Kopš 2013. gada Svētupe, kas ir 48 km gara upe Ziemeļvidzemē,  kļuvusi par starpdisciplināra pētījuma galveno objektu.  Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs ar Latvijas Zinātnes padomes atbalstu īsteno pētniecības projektu “Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā”. Upe un tās krasti tiek pētīti no arheoloģijas, folkloristikas, valodniecības un etnoloģijas zinātņu skatpunkta, pielietojot minēto zinātņu metodoloģisko bāzi un tādējādi vispusīgi un padziļināti izzinot upes kultūrainavas izmaiņas un attīstību no aizvēstures līdz mūsdienām. 

Pētījuma mērķis ir kompleksi un starpdisciplināri pētīt Svētupes kultūrainavas būtību un nozīmi, izzinot, vai un kā eksteritoriāls, hidroģeoloģisks objekts veido upes piekrastes un ļaužu identitāti. Projekts noslēdzas 2016. gada decembrī.

Projekta ietvaros apsekoti Svētupes krasti – gan kājām, gan laivās, noskaidrojot upes krastu apdzīvotību un tās izmantojumu saimnieciskos nolūkos kā senāk, tā mūsdienās.

Projekta teritorijā, Svētupē un tās krastu 0,5 km aplocē, veikti plaši lauka pētījumi:

• Svētupes seno hidrobūvju uzmeklēšana un apsekošana, t.sk. zemūdens apsekošana;
• Svētupes kultūrainavas aerālā fiksācija;
• Lībiešu Upuralu seno zīmju fiksācija, agrāko un tagadējo ziedojumu izpēte;
• Svētupes tiltu un laipu fiksācija;
• ietvertā upes krastu iedzīvotāju ikdienas prakšu novērošana, dokumentējot interpretācijas un naratīvus par vietējo ļaužu dzīves vidi pagātnē un etnogrāfiskajā tagadnē;
• Svētupes piekrastes iedzīvotāju folkloras un valodas faktogrāfija – pierakstīti nostāsti, leģendas, pasakas, dziesmas, sakāmvārdi, darbarīku, lietu dabas parādību nosaukumi u.c.;
• kultūrainavā integrētu dabas objektu un artefaktu fiksācija.

Projekta īstenošanas gaitā:

• apzināta Svētupes kā būtiska lokālās identitātes orientiera loma vienotas kultūrvēsturiskās telpas izpratnes veidošanā, kas izpaužas kopienas saimnieciskajā darbībā, tradīcijās, vērtībās un apziņā;
• konstatēta pozitīva korelācija starp augstu lokālās identitātes apziņas līmeni un gatavību rūpēties, kopt un uzturēt vietas savdabību veidojošos faktorus – kultūrainavu, tradīcijas un valodu, kas, savukārt, bagātina nacionālo kultūru kopumā.

Empīrisko datu ieguvē tika iesaistīti Latvijas Kultūras akadēmijas Tradicionālās kultūras un folkloras apakšprogrammas studenti, kas veicināja akadēmisko zināšanu un zinātniskās izpētes sazobi, pētniecībā iesaistot jaunāko paaudzi, radot iespēju studējošajiem praktiski apgūt un pārbaudīt folkloristikas, etnoloģijas un arheoloģijas teorētiskās zināšanas, pielietot minēto zinātņu metodes, iepazīties ar šo zinātņu specifiku.

Lauka pētījumos iegūtie materiāli ir apstrādāti saskaņā ar attiecīgo zinātņu standartiem un metodoloģiskajām prasībām, proti, veikta interviju laikā iegūtā audiomateriāla (vairāk kā 60 stundu) atšifrēšana un transkribēšana, noformēti vietu apraksti, sagatavoti senlietu apraksti un zīmējumi, veikti konstrukciju uzmērījumi, aprakstīti konvencionālie, gaisa un zemūdens fotoattēli, iegūti Svētupes augšteces hidrokonstrukciju radiooglekļa datējumi, veikta Lībiešu Upuralu uzrakstu un zīmju kontaktkopiju elektroniskā apstrāde, metrisko datu un aprakstu apkopošana.

Projekta īstenošanas gaitā apsekots un dokumentēts kultūrvēsturiski nozīmīgais hidroloģiskais objekts Svētupes krastā –  Jaunupes dambis, iegūtā informācija iesniegta Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, lai lemtu par tā atbilstību valsts kultūras pieminekļa aizsardzības statusa piemērošanai. Ir konstatēta un dokumentēta Svētupes ūdensceļa pastāvēšana.

Pētījuma rezultāti ļauj secināt, ka Svētupe, Latvijas apstākļiem būdama vidēja izmēra upe, veido vienotu kultūrvēsturisku reģionu Vidzemē un tai ir raksturīga sava kultūrainava un unikālas lokālās identitātes iezīmes. Savulaik Svētupe bijusi nozīmīgs ūdensceļš, savukārt upes krasti ir bijuši un joprojām ir dzīvesvieta, kas sniedz vietējām kopienām ne tikai ikdienā izmantojamus dabas labumus, bet arī veido noteiktu folkloras repertuāru un tik svarīgo vietas piederības sajūtu, kas palīdz kopt un bagātināt Latvijas nacionālo kultūru kopumā.

Projekts guvis plašu vietējo iedzīvotāju un masu mediju ievērību, gan organizējot seminārus ar referātiem Svētupes piekrastes apdzīvotās vietās – Pālē, Lauvās un Viļķenē, gan sagatavojot populārzinātniskās  publikācijas vietējā presē.  Priekšlasījumi, izmantojot projekta gaitā gūtos materiālus, notikuši arī Rīgā, Valmierā, Kuldīgā un Milzkalnē. Projekta rezultāti un atziņas tika prezentēti vairākās starptautiskās konferencēs, kā arī apkopoti zinātnisko rakstu krājumā „Vidzemes Svētupe mītiskajā un reālajā kultūrtelpā” (sast. un red. J. Urtāns. – Rīga: Nordik, 2015). http://www.janisroze.lv/lv/gramatas/vesture/arheologija-novadpetnieciba/vidzemes-svetupe-mitiskaja-un-realaja-kulturtelpa.html

Balstoties uz projekta ieguvumiem, tiek gatavoti jauni pētnieciski apkopojumi par Svētupes krastu mājvietām (J. Kursīte, R. Noriņa, J. Urtāns) un Lībiešu Upuralām (J. Urtāns, S. Laime).

Projekta vadītājs 

Dr.hist., Dr.habil.art. Juris Urtāns  

Latvijas Kultūras akadēmija

Ludzas iela 24, Rīga

juris.urtans@lka.edu.lv; 67114816

Pētījuma komanda

Juris Urtāns (projekta vadītājs, galvenais izpildītājs)

Janīna Kursīte  (galvenā izpildītāja)

Sandis Laime (galvenais izpildītājs)

Rūta Muktupāvela (galvenā izpildītāja)

Ieva Vītola (galvenā izpildītāja)

Rasma Noriņa (izpildītāja)