patieso valsts politiku. Citādi mēs dzīvojam ilūzijās. /V. Celmiņš

Cilvēks, kurš ar akadēmiskām ambīcijām iestājas pirmajā kursā, patiesībā var necerēt uz valsts (finansiālu) atbalstu šīm studijām. Vidusskolēnus nevajadzētu par to, kādas ir viņu karjeras iespējas, maldināt. Būtu godīgi to pateikt. /V. Celmiņš

Ja man kāds 18 gadus vecs jaunietis prasītu, vai ir vērts studēt, domājot par akadēmisko karjeru, es teiktu nē. Un to ir svarīgi nokomunicēt cilvēkiem, kas to vēlas darīt. Problēma ir ne tā, ka mums nav naudas, bet tā, ka mēs netiekam iekļauti nākotnes perspektīvā. Tiek muļķoti gan tie, kas darbojas jau 20 gadus, gan tie, kas tikko tikai sāk. /G. Strenga

Nav arī tā, ka tikai hum.-soc. zinātnes nesaņem finansējumu. Nesen no RTU izskanēja – valsts prasa būvniekus, kas ir spējīgi celt no betona, stikla, metāla, bet maksā kā par zaru būdas slējējiem. Tas ir valstī kopumā. Stradiņš arī teica – mūsu valsts kopējais budžets zinātnei ir tik liels, kā vienai lielākai ASV universitātei. Cieš viss kopumā, mēs tai skaitā, varbūt visvairāk no visiem. /B. Bela

Tas, ka mums nepietiek naudas (ka mēs no visa budžeta ciešam visvairāk), ir tikai mūsu vaina. /V. Celmiņš

Sistēma iekšēji ir nesakārtota. Post-doki nav atsevišķa institūcija, bet tikai Eiropas nauda, kas drīz beigsies. Ienākt Rietumu līmeņa veidā Latvijas zinātnē nav iespējams, jo pēc doktorantūras nav pat sakārtota iespēja konkursa kārtībā ieņemt amatu kādā universitātē, jo tur viss jau ir sarunāts vai arī fakultātei ir tik maz naudas, ka jaunus cilvēkus nepieņem. Tas ir jautājums – kad mēs beigsim sevi muļķot, kad universitātes beigs mūs un jaunus cilvēkus muļķot. Ir jāpasaka – tāda ir nākotne. Jābūt gataviem par savām un nākamo tiesībām cīnīties un kaut kādu perspektīvu sakārtot. /G. Strenga

Nauda, ko piedāvā post-dokiem, jau nav nemaz tik slikta (1600 eiro mēnesī, 800 eiro grāmatām, konferencēm utt.). Bet problēmas rada tam līdzi nākamie nosacījumi – atmest visus līdzšinējos darbus, akadēmiskos tīklus, visus projektus. Cilvēkam, kuram jau ir izveidotas akadēmiskās iestrādes, akadēmiskie tīkli, kas sevi jau ir pozicionējuši, atteikties no visa sava līdzšinējā darba un sākt no nulles nav stimula. Kādi trīs cilvēki varbūt no hum.-soc. zinātnēm tāpēc ir pieteikušies tikai. /M. Grīviņš

Mēs (Latvijas Kultūras akadēmija) gan esam ļoti motivēti jauno zinātnieku iesaistē. Mēs gan esam ļoti mazi, bet tomēr mēs cenšamies to darīt. Un ir instrumenti, kas stimulē iesaistīt jaunos zinātniekus. Protams, jautājums, kādas ir tālākās perspektīvas. /A. Laķe

Finansējums jau nav arī tik dramatisks, ka būtu jāmirst nost un lai kāds nedarītu to, kas viņam patīk. Jaunajiem tomēr jādod iespēja. Varbūt arī paaudžu nomaiņa kaut ko mainīs. /B. Bela

 

Kā viena no problēmām tika uzsvērta hum.-soc. zinātņu komunikācija ar sabiedrību, vispārējās informācijas pieejamība un sabiedrības (ne)izpratne par hum.-soc. zinātņu devumu. Diskusijas dalībnieki izcēla arī nepieciešamību pašiem hum.-soc. zinātņu pārstāvjiem aktīvāk komunicēt savus sasniegumus. Dažas tēzes:

Tas, ko mēs te darām, nedaudz ir pesteļošana baznīcas korim. Auditorija šai sarunai nav pareizā. Visi piekrīt, ka šeit nav atnācis neviens, kurš uzskatītu, ka humanitārās un sociālās zinātnes nav svarīgas. Un tādi, kas pārstāv ekonomikas nozari, šeit arī ir tikai 1% no foruma. /V. Celmiņš

Ļoti bieži diskusijās un publiskos pasākumos vārds “zinātne” pašu pētnieku un arī politiķu izpildījumā nozīmē dabas un pielietojamās zinātnes. Radio, televīzijā diskusijās par zinātnes finansējumu, neviens nodomā par teātra zinātni vai par vēsturi, vai par antropoloģiju. Ko Latvijas sabiedrībā vispār nozīmē vārdi zinātne un zināšanas? Tieši tāpēc mums pašiem ir jābūt aktīvākiem komunikatoriem. /G. Strenga

Man ir tāda sajūta – ja cilvēkam uz ielas jautāsim, viņi teiks, ka sociālās zinātnes ir labas. Bet problēma ir, ka viņu viedoklis un izpratne par to, kas ir sociālās zinātnes, stipri atšķiras no mūsējā. Un vēl – kad mēs savus pētījumus neīstenojam, jo trūkst finansējuma vai kapacitātes, viņi paši ir gatavi kaut kā tos pētījumus īstenot. Tādējādi veidojas kaudze pseidopētnieku, kas veic nekvalitatīvus pētījumus, kuru datus tālāk komunicē kā patiesību, kā sabiedrību raksturojošus. Piemēram, DELFI aptaujas. Tās neprezentē to, ko sabiedrība tiešām domā. Bet šādā juceklī ļoti viegli ir pazaudēt sapratni, ka soc.-hum. zinātnes var dot patiesu ieguldījumu. Rodas priekšstats, ka tā ir viegla zinātne, kurai gara un pamatīga izglītība nav nepieciešama. /M. Grīviņš

Pētniekiem nereti trūkst laiks savus pētījumus ilgstoši un plaši nokomunicēt. Kad pētniekam paralēli darbam vēl ir lekciju apjoms, citi projekti, sabiedriskie un administratīvie pienākumi – visi vienā gūzmā, ir grūti fiziski atrast laiku, lai brīvprātīgi izdarītu vēl vairāk, nekā prasa minimums. Un ir jāapgūst arī zinātnes komunicēšanas pamati. Lielajās pētniecības programmās vismaz trešdaļa budžeta tiek atvēlēta pētījuma rezultātu komunikācijai. Starptautiskos projektos komunikācija ir ļoti būtiska, ir izcili veidotas mājaslapas ar dažādām listēm, jaunumiem. Un nereti tur ir vesela komunikācijas grupa, komanda. Zinātnes komunikācija ir ļoti svarīga un specifiska lieta. Un tā ir laikietilpīga. Bet mēs esam cilvēks-orķestris, kas vienlaikus pēta, vāc datus, budžetē, atskaitās, komunicē. Cilvēkam tomēr ir 24 stundu limits diennaktī. Vienlaikus IZM grantos mēdz aizliegt atvēlēt komunikācijai pat 100 eiro. Tāpēc arī zinātnes komunikācija klibo. /B. Bela

Ziniet, kaķiem ir vairāk sekotāju kā sociālajām zinātnēm. Bet tas rāda mūsdienu komunikācijas iespējas. Vai ir bijis vēl kāds laikmets, kur vieglāk komunicēt kā tagad? Jā, protams, jācīnās ar komunikācijas gūzmu. Mūsu uzmanību noēd kaut kas cits. Piemēram, kaķi. Bet nav variantu – ir jākomunicē, citādi situācija ies tikai uz leju. Tas mums palīdzēs risināt problēmu, ka mums nedod naudu. Mēs nevaram tikai par to runāt, ir jārīkojas aktīvi. Protams, komunikācijai jābūt arī vieglai, draiskai. Un vienlaicīgi stingrai – jāidentificē, kas ir tas, kas liek mūs uzskaitīt par plānā galdiņa urbējiem, jāatrod tā auditorija, kas tā domā. Un ceļi ir dažādi – gan mēmi, gan interneta troļļi – spēja par sevi pasmieties, un vienlaikus vairāku gadu ilga, mērķtiecīga kvalitatīvu pētījumu komunicēšana. Jāiejūtas laikmetā. Nevar tā – visi raksta tviterī, bet mēs – tikai un vienīgi ar spalvu. /V. Celmiņš

Mums ir stingri jāuzsver, ka uzskats sabiedrībā, ka pētniecība ir hobijs, nav pareizs. Pēdējos 20 gados LU nemaksāja vēstures pētniecību, tagad ir sākuši. Pētniecība nav hobijs! Mēs to nedarām tikai tāpēc, ka mums tas patīk. Lai ar to nodarbotos pietiekoši augstā līmenī, ir jāiegulda laiks un nauda. /G. Strenga

-Bet kāda ir vidusmēra cilvēka izpratne par humanitārajām un sociālajām zinātnēm Latvijā? Es esmu parasts mirstīgais, kas reizēm ieskatās televizorā, avīzē, grāmatās. Mans iespaids par sociālajām zinātnēm publiskajā telpā ir tāds, piedod, ka sociālais darbinieks, kas strādā bāriņtiesā un nenovaktē viena narkomāna bērnu. /A. Eižvertiņa

-Maniem vecākiem ir tieši tāds pats uzskats./M. Grīviņš

-Ļoti iespējams, ka tiem naudas devējiem ir tieši tāds pats priekšstats, ja vēl ne sliktāks. /A. Eižvertiņa

Mēs esam pieraduši runāt ar zinātniekiem, ar kuriem ir viegli lietot tādus terminus kā heterogenitāte, kauzalitāte, konotācijas. Tas ir instrumentārijs, ar kuru varam noformulēt domu. Bet sarunā ar sabiedrību šis instrumentārijs neder. /M. Grīviņš

Mums ir jārunā ne vien ar sabiedrību plaši, bet ar saviem līdzcilvēkiem. Jāmaina šī domāšana. /Z. Kreicberga

Iespējams, mūsu komunikācijā jāaizņemas idejas no biznesa pasaules un ar sabiedrību vai ministriju jārunā kā ar klientu. Jādarbojas klientorientēti – saprast, ko viņi mūsos redz, ko par mums domā. Un darboties no tādas perspektīvas. /E. Ozoliņa

 

Vairākas reizes diskusijas laikā tika aizskarta tēma arī par to, kā paši hum.-soc. zinātņu dalībnieki sevi redz, kāda ir šo zinātņu iekšējā attīstība un saikne ar tendencēm pasaulē. Dažas tēzes:

Mēs esam brīdī, kad pārklājas vairākas problēmas: (1) visas zinātnes Latvijā pēdējos 25 gadus ir finansētas stipri par maz, visiem trūkst naudas, visiem ir neskaidra nākotne; (2) arī starptautiski hum.-soc. zinātnes nav prioritāte (jā, Francijā, Anglijā, ASV, Skandināvijā ir lielāks finansējums, bet tik un tā slēdz klasisko valodu un antīko studiju nodaļas). /G. Strenga

Mēs pārāk bieži joprojām dzīvojam pagātnes gūstā. Es, piemēram, uzskatu, ka Latvijā vēstures zinātnes nav. Mums tikpat kā nav starptautiski zināmu zinātnieku, vēsturnieku, kas ar zinātni nodarbojas augsti akadēmiskā līmeni, ko atzītu Rietumeiropā. Problēma sakņojas mūsu nacionālajā tradīcijā, kurai pa virsu bija uzlikta padomju ideoloģiskā tradīcija ar ideoloģizētu zinātni. Attiecīgi vēstures jomā naudu dod pētījumiem, kas pievēršas nācijas pagātnes pētīšanai un sevis apstiprinājumam. Un nevis lai tas būtu starptautiski akadēmiski konkurētspējīgs produkts. Tā ir mūsu iekšējā problēma, kur nav vainīga tikai sabiedrība vai valsts. Mēs paši iekšēji savā starpā neesam vienojušies, kas ir zinātne, kuru būtu vērts finansēt. Tikai pēc tam spēsim to paskaidrot sabiedrībai. Mums jāspēj būt vienlīdz sakņotiem Latvijas sabiedrībā un būt starptautiski konkurētspējīgiem. Visām zinātņu disciplīnām jāspēj atkāpties no tām pagātnes saitēm, savas iekšējās vēstures. /G. Strenga

Ir divas problēmas: (1) mūs neuzskata par daļu no zinātnes ekosistēmas; (2) iekšējās problēmas humanitārajās zinātnēs (nereti nekvalitatīvi pētījumi, kas tikai pastiprina neticību mūsu lietderībai). /V. Celmiņš

Kas attiecas uz humanitāro, sociālo un, īpaši, mākslas jomu – cilvēki tajās darbojas tāpēc, ka viņus tas personīgi interesē. Uz šīs intereses, iedvesmas, entuziasma bāzes esam gatavi ilgi darboties par mazām naudiņām. Un tā sistēma šādi kaut kā jau strādā, politikas veidotājiem no malas tā arī izskatās – viss taču notiek. Mēs vispār esam ļoti pacietīgi Latvijā. Varu salīdzināt ar situāciju valsts teātros – valsts dotācija ir plus, mīnus 30% no viņu budžeta. Nekur Eiropā neatradīsiet nevienu publisku teātri (kas apkalpo sabiedrības intereses), kas būtu gatavs strādāt ar šādu budžeta proporciju. Bet mums viss notiek, zāles ir pilnas. Paši sevi pieradinām un citus arī, ka tā ir norma. Dažreiz tiešām liekas, ka varbūt kādreiz kaut kas ir jāaizklapē ciet, lai kaut ko mainītu./Z. Kreicberga

Mēs daudz runājam, ka ir slikti, bet mobilizējušies esam vien publiskām vēstulēm. Iniciatīvas iet runāt un mainīt ir ļoti reti. Pašiem jābūt aktīvākiem. /M. Grīviņš

 

Nedaudz tika runāts arī atsevišķi par mākslu un mākslas zinātņu vietu un nozīmi mūsdienās. Dažas tēzes:

Nemitīgi tiek uzdots jautājums, kāpēc vispār ir vajadzīga kultūra un māksla, nevis kāda tā ir. Un visbiežākais arguments ir – tā ir mūsu identitāte, valoda, tas stiprina mūsu nacionālo. Līdz ar to arī nav vēlmes pētīt kaut ko plašāk par to nacionālo. Vienīgā programma gandrīz vai ir tikai Letonika, kas tieši uz to ir virzīta. /Z. Kreicberga

Noformulēt, kāds mākslai un kultūrai ir sakars ar zinātni, ir ļoti grūti. /Z. Kreicberga

Mūsu ieguldījums ir tas, ka caur savu praktisko darbību mēs rosinām cilvēku domāšanu. Un iztēli. /A. Eižvertiņa

Līdz ar tehnoloģijām, cilvēku domāšana kļūst citāda. Tāpēc arvien svarīgākas ir nozares, kas veicina radošumu. Tām ar laiku vajadzētu kļūt arvien būtiskākām. /Z. Kreicberga

Arvien populārāka tendence – firmas, kas sniedz attīstības plānu izstrādes pakalpojumus uzņēmumiem, arvien vairāk piesaista ne tikai eksakto zinātņu (ekonomika) pārstāvjus, bet arī soc.-hum. (antropologi), jo viņi cenšas saprast, kā cilvēki domās nākotnē un kā tam pielāgot savus produktus. /Z. Kreicberga

Bet cilvēkam parastajam saprast, kāpēc mākslas ir svarīgas, tas nav pietiekošs motivators: viņam īpaši neinteresē iztēle. /V. Celmiņš

 Kultūra un māksla vēl joprojām tiek uzskatītas par tādām kā apkalpojošām zinātnēm. Tās nav pamats, bet kaut kāda piedeva. Tāpat kā valoda – visi mēs to mākam, izmantojam. Trūkst pašvērtības. Un tā ir ikdienā jāuzsver un jāapliecina. /Z. Kreicberga

 

Diskusijas laikā izskanēja arī citas tēzes par dažādām tēmām:

Es strādāju (pētu) nozarē, kurai nav garas attīstības vēstures, viss veidojies pēdējās dekādēs. Rezultātā joma ņem visu, kas tai noder no citām zinātnēm – ekonomistiem, ģeogrāfiem, psihologiem utt. Rezultātā mēs sniedzam labākas atbildes. Mēs atbildam tiešām uz tiem jautājumiem, kas tiek uzdoti. Jo dažreiz, piemēram, socioloģijā, mēs pārāk noslēdzamies savā zinātnē nost no pasaulīgām problēmām, kuras jau sen nevar vairs ielikt tikai vienā disciplīnā – socioloģijā, antropoloģijā, filozofijā u.tml. Problēmas ir daudzdimensionālas. To risinājumam vajag kompleksu pieeju ar dažādu disciplīnu zinātniekiem. Tādēļ, manuprāt, virzība zinātnē ir uz daudzdimensionalitāti un produktivitāti. Diemžēl es neredzu institucionālus mehānismus, kā to izdarīt. Neredzu, ka šāda mērķtiecīga virzība būtu. /M. Grīviņš

Visa domāšana (īpaši politikā, ekonomikā) mums vērsta uz progresu, attīstību, bet neviens nedomā par to, cik ilgi cilvēki tā varēs turpināt tērēt un izmantot Zemes resursus. Un šis ir lauks, kur hum.-soc. zinātnes var dot to atsvaru uz ražošanu, pragmatiku vērstajām attīstības ilūzijām. Dzīves videi jākļūst cilvēkam draudzīgākai. /B. Bela

Kad man bija 25 gadi, es aizbraucu uz Budapeštu studēt ar domu – paies desmit gadi, aizies padomju paaudze no augstskolām, viss mainīsies. Atbraucu atpakaļ – viss pa vecam. Tas vedina domāt – laika ir maz, un jāmaina kaut kas ir jau tagad. Mums ir jārunā ar plašāku sabiedrību, jāskaidro. Jo pats par sevi tas nemainīsies ne ministrijā, ne kaut kur citur. Mums pašiem ir jābūt pārmaiņu aģentiem. /G. Strenga

Šis ir laiks, kad hum.-soc. zinātnēm ir sevi jāparāda. Tagad, kad parādās tādas lietas kā alternatīvie fakti, eksaktās zinātnes ar to galā tikt nespēj. Šeit ir jārunā par ētiku, vērtībām, un tam eksaktās zinātnes nav gatavas. /M. Grīviņš

Ir jāatsvabina darba tirgus no interpretācijas par zinātni. Augstskolai nav jāgatavo cilvēku tikai darba tirgum, augstskolai ir plašākas funkcijas un nozīme. Pakļaujot augstskolu darba tirgum, mēs zaudējam daudz lietas, ko cilvēki varētu radīt, iemācīties, darīt. /M. Grīviņš

Ir jāatceras, ka ir mainījusies kultūrtelpa, bet dzīvojam mēs vecajos jēdzienos – Latviju ietekmēja vācu kultūra, kurā pastāv vienots jēdziens zinātne. Taču tagad mēs dzīvojam anglo-amerikāņu kultūrtelpā, kur ir skaidri nošķirti divi jēdzieni. Starp šiem jēdzieniem nav nekādas hierarhijas vai vērtības atšķirības, tie pastāv vienlīdzīgi blakus. Mums tāpēc jāmeklē risinājums – vai nu piedāvāt jaunu jēdzienu (lai ir divi), vai pamatot, kāpēc mums ir tikai viens jēdziens. /L. Niedre

Man gribētos ticēt, ka lietas par Latviju mēs varam izpētīt labāk nekā citi un esam vienīgie. Tomēr bieži nākas dzirdēt par uz Baltijas reģiona pētniecību vērstiem centriem, konferencēm par šo tēmu, kas veido pat spēcīgākas publikācijas par mums. /M. Grīviņš

Ja runājam par futūrismu, Latvija īstenībā ir nākotnes modelis – mēs dzīvojam transkulturālā sabiedrībā (tas, ko Rietumeiropa nespēj nekā vēl sagremot) jau gadsimtus. Citiem ir interese skatīties, kā mēs, piemēram, mācām valodas, kas ir saistītas ar politiskiem apsvērumiem vai nav pieņemamas kādās ģimenēs. Mums ir tik daudz iestrādņu, kas svarīgas Eiropai. Tāpēc mēs nedrīkstam noslēgties, hum.-soc. zinātnēm jātīklojas un jāmeklē partneri Eiropā. /L. Niedre

 

1 "Sociālo un humanitāro zinātņu ekosistēmas analītisks apraksts" (pētnieki – Ilona Kunda, Elīna Ozoliņa, Kristīne Rolle un Jānis Daugavietis)