Laura Smaile

Duas Sagres por favor* jeb kā iemīlēt Portugāli

 *Divus Sagres, lūdzu. / Sagres – portugāļu alus.

Abrantiša

Es pamodos pēc divu stundu īsa, miega. Tikai pirms piecām stundām es biju sazvanījusies ar Eduardu, kas man palīdzēja atrast dzīves vietu Abrantišā. Viena paēdu brokastis. Pamodināju Andreju, ilgi samīļoju, sabučoju un ar kamolu kaklā devos lejā uz taksi. Lai to rītu padarītu vēl dramatiskāku, radio, protams, skanēja Eternal Love.

Vairāk par pirmo lidojumu manā dzīvē mani satrauca visas pārbaudes, bagāžas nodošanas, terminālu atrašanas. Bet tas viss izrādījās tik vienkārši un ātri, ka pusotru stundu līdz lidojumam, varēju izlīmēties uz lidostas soliņa un atgūt zaudētās miega stundas. Mans piedzīvojums bija sācies. Rīta skumjas bija aizskalojis azarts un nezināmais, kas mani sagaida galapunktā.

Pirmo reizi dzīvē es lidoju ar lidmašīnu. Pirmo reizi dzīvē es ceļoju pilnībā viena. Pirmo reizi dzīvē es biju atkarīga tikai no sevis.

Pēc miljons zvaniem un SMS uz mājām, sagaidīju savu milzīgo koferi un devos uz metro, lai nonāktu vilciena stacijā un tad savās jaunajās mājās Abrantišā.

Karstums. Septembra sākums un es svīstu. Tajā brīdī es pat nenojautu, ka šāda un pat augstāka temperatūra mani pavadīs līdz pat oktobra beigām. Sēžu vilcienā. Viss liekas tik sirreāls. Es taču pirms 10 stundām vēl biju Rīgā. Tagad skaitu stacijas un skatos, kā ainava aiz loga no industriālajām zonām un daudzstāvu māju rindām pārvēršas iesārtas, mālainas zemes laukos, olīvkoku, kaktusu un puķu izraibinātos. Skats brīžiem atgādina Meksiku. Tāds skaistums! Blakus sēdētāju sarunu un silto saules staru apmirdzēta, es ik pa brīdim iemiegu, katru reizi atverot acis, trauksmaini meklējot staciju nosaukumus.

Pusotra stunda. Stacijā mani sagaida Eduardas mamma. Viņa mani smaidīgi sasveicina Portugāļu valodā un nobučo uz abiem vaigiem. Mēs iekāpjam mazajā mašīnā, kuras bagāžniekā knapi iestūķēts mans milzīgais draugs – koferis –, un pa līkumainajām ielām braucam uz Abrantišas vēsturisko centru, kur pavadīšu nākamos piecus mēnešus.

Iepazīstos ar mājas saimnieci, sinjoru Manuelu, un Su no Turcijas. Izvēlos istabu. Ar Eduardas draugu palīdzību noskaidroju saimniecības lietas. Nogurums ir sasniedzis savu augstāko punktu un vienīgais, par ko es spēju domāt ir miegs. Iegāžos gultā un, klausoties sarunas no blakus veikala un laukuma pretī logam, aizmiegu.

Šī diena man atmiņā palikusi visspilgtāk. Tajā neziņa, bailes, avantūra un prieks mijās viena ar otru, radot pilnībā sirreālu sajūtu par apkārt notiekošo un vēlmi sev iekniebt, lai pārbaudītu, vai tas nav tikai sapnis.

Pie jaunās realitātes es pieradu ļoti ātri.

Ja tu nepazīsti nevienu ar mašīnu, tad tev ir jāiet ar kājām, jo autobusu satiksmi pat vietējie īsti nesaprot. Veikals – vieglā skrējienā lejā pa stāvo kalnu un tad lēnā aizelsienā augšup ar pārbāztu mugursomu. Stacija – vieglā skrējienā lejā pa līkumotu ielu,
pāri tiltam, kur apmulsušie, pie gājējiem nepieradušie šoferīši pīpina, it kā sakot “Jūs apmaldijāties?” un tad vēl kilometrs gar izbrīnītu vīru sejām. Autoosta – lejā no kalna, augšā kalnā un atkal lejā VAI augšā kalnā un tad lejā. Skola – ja nokavē autobusu, tad jau ierastajā vieglajā skrējienā lejā pa līkumoto ielu un tad tik lejā, lejā. Urbānais parks – līdz autoostai un tad vēl pusotrs kilometrs gar militāro skolu un priežu jaunaudzi. Upe – tik uz leju, uz leju, pa ceļam izbaudot gan daudzstāvu māju ēnu, gan privātmāju apelsīnus, gan aitu aizdomīgos skatienus un izsmējīgo blēšanu, gan Meksikas cienīgus skatus ar ziedošām agavēm un saulē izlīdušajām ķirzakām. Pils parks – augšā pa mazajām, bruģētajām ieliņām, kur pa ceļam var nobaudīt svaigi ceptu sardīņu smaržu, apsveicināties ar dāmām, kas izkarot veļu uz striķa, sarunājas ar savām kaimiņienēm pretējā mājā, un noklausīties kādu fado dziesmu pie atvērta loga. Mani svarīgākie un mīļākie punkti. 

Jau pirmajā nedēļā mēs – es un Su – noskaidrojām, ka mēs Abrantišā būsim vienīgās apmaiņas studentes. Līdz ar to nekādi īpaši ERASMUS pasākumi tieši mūsu pilsētā netika organizēti. Mums pat nebija studenta, kurš palīdzētu iedzīvoties pilsētā pirms skolas sākuma. Eduarda mācījās Lisabonā un uz Abrantišu atbrauca tikai pa retam, apciemot vecākus. Mūsu pavadītais laiks šeit bija atkarīgs tikai no mums pašām. Vieglākais ceļš, lai izbaudītu īsto apmaiņas studentu dzīvi, iepazītos ar cilvēkiem, bija tuvākajā un arī galvenās skolas ēkas pilsētā Tomārā.

Cik vien bija iespējams, es viena vai kopā ar Su izbraucām uz citām pilsētām. Lisabona, Portu, Koimbra, Sintra. Okeāns, kino, māksla, mūzika, cilvēki, arhitektūra. Lielās pilsētas sniedza tādu prieku un izvēles iespējas, ka atgriešanās mazajā Abrantišā katru reizi sagādāja grūtības un vientulības sajūtu, kas atkal noveda līdz neizsakāmām ilgām pēc mājām, ka pat saule un siltums vairs nespēja palīdzēt cīņā ar drūmajām domām. Melnos mākoņus varēja aizbiedēt tikai darbs un kustība.

Tomāra. Kristus konvents

Koimbra

Man šķiet, ka mēs – latvieši un portugāļi – esam ļoti līdzīgi. Stereotipiskais dienvidnieku teperaments, kas izteikts spāņiem, viņos ir apslāpēts. Viņi šķiet kā saules pielieti latvieši. Viņos ir siltums, kas mūsos pietrūkst. Mūs vieno melanholija un vienkāršība. Vai tad nav jocīgi, ka saulainajos, priecīgajos dienvidos dzīvojošai tautai ir vārds saudade, kuram nav tulkojuma nevienā valodā, bet kas skaidrojams kā ilgas pēc kaut kā, kas bijis un nekad vairs nebūs? Protams, portugāļi, kas dzīvo lielpilsētā vai mazpilsētā nebūs vienādi. Taču tas viņos esošais siltums un cilvēkmīlestība nepazūd. Cilvēki ir Portugāles skaistums. Un tik pat dzīvs kā cilvēks ir Portugāles daba. Tās dažādība ir apbrīnojama. Okeāna viļņu skarbums un tā izrobotās klintis, pret mieru smaržojošajos eikaliptu mežos vai aitiņu bariem kalnainajās olīvu audzētavās. Kad aizveru acis es varu sasmaržot eikaliptus, ko berzēju starp plaukstām, es dzirdu zvaniņus, kas aplikti ap aitiņu kakliem, es jūtu aukstos, spēcīgos viļņus triecamies pret manu augumu, es jūtu tikko noplūktā apelsīna garšu un vēl tajā esošo saules siltumu mutē. Tās ir ļoti spēcīgas sajūtu gleznas, kuras es nekad neaizmirsīšu un kuras es gribu izjust atkal un atkal, jo tajās mazajās lietās slēpjas skaistums.

Es iemīlēju Portugāli. Neskatoties uz vairākām drūmajām nedēļām, kad es skaitīju dienas, slaukot asaras, līdz beidzot varēšu braukt uz mājām. To prieku un laimi kādu man sagādāja klīšana pa Portu dienās un naktīs, došanās uz filmām, mākslas galerijām, kafijas pasūtīšana portugāļu valodā, alus dzeršana ar jauniem draugiem karstajos vasaras vakaros, apelsīnu un citronu zagšana no privātmāju pagalmiem un braukāšana ar skrituļdēli gar okeānu, es neaizmirsīšu nekad. Pat vientulība mazajā pilsētā bija veselīga mazās devās, līdz tā nepārvērtās par manu ikdienu. Tas bija laiks, ko veltīt tikai sev. Saprast sevi. Saprast, kas man ir svarīgs un kas man ir nepieciešams laimei. Galvenais ir nepazust šajā vientulībā, kas sākotnēji šķiet tik patīkami ērtā, jo izķepuroties no tās vairs nav tik viegli. To es esmu iemācījusies.

Obrigada e boa noite!

Portu. Bolhão mercado

Elīna Drāke

Uzsākot studijas Latvijas Kultūras akadēmijā maģistrantūrā, uzzināju par iespēju doties Erasmus + praksē pēc studiju beigšanas, un biju apņēmības pilna to izmantot. Darba pieredze ārvalstīs sev interesējošā jomā, šķita vienreizēja karjeras iespēja. Tā kā mani saista muzeja darbs un savu maģistra darbu rakstīju par aspektiem laikmetīgās mākslas muzeju attīstībā, lūkojos pēc prakses tieši laikmetīgās mākslas muzejā. Vēl vairāk prakses vietu iegūt ārzemēs pastiprināja apstāklis, ka Latvijā valstiska līmeņa laikemtīgās mākslas muzejs vēl nav izveidots.

Ludwig Museum of Contemporary Art Budapeštā dibināts 1989. gadā, un ir lielākais laikemtīgās mākslas muzejs Ungārijā. Kopš 70-tajiem gadiem vācu mākslas kolekcionāru pāris Irene un Peter Ludwig dibinājuši muzejus daudzās pasaules galvaspilsētās no Havannas līdz Pekinai, tāpēc mākslas pasaulē Ludwig muzejiem ir plaša atpazīstamība un liels prestižs. Ludwig Museum Budapeštā darbojas jau teju 30 gadus, līdz ar to institucionālā līmenī muzejs viennozīmīgi var kalpot par labas prakses piemēru.

Muzejs ik semestri uzņem vairākus praktikantus, sniedzot iespēju iepazīst muzeja  darba aizkulises dažādos muzeja departamentos. Devos praksē uz muzeju izglītojošā darba departamentu, kur notiek aktīvs darbs sabiedrības izglītošanā un iesaistīšanā laikemtīgās mākslas procesos. Muzeja personāls ir priecīgi uzņemt brīvprātīgos, jo papildspēki ļoti labi noder, īpaši darbā ar bērniem un pusaudžiem. Komunikācija vēl pirms līguma parakstīšanas brīža līdz prakses beigām bija atsaucīga un motivējoša, lai gan jāsaka, ka savstarpējo saziņu nedaudz apgrūtināja ne pārāk augstais angļu valodas zināšanu līmenis muzeja darbinieku vidū. Taču kā novēroju, tas Ungārijā ir visai izplatīti. Vienlaikus tā arī bija mana priekšrocība, jo man tika uzticēts vadīt tūres angliski runājošiem muzeja viesiem, kā arī veidot speciālas izglītojošas programmas tūristiem un Budapeštā dzīvojošiem ārzemniekiem. Ļoti novērtēju, ka no muzeja vadības puses bija liela uzticēšanās, varēju darboties pastāvīgi un īstenot savas ieceres. Sešu mēnešu laikā iegūtās zināšanas un prasmes man devušas pārliecību par savām spējām un esmu droša, ka pavērs jaunas iespējas manā turpmākajā karjeras izaugsmē.

Taču jāsaka, ka visspilgtākie iespaidi saistās tieši ar pašu pilsētu - Budapeštu. Tā ir pasakaini skaista un viesmīlīga pilsēta. Kultūras un mākslas cienītājiem šajā pilsētā ir nebeidzami daudz iespēju un aktivitāšu, lai kvalitatīvi pavadītu savu brīvo laiku.  Aktīvi apmeklēju visdāžādākās izstāžu atklāšanas, sekoju līdzi Ungārijas laikmetīgās mākslas aktualitātēm, iepazīstot vietējos māksliniekus un kuratorus. Tā kā Ludwig Museum atrodas vienā ēkā ar koncertzāli, pēc darba regulāri apmeklēju arī klasiskās mūzikas koncertus ar ievērojamu atlaidi.

Dzīvoju uz Falk Miksa utca, kas uzskatāma par Budapeštas centrālo galeriju un antīko priekšmetu veikaliņu ielu, un izsenis kalpojusi par mākslinieku un mākslas mīļotāju satikšanās punktu pilsētā. Budapešta ir ļoti internacionāla pilsēta, tajā ir daudz ārzemnieku, kas atbraukuši studēt un strādāt, un neskaitāmi daudz kafejnīcu, bāriņu un dažādu izklaides vietu, līdz ar to jaunas pazīšanās  paveras ik uz soļa.

Domājot par praksi ārzemēs, iesaku prakses vietu sākt lūkoties iespējami laicīgi, jo process, kamēr tiek izrunātas visas detaļas un parakstīti visi dokumenti man aizņēma vismaz mēnesi. Būtiski arī izvēlēties prakses vietu atbilstoši savām interesēm, jo darīt darbu, kas nesaista, nepadarīs aizraujošāku apstāklis, ka tas ir citā valstī.

Aija Zandersone

Jau piesakoties studijām, zināju, ka dalība Erasmus+ studiju apmaiņas programmā būs viens no maniem mērķiem. Kā jau starpkultūru sakaru studentam tā bija iespēja (beidzot) apskatīt un iepazīt valsti un kultūru, par ko tik daudz dzirdēts lekcijās Rīgā. Protams, spāņu valodas apguve bija viens no aspektiem, kas vilināja doties apmaiņā, bet vairāk par visu citu, man gribējās mesties nezināmajā un pierādīt pašai sev, ka spēju izdzīvot arī tik svešā vietā kā Spānija. Tad arī izvēle krita uz Alkalas Universitāti mazajā Alkalas de Enaresas pilsētā 40 minūšu brauciena attālumā no galvaspilsētas Madrides.

Pirms došanās prom visi dokumenti bija nokārtoti, tomēr ne bez galvassāpēm. No Akadēmijas puses nepiedzīvoju nekādas problēmas, bet Alkalas Universitāte bija izlēmusi mainīt pieteikšanās kārtību, kas beigās tāpat netika ieviesta, rezultātā aizkavējot dokumentu kārtošanu uz dažām nedēļām. Pēc tam gan viss ritēja gludi un bez liekiem sarežģījumiem. Uzreiz būtu jārēķinās ar faktu, ka sākumā iecerētās lekcijas var nākties mainīt, jo lekciju laiki mēdz pārklāties. Šajā ziņā man ļoti paveicās ar koordinatoru Alkalā, kurš spēja atrisināt jebkuru problēmu un dot padomu par interesantākajiem kursiem, ko izvēlēties.

Būdama Spānijā, es apguvu spāņu valodu un kultūru tādos aspektos, ko pat nevarētu iedomāties, jautājot pasniedzējam tepat Akadēmijā. Diendienā pielietojot  valodu tā kļuva arvien tuvāka un ļāva sajusties brīvi, pat ja gramatiski teikumā nekas nebija pareizi. Tīri personiskā ziņā, tiku vaļā no bailēm vērt muti vaļā un runāt, jo attopoties pilnīgi svešā vietā nekas cits vienkārši neatlika. Tā bija lieliska iespēja saprast, ka viss būtībā ir atkarīgs no manis pašas. Ja gribas piepildīt savus sapņus, tad laiks pašai sākt darboties.

Šķiet, ka šajā mobilitātē iegūtas ne tikai akadēmiskas, bet arī praktiskas gudrības. Šis bija pirmais lielais ceļojums dzīvē, pirmā reize, kad būts tik tālu prom no mājām uz tik ilgu laiku. Nonākot tādā situācijā, gribot vai negribot, tu kļūst tā pa īstam par pieaugušo, kas atbildīgs pats par sevi un to, vai ledusskapī vakariņām kaut kas vēl palicis. Man ļoti paveicās ar to, ka mobilitātē devos kopā ar savu kursa biedreni un ar visiem sadzīviskiem un akadēmiskiem izaicinājumiem cīnījāmies kopā. Un ja gadījās kāda sliktāka diena, tad abas sēdāmies vilcienā un devāmies uzlabot garastāvokli uz Madrides muzejiem.     

Atgriežoties mājās, esmu guvusi pārliecību par savām spējām, ne tikai savām valodas zināšanās, bet arī savu spēju izdzīvot dažādās situācijās. Tā noteikti bija pieredze, kas man atvēra acis un ļāva atbrīvoties no rāmja, kurā nemanot sevi biju ielikusi. Pašas studijas Alkalā man ļāva paplašināt savas zināšanas mākslā, filozofijā, Spānijas vēsturē un literatūrā. Kurss ar nosaukumu Servantesa laiks izrādījās interesants un, pateicoties pasniedzējam ar ļoti lielu pieredzi, vairāk kā desmit ārzemju studenti bija spējīgi lasīt 16.gadsimta spāņu rakstnieka darbus. Lieki piebilst, ka Alkala ir Servantesa dzimtā pilsēta un Donu Kihotu tur var atrast uz katra stūra.

Neslēpšu, ka šis mobilitātes brauciens nebija no tiem vieglākajiem. Bija arī savi negatīvie aspekti, bet man ir jāuzsver, ka mobilitāte deva arī tik daudz skaistu un jaunu piedzīvojumu, ka tas viss atsver dažus neizpratnes un asaru brīžus. Tagad visiem draugiem saku, ka, ja vien ir iespēja, dodieties Erasmus+ braucienā, tādu pieredzi sēžot mājās neiegūsiet.

Lauma Kaudzīte

Izvēlējos piedalīties Erasmus + prakses mobilitātē, jo vēlējos padziļināt zināšanas jomā, ko šobrīd apgūstu. Tā bija lieliska iespēja gūt pieredzi kādu Latvijā nevarētu gūt, kā arī turpinātu iesākto Franču valodas apguvi un kultūras izpēti.

Sadarbībā ar nosūtošo institūciju, kā vienmēr nebija nekādu problēmu, saziņa bija raita, un guvu atbildes uz visiem jautājumiem. Tāpat arī ar uzņemošo organizāciju nebija nekādas problēmas, gan pirms, gan pēc, gan mobilitātes laikā.

Profesionālā ziņā ieguvu ļoti daudz, iemācījos lietas, ko citādāk nebūtu bijusi iespēja apgūt, kas nav mācību ietvaros, redzēju, kā top filmu festivāls, kas notiek “aiz priekškara”. Bija iespēja strādāt radošā un internacionālā kolektīvā, iemācījos labāk novērtēt savas profesionālās prasmes, kā arī saprast, vai darbs filmu festivālā ir kaut kas, ko nākotnē varētu darīt. Personīgie ieguvumi, protams, ir neaizmirstamas emocijas un tas, ka izdevās iepazīt lieliskus cilvēkus, kā arī būt vienuviet ar draugiem, kas tur dzīvo. Viens no mērķiem dzīvē bija dzīvot Parīzē, tad nu varēju to arī sasniegt.

Ļoti izbaudīju dzīvi ārpus Latvijas, sevišķi Parīzē, jo Parīze sniedz iespējas, kādas pie mums nav. Ja ir mērķis baudīt kultūru, tad Parīze piedāvā milzu kultūras programmu, spēj tik izvēlēties. Un cik lieliski ir dzīvot starp cilvēkiem, kuri bauda dzīvi un mazāk uztraucas par sīkumiem, un dzīvot vietā, kur ir vasara un vēl oktobrī bija + 25 grādi. Spilgtākie iespaidi, protams, ir no pavadītā laika ar iepazītajiem cilvēkiem, gan darba kolēģiem, gan mājas biedriem un kaimiņiem, jo pilsēta ir viens, bet tikai cilvēki padara visu pieredzi īpašu.

Visiem, protams, ir ilūzija par skaistu, maģisku dzīvi Parīzē, bet tas nav tik vienkārši. Jāņem vērā, ka dzīve tur ir ļoti dārga, nepierasti dārga, un ar stipendiju noteikti nepietiks, jo nu īre vidēji ir 600 - 700 euro mēnesī un metro biļete mēnesim vien ir 75 euro, tāpēc, ja kāds plāno doties uz Parīzi, iesaku sākt krāt naudu jau tagad. Otra milzu problēma - dzīves vietas atrašana. Parīzē ir īpaši grūti to atrast, ne tikai lielā pieprasījuma dēļ, bet arī tādēļ, ka vienmēr tiek prasīts dossier, kurā ietilpst darba līgums, nodokļu maksājumu apstiprinājumi, u.c. dokumenti, kas iebraucējam, protams, nav pieejami, tāpat arī cilvēki pārsvarā meklē īrniekus ilgtermiņam, nevis trim līdz sešiem mēnešiem. Man ļoti palīdzēja franču valodas zināšanas, jo lai arī Parīze ir galvaspilsēta, kā visiem zināms, ne visi francūži runā angliski, un nevar sagaidīt, ka visi spēs atbildēt. Attiecīgi dzīves vietas atrašana, u.c. svarīgas nodarbes ir apgrūtinātas, bez valodas zināšanām.

Kopumā ļoti, ļoti iesaku doties Erasmus + mobilitātē, jo tā ir neaizstājama pieredze,  iespējams satikt jaunus draugus, un iespējams tādējādi pat atrast nākotnes darba vietu, taču iesaku doties tieši uz Parīzi, ja nervi ir stipri, ir veikti uzkrājumi un ir atrasta dzīvesvieta pirms tam.

Kristīne Pimenova

Par Venēcijas mākslas biennāli biju dzirdējusi daudz un zināju, ka tas ir viens no vērienīgākajiem mūsdienu mākslas pasākumiem pasaulē. Lasīju plašsaziņas līdzekļos atrodamos rakstus par jau bijušajām ekspozīcijām, kā arī par to, kas toreiz vēl tikai tapa 57. Venēcijas mākslas biennālei, taču pat iedomāties nevarēju, ka es pati piedalīšos šajā procesā. Kopumā ņemot, Venēcijā pavadīju divus ar pusi mēnešus, vairākas reizes nedēļā atrodoties Latvijas valsts paviljonā, stāstot biennāles apmeklētājiem par Miķeli Fišeru, kas tika izvēlēts pārstāvēt Latviju 2017. gada biennālē, kā arī par mūsmāju mākslu vispārīgi. Tā bija līdz šim nebijusi pieredze, kas man sniedza gandarījumu un prieku.

Par iespēju iegūt praksi Venēcijas mākslas biennālē uzzināju no Latvijas Kultūras akadēmijas lektores. Jau pēc ievada teikumiem sapratu, ka man šī iespēja ir jāizmanto un gluži vienkārši tur jābūt. Man ir interesējusi māksla kopš sevi atceros, jo vienmēr esmu sēdējusi ar kāda mākslinieka biogrāfiju padusē, man labākā dāvana bija mākslas grāmatu saņemšana, turklāt pati centos skicēt un mācījos gleznot. Tādējādi nevarēju iedomāties labāku prakses mobilitātes braucienu par šo - būt daļai no iespaidīga mūsdienu mākslas pasākuma, klausīties un stāstīt par mākslu, iedvesmoties un iepazīties ar jaunajām mākslas tendencēm pasaulē. Tā nu es uzrakstīju motivācijas vēstuli, pielāgoju savu CV un gaidīju atbildi, jo zināju, ka konkurence ir liela, bet vietas ir tikai sešiem studentiem. Pēc vairākām nedēļām saņēmu e-pastu, kas man lika teju lēkāt aiz prieka: “Kristīne, apsveicam, Jūs esat izvēlēta šim braucienam”. Ļoti operatīvi tika aizpildīti visi nepieciešamie dokumenti, parakstīti līgumi, iegādātas lidmašīnas biļetes virzienā Rīga - Venēcija un atpakaļ, un pavisam drīz es jau ierados Itālijā.

Šī prakse man sniedza neizsakāmi daudz, sākot ar vēl nebijušiem iespaidiem mākslas nozarē, līdz pat tiešai komunikācijai ar māksliniekiem no dažādām pasaules valstīm. Šo to iemācījos arī no itāļu valodas, taču vislielākais ieguvums bija iespaidu apmaiņa ar zinošiem cilvēkiem, turklāt angļu valodā. Šis laiks man ir sniedzis gan tīri subjektīvi priecīgus mirkļus, gan prāvu zināšanu apjomu. Pirms tam Itālijā nebiju bijusi, tāpēc bija interesanti iepazīties ar šo kultūru tuvāk, jo akadēmijā mācos programmā ar nosaukumu starpkultūru sakari. Venēcija ir zināma kā populārs tūristu galamērķis, tāpēc esmu neizsakāmi laimīga, ka man bijusi iespēja tur pavadīt tik daudz produktīva laika, pagarinot savu vasaru par gandrīz 80 dienām.

Mobilitātes prakse Venēcijas mākslas biennālē man paliks atmiņā kā ļoti skaists un notikumiem bagāts dzīves periods. Es ieteiktu visiem studentiem nebaidīties no ilgākiem braucieniem uz citu valsti, jo tā ir pieredze ārpus komforta zonas, kas liek saskarties ar neierastām dzīves situācijām, tādējādi attīstoties kā personībai. Tā ir neatkārtojama pieredze un prakse, kurai ir zelta vērtība.

Aleksa Luīze Agriņa

Tā kā Latvijas Kultūras akadēmijā mācos programmā “Starpkultūru sakari Latvija- Ziemeļvalstis”, tad daudzi, pirms došanās uz Nīderlandi, man jautāja, kādēļ savu Erasmus aizvadīšu tieši tur, nevis kādā no Skandināvijas valstīm. Atbilde man bija pavisam skaidra. Kad mācījos 11. klasē, 10 mēnešus es pavadīju vidusskolēnu apmaiņas programmā Zviedrijā, tāpēc man uzreiz bija skaidrs, ka šoreiz apmaiņas programmā vēlos doties uz kādu citu Eiropas valsti, tomēr saikni ar Skandināviju saglabāt. Pirms dokumentu iesniegšanas, es pētīju augstskolu piedāvājumu un atradu, ka no Latvijas Kultūras akadēmijas ir iespēja doties uz Groningenas universitāti Nīderlandē un viņu piedāvājumā ir līdzīgi kursi, kādus apgūstu Latvijā. Kā arī, iespēja turpināt mācīties zviedru valodu, kas pavisam noteikti nebija mazsvarīga. Lai gan par Nīderlandi man nebija lielas iepriekšējās pieredzes, tikai stereotipi un stāsti no draugiem, izlēmu par labu šai valstij. Šobrīd, kad mana Erasmus+ studiju mobilitāte ir jau galā, varu mierīgi teikt, ka savu izvēli nekādā gadījumā nenožēloju, tieši pretēji, ir milzīgs prieks par iegūto pieredzi un iespēju apgūt zviedru valodu kādā citā no Eiropas universitātēm. Jūtu, ka esmu gan paplašinājusi savu redzesloku par dažādiem aktuāliem jautājumiem Eiropā, gan pilnveidojusi savas zviedru valodas zināšanas (pat neatrodoties konkrētajā valstī), kā arī uzzinājusi, kā tas ir mācīties vienā no labākajām Eiropas universitātēm. Protams, neatsverama pieredzes sastāvdaļa ir arī visi cilvēki, kurus iepazinu savas studiju mobilitātes gaitā- gan vietējie nīderlandiešu studenti, gan starptautiskie, ar kuriem bija iespēja apmainīties ar pieredzēm un diskutēt par dažādiem aktuāliem jautājumiem.

Jau kopš paša sākuma jutu, ka esmu laipni gaidīta Nīderlandē, kā arī, ka saņemu atbalstu no savas augstskolas Latvijā visas Erasmus+ studiju mobilitātes garumā. Pieteikšanās un visu nepieciešamo dokumentu aizpildīšana aizritēja salīdzinoši raiti un sakārtoti, un nebija nekādu problēmu ne no nosūtošās, ne arī no uzņemošās augstskolas puses. Lielākā atšķirība starp Latvijas Kultūras akadēmiju un Groningenas universitāti ir tāda, ka Groningena ir studentu pilsēta, kur dzīvo un mācās tūkstošiem studentu, savukārt, Latvijas Kultūras akadēmijā ir daudz privātāka un personīgāka atmosfēra. Lielais studentu daudzums man nešķita kā mīnuss, tieši pretēji, es biju sajūsmā, ka ik uz soļa ir iespēja iepazīt jaunus cilvēkus, ar kuriem komunicēt un dalīties pieredzē. Nīderlandē, kā jau Nīderlandē, neizpalika arī iespēja, katru dienu pārvietoties ar velosipēdu, neskatoties uz to, vai ārā spīd saule, pūš stiprs vējš vai līst lietus. 5 mēnešu garumā izdevās arī iepazīt vietējo kultūru un palūkoties uz pasauli no nīderlandiešu skatupunkta.

Tiem studentiem, kuri plāno doties Erasmus+ programmā tieši uz Groningenas universitāti, iesaku doties ar atvērtu prātu, vēlmi iepazīt, kā ir mācīties studentu pilsētā un nebaidīties riskēt. Lai veiksmīgi!

Alise Suškeviča

Jau uzsākot studijas zināju, ka vēlos doties apmaiņas programmā. Viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos Voldas augstskolu Norvēģijā bija tas, ka Latvijas Kultūras akadēmijā studēju Starpkultūru sakarus Latvija- Ziemeļvalstis. Tādēļ vēl jo vairāk mani piesaistīja tieši šī valsts.

Sadarbība bija veiksmīga gan ar nosūtošo, gan ar uzņemošo augstskolu. Vienīgā atšķirība bija, ka Voldā ir vesela komanda (Pangaia), kas rūpējas par visiem apmaiņas studentiem un ir gatavi palīdzēt ar jebkādām problēmām.

Norvēģijā ir augsts izglītības līmenis un to tik tiešām varēja just. Tā kā kredītpunktu sistēma ir atšķirīga, tad apmaiņas semestrī es mācījos vien četrus priekšmetus, kamēr mani kursa biedri Latvijā astoņus vai deviņus. Arī lekciju ilgums bija savādāks, jo viena lekcija ilga 45 minūtes un tādējādi studenti nezaudē koncentrēšanos un ir spējīgi būt daudz aktīvāki lekciju laikā.

Saistībā ar šo apmaiņas semestri man ir daudz spilgtu atmiņu un piedzīvojumu. Neskatoties uz to, ka Volda ir maza pilsētiņa kalnu un fjordu ielenkumā, te vienmēr varēja atrast ko darīt. Pirmā nedēļa bija iepazīšanās nedēļa, kuras laikā notika daudzi pasākumi un koncerti. Visu semestri tika rīkoti internacionālie vakari, rudenī notika pikniki pie ezera, neizpalika arī filmu vakari. Pangaia rīkoja arī ekskursiju visiem Erasmus studentiem uz Briksdāles ledāju, kas ļāva ieraudzīt skaisto Norvēģijas dabu.

Daba vien jau ir iemesls, lai dotos apmaiņā uz Norvēģiju. Augstskola bija ļoti labi izplānojusi mācību grafiku un tādēļ pietika arī laiks, lai uzkāptu kalnos un dotos apskatīt arī citas Norvēģijas pilsētas.

Es noteikti ieteiktu izvēlēties Voldas augstskolu Norvēģijā, jo to tiešam nenožēlosiet. Voldā bija moto- ’’This is the place you will never forget’’, un jāsaka, ka tā tiešām ir.

Dārta Dīriņa

Izvēloties skolu savai otrajai Erasmus mobilitātes pieredzei, izvirzīju būtisku kritēriju – vēlējos, lai mana pieredze ievērojami atšķiras no pirmā brauciena, kuru aizvadīju Voldas universitātē Norvēģijā. Mani vilināja Itālijas kultūra, bet tajā pašā laikā atturēja stereotipi par itāļu nenopietno un haotisko attieksmi attiecībā uz nopietnu institūciju darbību. Ļoti negribēju atkārtot citu studentu stāstīto par vajadzīgajiem dokumentiem, kas atnāk ar mēneša nokavēšanos, universitātēm, kas neatbild uz interesējošiem jautājumiem, kursiem, kuri, kā beigās izrādās, nemaz neeksistē vai eksistē, bet itāļu valodā. Pēc norvēģu sakārtotās skolas ļoti negribējās piedzīvot rūgtu kontrastu.

Ņemot vērā faktu, ka Latvijas Kultūras akadēmijā studēju kultūras socioloģiju un menedžmentu, un man nav nekādu priekšzināšanu itāļu valodā, ļoti svarīgi bija izvēlēties universitāti, kurā ir pietiekami daudz kursu angļu valodā, turklāt manā specialitātē. Tāpat jāteic, ka mani nebaidīja apjomīgs un laikietilpīgs studiju process. Šķiet, Trento universitāte bija īstais un vienīgais variants, kas apmierināja visas manas iepriekš minētās vēlmes.

Par Trento universitāti varu teikt to labāko. Lai gan sākumā gadījās pāris misēkļi un nācās mainīt pilnīgi visus mācību līgumā sākotnēji plānotos priekšmetus, man izdevās izplānot savus kursus divās fakultātēs tā, lai lekcijas nepārklātos. Ja radās problēmas, mobilitātes ofiss atbildēja uz ziņām jau tajā pašā dienā, tāpat arī pasniedzēji. Vienīgi nedaudz apbēdināja, ka noslēgtais līgums ar Latvijas Kultūras akadēmiju ir tikai humanitārajā sfērā, jo interesanti un augstas kvalitātes priekšmeti pieejami dažādās fakultātēs, tai skaitā arī socioloģijas, bet biju spiesta 60% priekšmetu meklēt tikai humanitāro zinātņu fakultātē, kur varētu gribēties plašāku klāstu ar priekšmetiem angliski.

Ziemeļitālijā jūtamas Austrijas un Vācijas ietekmes - gan tradīciju, sakārtotības un attieksmes, gan arī valodas ziņā, tāpēc vietējie novērtēs, ja spēj sarunāties ne vien itāļu, bet arī vācu valodā. Es diemžēl nerunāju nevienā no tām, tāpēc dažkārt sazināties veikalā vai restorānā bija mazliet sarežģīti. Šajā ziņā noderīgi ir skolas piedāvātie valodas kursi, kas apmaiņu programmu studentiem ir bez maksas un par kuriem tiek piešķirti kredītpunkti. Studiju perioda beigās ieguvu A1 līmeni, kas palīdzēja labāk sazināties ar itāļiem, lasīt izkārtnes, ceļa zīmes. Un tomēr – gribētu iedrošināt uz Trento doties arī tos, kuri no itāļu valodas zina vien tik daudz kā “ciao” – te ir daudz iespēju gan to iemācīties, gan arī izšļūkt cauri nezinot, jo skola var lepoties ar bariņu Eiropas līmeņa pasniedzēju, kuriem angļu valoda galvassāpes nesagādā.

Lai gan skola piedāvā dzīvi kopmītnēs, vairāku iemeslu dēļ izlēmu tajās nedzīvot un meklēju dzīvokli vai istabu pati. Tas bija diezgan sarežģīts uzdevums - bez valodas un atrodoties citā valstī, tomēr beigās viss nokārtojās un dzīvoju savā dzīvoklī pilsētas centrā virs pilsētas labākās picērijas par saprātīgu cenu.

Trento ir neliela, kalnu ieskauta pilsētiņa Itālijas ziemeļos, pāris stundu braucienā no Austrijas robežas. Pilsētai visapkārt esošie kalnu masīvi, kā arī Dolomītu atrašanās vien pusotras stundas braucienā nodrošināja arī plašas aktīvās atpūtas iespējas. Kopā ar draugiem uzkāpām gandrīz visās no pilsētas saskatāmajās virsotnēs, un tas bija pa spēkam arī tiem, kam līdzšinējas kalnos kāpšanas pieredzes nebija, jo maršrutus var izplānot dažādas sarežģītības pakāpes. No Trento bija arī daudz iespēju ceļot pa visu Itāliju par salīdzinoši demokrātiskām cenām. Tā kā šī bija mana pirmā viesošanās Itālijā, nespēju apslēpt savu sajūsmu par iespēju beidzot savām acīm skatīt visu, kas tika iepriekš apgūts un izsapņots mākslas vēstures lekcijās – Florences Ziedu katedrāle, Venēcijas Svētā Marka laukums, Romas Kolizejs, Ufici mākslas galerija un daudzas citas izcilas apskates vietas, kuras citādi man nebūtu izdevies apmeklēt tik daudz tik īsā laika periodā.

Noslēgumā gribētos iedrošināt jebkuru iziet salīdzinoši neapgrūtinošo dokumentu procesu un doties piedzīvojumā, kas mainīs dzīvi un pavērs plašas iespējas – viss jau atkarīgs, cik daudzas no tām esi spējīgs ņemt pretī. Dzīve citā valstī un mācības citā skolā atver jaunus horizontus un ļauj apzināties, ka tev ir vēl tik daudz lietu, ko apgūt, lai arī kādas virsotnes tu nebūtu sasniedzis iepriekš. Pieci mēneši Trento ļāva izbaudīt dzīvi Itālijas pilsētiņā un iepazīt to Itālijas raksturu, kas daudziem paliek tā arī neapskatīta. Vispār jau ir grūti ietērpt visu piedzīvoto datora taustiņos – jebkurš, kas viesojies Itālijā piekritīs, ka šai valstij piemīt īpašs šarms, kas vēlāk vienmēr sirdī ieņems īpašu vietu.

Zane Henčele

Izvēlējos piedalīties Erasmus + studiju mobilitātē, jo uzskatu, ka tā ir lieliska iespēja paraudzīties uz ieinteresēto nozari daudz plašāk, kas arī bija mana prioritāte, jo, studējot 3 gadus vienā vietā, vienā augstskolā, lai cik laba tā būtu, radās nepārvarama ziņkāre paraudzīties, vai tas – ko un kā studēju šeit, Latvijā, ir kaut kas līdzīgs tam, kā to apgūst citur Eiropā.

Uzņemošā augstskolas pārstāvji (Galīcijas dramatisko mākslu skola (ESAD – Escola Superior de Arte Dramático de Galicia)) ar tās mobilitātes programmas vadītāju priekšgalā bija ļoti atsaucīgi, draudzīgi un nepieciešamajos brīžos racionāli rīkoties spējīgi. Jāteic, ka studiju mobilitātes sākumā, pirms pašas braukšanas kavējās informācija par to, vai man vispār būs iespēja doties uz šo skolu, tomēr, kad uzzināju apstiprinošu atbildi, vadība atvainojās un atklāti paskaidroja, ka tas bija saistīts ar pasniedzēju trūkumu un budžeta neskaidrībām augstskolā. Mana salīdzinoši lielā pacietība vainagojās laimē un priekā, jo mūs (studiju mobilitātē biju kopā ar savu kursa biedreni) sagaidīja jauki un viesmīlīgi. Šajā 2017. gada 1. semestra posmā mēs bijām vien 4 Erasmus studenti – mēs divas no Latvijas, viens puisis no Austrijas un meitene no Turcijas. Šai augstskolā visi viens otru, kaut vai tikai sejā, bet atpazīst, jo vismaz šīs skolas kultūra ir ļoti sociāla. Retums bija sastapt kādu, kurš augstkolas kafejnīcā izvēlētos sēdēt viens pats. Lai arī, šķiet, visi augstskolas studenti ieraugot atpazina, ka neesam vietējās, skolas vadība bija parūpējusies, lai vietējie zinātu arī mūsu vārdus un nacionalitātes, proti, vestibilā esošajā televizora ekrānā ievietotais, iepazīstinošais foto par to vienmēr atgādināja. Atrodoties mobilitātē lielākajā daļā pasniedzēju bija vērojama īpaša, taču ne pārspīlēta vai mākslīga atsaucība un uzmanība pret mums, iebraucējām, ko vērtēju visnotaļ pozitīvi, jo dzīvojot gandrīz pusgadu svešā vidē un valodas laukā tas ir ārkārtīgi nepieciešami. Uzreiz piebildīšu, ka lielākā daļa pasniedzēju un studentu vai nu nerunā vai runā salīdzinoši sliktā angļu valodā, kas pastiprina kultūršoka situāciju un noguruma sajūtu intravertām personībām. Šajā skolā intravertais nevar ilgi palikt nepamanīts, jo apkārt ir jautrie kursabiedri un pasniedzēji, kas regulāri atgādina, ka viss, lai ko arī tu darītu, ir jāizbauda. ‘’Izbaudi’’ – šo frāzi dzirdējām pat tad, kad kursabiedrenei bija jādodas uz slimnīcu, lai pārbaudītu sastiepto kāju.

Galīcijas dramatisko mākslu skolā izvēlējos apmeklēt tādus kursus, kurus dažādu iemeslu dēļ nevarēju apmeklēt Latvijas Kultūras akadēmijā. Ļoti gribēju zināt kaut mazumiņu no tā, ko studē aktieri, jo tieši viņi ir tie, kas teātra izrādes gala rezultātā katru reizi no jauna atdzīvina neelpojošo tekstu, kas bez viņiem labākajā gadījumā atrodas tikai lasītāju galvās. Savas nepārliecinātības un nezināšanas dēļ apmeklēju pirmā kursa aktieru nodarbības, ko šobrīd pavisam nedaudz nožēloju, jo ļoti maz strādājām ar gataviem tekstiem, kas būtībā bija tas, kas mani no sākuma visvairāk interesēja – kā tiek atdzīvināts un kāpēc tiek atdzīvināts tieši konkrētais teksts. Tomēr jāteic, ka ieguvumus var rast jebkur, ja tikai zina kā meklēt. Šajā mobilitātes programmā vairāk iepazinu aktieru pasauli – to, kam viņi iet cauri, lai varbūt pēc 3, 4 gadiem, vai ilgāk būtu gatavi iziet auditorijas priekšā un nospēlēt milzīgu ticību savam atveidojam varonim. Ja es nākotnē rakstīšu lugas, tad tas man dod iedvesmu darīt visu, lai to izdarītu labi, jo kaut nedaudz zinu, cik ļoti daudz strādā tie cilvēki, kas to varētu padarīt dzīvu. Personīgajā izaugsmē šīs nodarbības man mācīja saglabāt savu unikālo personību strādājot grupā, jo lielākā daļa no veicamajamiem uzdevumiem bija neparedzami – vienā brīdī no sevis jāizveido kas unikāls, un jau nākošajā jāprot to piebremzēt, lai unikālais būtu pašas grupas darbs. Tāpat guvu izaugsmi ķermeņa attīstīšanā un runā, kas, 3 gadus studējot teorētiskas zināšanas, bija visnotaļ noderīgi.

Domāju, ka apgūt aktiermeistarības pamatus nozīmē iemācīties vai sev atgādināt, ko nozīmē būt personībai vienotai ar citām, kas mūsdienu egocentriski vērstajā pasaulē ir patiešām veselīgi. Gluži kā Eiropas Savienības devīze ‘’Vienoti dažadībā’’.

Šī nebija mana pirmā pieredze dzīvojot gandrīz pusgadu Spānijas ziemeļos, tomēr iepriekš tā bija pavisam cita situācija un apstākļi, proti, piedalījos ‘’Aupair’’ auklīšu programmā Basku zemē. Tas atviegloja uztraukumu par to, vai esmu pietiekami psiholoģiski izturīga dzīvot svešā vidē, kur nerunā manā dzimtajā mēlē, kā arī nedaudz mazināja pozitīvo satraukumu par to, kā viss būs. Nelielas pamatzināšanas spāņu valodā noteikti atviegloja psiholoģisko stresu, kas rodas, kad nonāc vietā, kur ne tikai runā citā valodā, bet arī visa rakstiskā informācija – ielu un vietu nosaukumi ir pilnīgi sveši. Visiem, kuri brauc Erasmus mobilitātē, iesaku apgūt uzņemošās valsts valodas pamatvārdiņus  - tādus, kā ciparu, krāsu, dienu nosaukumi utt., lai nonākot svešajā valstī, rastos ar to kaut neliela saikne. Jūsu emocionālā atmiņa, ieraugot vai izdzirdot atpazīstamus elementāros vārdiņus būs jums ļoti pateicīga. Erasmus mobilitātē noteikti jādodas ar atvērtu prātu un sirdi piedzīvot ļoti daudz ko jaunu. Ieteiktu saglabāt kaut ko no savas iepriekšējās dzīves rutīnas – kādu mīļu nodarbi, ko esat veicis iepriekš, piemēram, ģitārspēle vai ēst gatavošana. Manuprāt, tas ir svarīgi, lai psiholoģiski nerastos tā sajūta, ka esat kaut kur vējā izkaisīts, pilnīgi cits,  sev un citiem vairs neatpazīstams cilvēks.

Kopumā Galīsijā cilvēki bija ļoti draudzīgi, atvērti, tikai bija jāiemācās būt ļoti uzņēmīgam, lai sastapšanās ar viņiem nebūtu tikai obligātajā pulcēšanās vietā – augstskolā, bet arī ārpus tās. Ja gribi, lai kaut kas notiktu – ir jāieplāno konkrēts laiks, ir vairākas reizes par to jāatgādina, kā arī jārēķinās, ka pulcēšanās bieži vien ir par to, lai sastaptos pēc iespējas vairāk cilvēku, un ne vienmēr ir svarīga vieta vai ieplānotā nodarbe. Šķiet, ka galīsiešiem svarīgākais ir fakts, ka esat vienkārši satikušies. Nezinu, vai manu laimes hormonu aktivitāti veicināja saules enerģija vai fakts, ka bija iespēja runāt svešā valodā, bet to noteikti pastiprināja smadīgie galīsieši, kas bučo uz abiem vaigiem, sauc visus par skaistajiem un atgādina, lai tu izbaudi pat iepirkšanos pārtikas veikalā.

Agnese Lipska

Piedalīties Erasmus+ studiju mobilitātē mani pamudināja vēlme izmantot iespēju bez mācību maksas nonākt ārzemju augstskolā un redzēt, kā studijas notiek citviet. Apmaiņas semestri izvēlējos pavadīt tieši Groningenas universitātē, jo jau pēc internetā pieejamās informācijas nojautu, ka studiju vide tajā ir ļoti sakārtota un pārdomāta, ļaujot ne vien vietējiem, bet arī ārzemju studentiem justies gaidītiem. Nonākot Groningenā un satiekot skolasbiedrus no dažādām Eiropas un ne-Eiropas valstīm, pārliecinājos, ka tā ir taisnība. Universitāte par prioritāti izvirzījusi starptautisku studiju vidi, tālab liela daļa kursu notiek angļu valodā un tos vada pasniedzēji no visas pasaules.

Mācību apjoms augstskolā ir liels, un papildus lekcijām regulāri tiek rīkoti semināri, kuros bijām aicināti kritiski analizēt un radoši interpretēt lekcijās dzirdēto. Spēja patstāvīgi domāt un mācīties šeit ir būtiskāka par izturību garas stundas pavadīt lekciju zālēs, tāpēc regulāri bija jāiesniedz kāds pētniecisks rakstu darbs, kas neapšaubāmi ļāva uzlabot manas angļu valodas prasmes. Ļoti novērtēju iespēju piekļūt universitātes bibliotēkas izsmeļošajai datubāzei, kurā bija iespējams atrast virkni tādu materiālu, kas Latvijā nav pieejami.

Papildus intensīvām mācībām, man būtiski bija atrast laiku iesaistīties arī Groningenas kultūras un sociālajā dzīvē. Tā kā trešdaļa Groningenas iedzīvotāju ir studenti, brīvā laika pavadīšanas iespēju pilsētā ir daudz. Semestra sākumā studentu organizācija “ESN” rīkoja virkni notikumu starptautiskajiem studentiem ar mērķi iepazīstināt mūs ar pilsētu un palīdzēt rast jaunus draugus. Regulāri apmeklēju teātri, sevišķi eksperimentālā teātra festivāla “Jonge Harten” laikā, kas bija brīnišķīga iespēja ielūkoties Eiropas jauno teātra profesionāļu darbos. Kino teorijas studenti rūpējās par arthouse kino pieejamību, rīkojot alternatīvus filmu seansus pilsētas nomalē. Savukārt Groningenas ģeogrāfiski izdevīgā vieta nozīmēja, ka studiju pārtraukuma brīžos varēju apceļot ne vien pašu Nīderlandi, bet arī vairākas citas Rietumeiropas valstis un pilsētas.

Samanta Elza Liepiņa

Jau piesakoties starpkultūru studijām akadēmijā, es zināju, ka noteikti vēlos doties apmaiņas programmā un nelielu daļu no sava studiju laika pavadīt ārzemēs, tāpēc jau pirmā kursa vidū pieteicos ERASMUS+ mobilitātes programmai. Pieteikumā izvēlējos divas augstskolas Zviedrijā, jo akadēmijā studēju zviedru valodu, un vēlējos, lai tas, ko studēju Latvijā, ir līdzīgs tam, ko studēšu ārzemēs. Zviedrijā izvēlējos divus zviedru valodas kursus ar atšķirīgu sarežģītības pakāpi, un itāļu valodu iesācējiem, kas man bija kaut kas pilnīgi svešs, taču noderīgs kā svešvalodu studentam.

Dalarnas Augstskola man bija patīkams pārsteigums. Tā atradās mazās Falunas pašā maliņā, kalna galā. No ārpuses ēka bija diezgan vienkārša, taču tad, kad es ieraudzīju augstskolas bibliotēku, es kādu brīdi stāvēju tur un apbrīnoju to. Balta, plaša un moderna. Bibliotēkas atmosfēra liek gribēt mācīties, un bija brīži, kad es vienkārši vēlējos tur mazliet pasēdēt un pavērot, kā noris citu studentu ikdiena.

Dalarnas Augstskolas personāls vienmēr bija ļoti pretimnākošs, visi pasniedzēji runā perfektā angļu valodā, tāpēc par valodas barjeru augstskolā noteikti nav jāuztraucas. Arī dokumentu kārtošana noritēja diezgan raiti, tikai dažreiz jāaprobežojas ar pacietību, ja nepieciešams komunicēt ar e-pastu starpniecību. Zviedriem darba laiks ir salīdzinoši īss, tāpēc vienmēr jāseko līdzi personāla darba laikiem, lai varētu satikt kādu no pasniedzējiem.

Šo 5 mēnešu laikā esmu iemācījusies tik ļoti daudz. Es nekad nebiju dzīvojusi viena, ar ēdiena gatavošanu biju uz “jūs”, tāpēc arī ikdienas produktu iegāde bija diezgan liels izaicinājums. Pēc mobilitātes noteikti esmu kļuvusi daudz patstāvīgāka, ar atvērtāku skatu uz lietām, ar lielāku spriestspēju un manas domas plešas daudz plašāk nekā iepriekš. Svarīgākais no maniem ieguvumiem noteikti ir valodas zināšanas – man bija iespēja dzīvot svešvalodā šos 5 mēnešus, izzināt tās melodiju, kas zviedru valodai ir ļoti svarīga, saprast to, kā valodu īstenībā lieto ikdienā, kā arī es iemācījos to vieglāk uztvert, un laika gaitā vairs tik ļoti nebaidījos runāt zviedriski arī ar vietējiem.

Mobilitātes motivācijas vēstulē rakstīju, ka mans sapnis ir redzēt ziemeļblāzmu, tāpēc tas ir vēl viens mazais plusiņš, kāpēc mana izvēle bija tieši Zviedrija. Un mans sapnis patiešām arī piepildījās – februāra beigās ar studentēm no Vācijas devāmies uz pašiem Zviedrijas ziemeļiem, uz Kirunu un Abisko. Sniega kupenās un -30 grādos, 2:00 naktī aiz prieka lēkājot un kliedzot, un apzinoties, ka esam 200 kilometrus aiz Polārā loka, mēs skatījāmies, kā mums virs galvas dejo ziemeļblāzma – zaļa, rozā, dzeltena, balta, tas bija tā, kā visos video, kurus var noskatīties, kad Google meklētājā ieraksti “ziemeļblāzma”. Sapnis piepildīts, varēju laimīgi dzīvot tālāk.

Tiem studentiem, kas vēlas doties studēt uz kādu no Skandināvijas valstīm, vēlos teikt, ka par valodu satraukties nevajag, kā jau minēju iepriekš, visi zina angļu valodu un labprāt palīdzēs. Dokumentus jācenšas kārtot pēc iespējas ātrāk, jo no tā ir atkarīga vieta studentu kopmītnēs tieši Falunā. Noteikti nodrošinies ar siltām drēbēm, taču, piemēram, 2018.gada vasara pārsteidza pašus zviedrus, tā kā blakus dūraiņiem vari paņemt arī sauļošanās krēmu ar diezgan augstu SPF, jo ziemeļos saule ir spēcīga. Kā arī vienmēr ir labi, ja, braucot apmaiņā, studentam ir līdzi kādi savi iekrājumi, lai varētu pēc iespējas pilnvērtīgāk izbaudīt visu, ko konkrētā valsts piedāvā noteiktajā laika posmā.

Ja tomēr ir kādas šaubas par to, vai pieteikties vai nē, es tik ļoti vēlos tās Tev kliedēt un pārliecināt Tevi pieteikties. Dzīve ar internacionālajiem studentiem un pilnīgi citā vidē ir izkāpšana no sev tik ērtās komforta zonas un sevis iepazīšana, nemaz nerunājot par fantastisko studentu iepazīšanu, jo viņi būs tikpat apjukuši kā Tu tās dažas pirmās dienas, kāpēc nebūt apjukušiem kopā? Saki “jā” sev un izbaudi vienu fantastisku dzīves piedzīvojumu!

Justīne Jaudzema

Vēlējos piedalīties Erasmus+ studiju mobilitātes programmā, lai gūtu jaunu pieredzi un zināšanas, kuras noderētu manas turpmākās karjeras attīstībā. Tāpat vēlējos uzlabot savas angļu valodas zināšanas un iepazīt citas valsts studiju vidi.

Mana komunikācija gan ar Latvijas Kultūras akadēmiju, gan Helsinku Universitāti bija ļoti laba. Pirms mobilitātes uzņemošā augstskola ļoti laicīgi nosūtīja nepieciešamo informāciju par studijām. Pirms studiju sākuma notika nedēļu ilga iepazīšanās gan ar augstskolu un tās darbības sistēmu, gan pilsētu un tās apkārtni, kas palīdzēja iejusties nepazīstamajā vidē, kā arī ļāva pievērsties mācībām, nesatraucoties par tehniskām lietām. Tāpat Helsinku Universitātes personāls bija ļoti atsaucīgs arī studiju laikā un pēc mobilitātes programmas.

Atrodoties mobilitātē, iepazinu citu mācību sistēmu, kas man šķita ļoti saistoša un atšķirīga no Latvijas augstskolu pieredzes. Šajā laikā ieguvu patiesi daudz zināšanas, jo, lai gan pašām ir iespējams izvēlēties studiju priekšmetus, lekciju grafiks nav pārsātināts, un studijas notiek ļoti atbrīvotā gaisotnē, tomēr ārpus lekcijām ir jāpieliek pūles kursa zināšanu apguvē, prezentāciju sagatavošanā un eseju rakstīšanā. Liels personīgs ieguvums bija citas vides iepazīšana, sapratne par to, ka Latvijas un Somijas kultūras nav nemaz tik atšķirīgas.

Dzīvojot Helsinkos, biju pārsteigta par dabas klātesamību pilsētā. Mācoties Helsinku Universitātē, uz mani patīkamu iespaidu atstāja studiju darba organizācijas sistēma un akadēmiskā personāla attieksme pret studentiem.

Dodoties mobilitātes programmā uz Helsinkiem ir ļoti svarīgi sāk laicīgi domāt par dzīvesvietu. Lai gan augstskola piedāvā mājvietas, tomēr to nav gana un daudziem nākas dzīvesvietas meklēt pašiem. Īres cenas ir visai augstas un ir diezgan sarežģīti atrast dzīvesvietu, kuru būtu iespējams samērot ar Erasmus+ stipendiju.

Noteikti iesaku visiem doties mobilitātē, jo tā ir lieliska pieredze un reizē arī pārbaudījums sev. Lielākas šaubas man sagādāja laiks, kurš jāpavada prom no Latvijas, tomēr šie četri mēneši paskrēja nemanot. Es noteikti vēlētos atkārtoti doties mobilitātes braucienā un iesaku to darīt arī citiem!

Agnese Šķēle

Lēmums piedalīties studiju mobilitātē bija ļoti spontāns. Jau ilgāku laiku dzīvoju ar sajūtu, ka vēlos savā dzīvē kaut ko mainīt, jo biju iestrēgusi rutīnā. Kad viena no kursabiedrenēm izstāstīja par savu studiju mobilitātes pieredzi, es pēkšņi sapratu, ka tā varētu būt lieliska iespēja, ko izmantot, kamēr vēl studēju, kā arī iegūt jaunu pieredzi un zināšanas internacionālā vidē. Pirms vairāk kā gada, nokļūšana Islandē šķita kā neaizsniedzams sapnis, kas eksistē tikai manās visticamāk nepiepildāmajās vēlmēs. Tāpēc biju patīkami pārsteigta, ka pastāv iespēja doties studēt arī uz Islandi.

Sadarbība gan ar nosūtošo, gan uzņemošo augstskolu vērtēju ļoti pozitīvi. Gatavojoties mobilitātei gan nosūtošā, gan saņemošā augstskola bija ļoti atsaucīgas un ātri reaģējošas uz radušajiem jautājumiem. Mobilitātes laikā nebija tik ļoti nepieciešama palīdzība no nosūtošās augstskolas, jo ar visu teicami tika galā Agireiri universitātes Erasmus+ koordinators. Agireiri universitātes personāls ir ļoti izpalīdzīgs un atsaucīgs, neviens neatteiks palīdzību, kad radies kāds jautājums un ar savu pozitīvo attieksmi liek justies kā mājās.

Daudzi noteikti uzskata, ka galvenais iemesls, kādēļ kāds izlemtu doties studēt uz Islandi ir tās brīnišķīgā daba, taču man ārkārtīgi svarīgi bija arī tas, ko akadēmiski man spēj piedāvāt uzņemošā augstskola.  Agireiri universitāte nepiedāvāja tik plašu studiju priekšmetu izvēli kā būtu gribējies. Tomēr mani izvēlētie priekšmeti bija ļoti interesanti un aptvēra vairākas sfēras- vēsturi, filozofiju, socioloģiju, psiholoģiju.  Tās arī bija  atbilstošas studiju programmai, kurā mācos Latvijas Kultūras akadēmijā.

Varu teikt, ka pateicoties šai mobilitātei esmu ieguvusi daudz- gan jaunas zināšanas un pieredzi studējot internacionālā vidē, iepazīstot Islandi un tās kultūru, gan arī daudz jaunus draugus no dažādām pasaules valstīm, ar kuriem sazinos vēl pašlaik. Tāpat domāju, ka esmu kļuvusi pārliecinātāka par sevi un savām spējām, nebaidos piedalīties spontānos piedzīvojumos.

Spilgtākie iespaidi dzīvojot Islandē nepārsteidzoši ir saistāmi ar tās dabu. Spēju izjust īstu mieru, atrodoties tik pasakainā vietā kā Islande. Apkārtesošā daba iedvesmoja, aizkustināja, lika brīnīties, kā arī priecāties par dzīvi un ļauties pārdomām. Tā kā Islandē dienas bija īsas un izklaides iespējas ļoti ierobežotas, nācās rīkoties radoši, lai tumšajā ziemas laikā nekļūtu garlaicīgi. Taču tā nebija problēma, jo bija ļoti viegli iedraudzēties gan ar vietējiem, gan pārējiem ārzemju studentiem un kopā ar viņiem kvalitatīvi pavadīt laiku.

Studentiem, kuri plāno doties studiju mobilitātē uz Islandi, pirmkārt, vēlētos ieteikt iegādāties apģērbu, kas būtu atbilstošs skarbajiem Islandes laikapstākļiem, jo tie mēdz mainīties teju minūtes laikā. Dzīvojot Islandē nākas saskarties ar ļoti lielām izmaksām ēdienam, sadzīves lietām un izklaidēm. Diemžēl ar stipendiju var nepietikt, lai izdzīvotu, tādēļ labāk pirms braukšanas izvērtēt, vai ir iespējami papildus finansu līdzekļi, kas nodrošinātu pilnvērtīgu mobilitātes pieredzi.  Lai arī studijas Islandē ir dārgs prieks, domāju, ka tas noteikti ir tā vērts! Pēc visa piedzīvotā varu apgalvot, ka nauda nespēj atsvērt to, cik vērtīga ir bijusi šī pieredze.

Tas ir pavisam neticami, ka pirms pāris gadiem pavisam neviļus sapņoju ar atvērtām acīm, sevi iztēlojoties kāpjam kalnos Islandē, un tad, pateicoties Erasmus+ programmai un Latvijas Kultūras akadēmijai, šis sapnis kļuva par realitāti, par ko esmu neizsakāmi pateicīga un ieteiktu visiem studentiem izmantot šo lielisko iespēju, dodoties studiju apmaiņā. Tas būs īsts piedzīvojums un atmiņas, ko atcerēties visu mūžu!

Laura Bāka

Sava trešā kursa otro semestri izvēlējos pavadīt Erasmus+ mobilitātē Kaljārī universitātē Itālijā. Jau iepriekš biju izmantojusi Erasmus+ sniegtās iespējas un pavadījusi 5 mēnešus mācoties Osijekas universitātē Horvātijā, un šī iepriekš gūtā pieredze ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos Erasmus+ mobilitāti izdzīvot arī otrreiz. Izvēlējos tieši Kaljārī universitāti Itālijā, ietekmējoties no citu studentu pieredzes šajā universitātē, kā arī ļoti vēlējos iepazīt Itālijas kultūru un izbaudīt atmosfēru, kas valda dienvidu valstīs.

Ar dokumentu kārtošanu nosūtošajā augstskolā – LKA, kā vienmēr viss bija kārtībā un norisinājās ļoti operatīvi. Kaljārī universitāte ar dokumentu kārtošanu īpaši nesteidzās, kā jau tas, pieņemu, raksturīgs lielai daļai Itālijas augstskolu, tomēr ar būtiskām problēmām nesaskāros un kopumā dokumentu kārtošana norisinājās veiksmīgi. Arī ierodoties Kaljārī universitātē, īpašu problēmu nebija. Biju izvēlējusies četrus ar ekonomikas jomu saistītus lekciju kursus, jo, diemžēl, Kaljārī universitāte nepiedāvā pietiekoši daudz kultūras studijām atbilstošus lekcijas kursus angļu valodā, tomēr ar katru gadu situācijā kļūstot labāka. Sākot apmeklēt universitāti, bija skaidrs, ka divi no priekšmetiem tomēr būs jāmaina, jo tie ir tieši saistīti ar ekonomiku un bez pamatzināšanām ar tiem tikt galā nesanāks. Par laimi, vienu no kursiem izdevās aizvietot ar Anglo-Amerikāņu literatūras kursu, kas kļuva par manai specialitātei atbilstošāko un arī iemīļotāko kursu. Otru sev nederīgo kursu aizstāju ar itāļu valodas A1 līmeņa kursu, kas bija ļoti interesants, un noteikti ieteiktu citiem studentiem izmantot šo iespēju, jo tas krietni atvieglo ikdienas dzīvi Itālijā, ņemot vērā, ka angļu valoda daudziem nebūs stiprā puse. Studiju kvalitāte lielā mērā atkarīga no fakultātes un pasniedzēja. Ir pasniedzēji, kuru lekcijās jūtama neliela valodas barjera, līdz ar to priekšmetu neizdodas pasniegt augstākajā kvalitātē, kā, pēc manas pieredzes, tas bija ekonomikas fakultātē. Taču humanitāro zinātņu fakultātē, kurā man norisinājās literatūras un itāļu valodas lekcijas, viss bija labā līmenī. Lekcijas ir jāapmeklē, tomēr to nav pārmērīgi daudz, kas atstāj pietiekoši daudz brīvā laika atpūtai un ceļošanai.

Vislielākais pluss Kaljārī universitātei ir tās atrašanās vieta – Itālijas sala Sardīnija, kuras skaistums tiešām nav vārdos izsakāms. Galvaspilsētas centrs atrodas 20 minūšu braucienā no pludmales, tur pat atrodas arī pilsētas populārākais „Sella del Diavolo” kalns, no kura paveras brīnišķīgs skats uz pilsētu un jūru. Pati Sardīnijas sala, lai gan šķiet maza, sevī slēpj neskaitāmi daudz pasakainas vietas, pludmales, kalnus un pārsteigumus, ko, šķiet, visu nemaz fiziski nav iespējams apskatīt mobilitātes laikā, tomēr jācenšas tvert tik, cik vien iespējams. No sirds varu teikt, ka Sardīnija ir skaistākā vieta, kurā līdz šim esmu bijusi, un tiešām novērtēju, ka man bija dota iespēja šādā vietā dzīvot gandrīz 5 mēnešus. Pārsteidz ne tikai dabas skaistums, bet arī pašu itāļu atvērtība, izpalīdzīgums un tas vieglums, ar kādu viņi tver dzīvi. Šīs īpašības ir tās, kas mums, latviešiem, bieži vien pietrūkst. Lai gan atrašanās vieta ir sala, nevajag satraukties par to, ka neizdosies apceļot arī pašu Itālijas zemi, jo arī tas ir iespējams, un man izdevās piepildīt savu sapni un apskatīt Romu, Florenci un Venēciju.

Tā kā šis bija mans otrais mobilitātes brauciens, apmēram zināju, kas mani sagaida no praktiskā viedokļa – dzīvošana svešā vidē, pašai savu finanšu kontrolēšana un tikšana galā ar neparedzētām situācijām. Tas viss norūda raksturu un sniedz pieredzi turpmākajai dzīvei. Kā milzīgs pluss tam visam klāt nāk jaunas kultūras iepazīšana, jauni draugi un jauns skatījums uz apkārt notiekošo. Nenoliedzami iesaku visiem studentiem izmantot šo iespēju. Pirms došanās Erasmus+ mobilitātē svarīgi ir pēc iespējas labāk izpētīt izvēlēto valsti un augstskolu, lai zinātu, ka tas piemērots tieši tev, jo izvēle ir patiešām plaša. Pašu mobilitāti uzsākot, galvenais ir būt atvērtam un gatavam veidot jaunas draudzības jau no pašas pirmās dienas, un ar jauniem draugiem arī visas labās un ne tik labās pieredzes izdosies izdzīvot vieglāk!